Ernests Felsbergs. Akropole un Partenons

Grieķu mākslas vēsturniekam Latvijā vēl nākas strādāt diezgan gŗūtos apstākļos. Viņa rīcībā nav neviena ievērojamāka grieķu oriģināla, nav arī plašākas kopiju kollekcijas, kāda, piemēram, ir igauņiem Tērbatas universitātes mūzējā. Latvijā nav bibliotēkas, kuŗā būtu atrodami visi svarīgākie darbi par grieķu mākslu, vairāki nepieciešami darbi pat nav atrodami nevienā Latvijas bibliotēkā. Radīt šai nozarē plašāku bibliotēku latviešu valodā būs iespējams tikai ar gadiem, jo latviešu saime, kas interesējas par grieķu mākslas jautājumiem, šobrīd vēl ir diezgan maza. Arī šis darbs, kuŗu centos rakstīt tā, lai viņš būtu saprotams katram intelliģentam lasītājam, kam nav gluži sveša Grieķijas vēsture, varēja iznākt tikai pateicoties Kultūras Fonda pabalstam.

Lielākā daļa darbā atrodamo attēlojumu ir fotogrāfijas no Britu mūzēja izdevuma „Smith, The Sculptures of the Parthenon” tabulām, kuŗas esmu ievietojis ar šī mūzēja grieķu un romiešu nodaļas pārziņa Dr. H. B. Walters’a kunga laipnu atļauju, par ko viņam izsaku savu visdziļāko pateicību. – Daudz pateicības esmu parādā arī profesoram Dr. P. Wolters’a kungam Münchenē un profesoram Dr. E. Pernice kungam Greifsvaldē, kuŗi man laipni atļāva izlietot viņu rokas grāmatās iespiestos attēlojumus, kā arī profesoram R. Zarriņa kungam Rīgā, kas laipni uzņēmās zīmēt grāmatas vāku. Lielāks skaits attēlojumu ir taisīts arī pēc pazīstamā franču izdevuma „Collignon, Le Parthénon” tabulām ar tagadējās šī darba īpašnieces Parīzes grāmatu izdevniecības Albert Morancé laipnu piekrišanu, par ko šai izdevniecībai esmu ļoti pateicīgs.

Grieķu vārdus latviskodams esmu pieturējies pie manā grāmatā „Grieķu īpašvārdu pareizrakstība latviešu valodā” izteiktiem principiem.

Nav mazums cilvēku, kuriem klasiskās senatnes staru vaiņags pēdējā laikā liekas zaudējis daļu no sava spožuma, jo doma, ka senie grieķi, pateicoties savam ģēnijam, bez sevišķām pūlēm esot pacēlušies saulainos augstumos un dzīvojuši brīvi no sīkām rūpēm, veseli un skaisti, varonīgi un cēli, ir izrādījies par maldīgu. Vairāk iedziļinoties viņu vēsturē ir noskaidrojies, ka arī klasiskā senatnē, tāpat kā tagad, katrs solis uz priekšu ir neatlaidīga, grūta darba rezultāts, ka arī klasiskais cilvēks nebūt nav bijis brīvs no sīkām rūpēm, un ka arī laimīgāko grieķu pilsētu vēsturē laimīgi gadi ir tikai saliņas ciešanu jūŗā. – Fakts tomēr paliek, ka senajā Grieķijā Eiropas kultūrai ir likti pamati, un ka Eiropā nav tautas, kuŗa kultūrā būtu sasniegusi lielākus augstumus pilnīgi neatkarīgi no seniem grieķiem. Tādēļ arī interese par viņiem nedrīkst zust un nezudīs, kamēr vien cilvēce vispār uzturēs sakarus ar savu pagātni.

Kultūras radīšanā grieķu tautas dažādās daļas piedalījās ne ar vienādu enerģiju. Sevišķi rosīgas šai ziņā bij Atēnas. Tas cēlākais, ko viņām bija lemts radīt tēlojošās mākslas laukā, koncentrējās viņu vecajā pilskalnā, tā sauktajā Akropolē. – Pa tiem daudziem gadu simteņiem, kad grieķu kultūra spožā uzvaras gājienā iekaŗoja pasauli, Akropoles celtnes gan ir sagrautas, un viņas skulptūras pa lielākai daļai aizvestas uz citurieni, apdauzītas, vai arī pavisam iznīcinātas, un tomēr arī ruinām apklātā Akropole ir tik cēla, ka spiež katru mākslas draugu tai tuvoties ar godbijību.

Akropole (1. attēlojums), 156 metrus augsts, ovālveidīgs kaļķakmeņa kalns ar stāvām ziemeļu, austrumu un dienvidus un slīpāku, vieglāki pieejamu rietumu piegāzi, atrodas Atikas līdzenuma dienvidus daļā. Jau otrā gadu tūkstotī priekš Kristus kalns ir ticis nostiprināts ar neaptēstu akmeņu mūriem, kuru atliekas vietām vēl tagad ir uzglabājušās, un viņa virsus nolīdzināts. Tādā ceļā uz kalna ir radies laukums (2. attēlojums), kuŗa garums (no austrumiem uz rietumiem) līdzinās 270 metriem, bet platums – 156 metriem.

1. piezīme. Šādu platumu laukums ir dabūjis gan tikai Atēnu republikas laikā, kad tas tika mākslīgi uz dienvidus pusi paplašināts, lai dotu vietu jaunceļamam lepnajam dieves Atēnas templim. Līdz tam laikam viņš ir bijis tikai apmēram 130 metru plats.

1. Beulé vārti. 5. Atēnas-Nīkas templītis. 6. Propylaji. 22. Partenōns. 26. Romas templītis. 27. Atēnas altāris. 40. Atēna Aizsardze (πρόμαχος). 42. Teātris. 51. Eumena stoa. 52. Hēroda Atika celtais koncertu nams. 13. Braurōna Artemidas svētnīca. 47.–50. Asklēpija svētnīca. 12., 16., 18., 29., 35. un 39. „pelasgu” mūŗu un namu pamatu atliekas.

Bronzas laikmetā uz Akropoles atradās virsaiša pils, līdzīga Mykēnu un Tīryntas pilīm. Ienaidniekam uzbrūkot, apkārtējā līdzenuma iedzīvotāji, Akropoles virsaiša pavalstnieki, šinī pilī meklēja glābiņu. Un uzbrukumi nāca tiklab no sausas zemes, kā arī no jūŗas puses, kuŗa no Akropoles atrodas tikai maz kilometru. Atēnu valsts tai laikā vēl bij ļoti maza: pat viss Atēnu līdzenums neietilpa viņas robežās, bet tiklab līdzenuma augšgalā, kā arī Falērā pie jūŗas valdīja citi virsaiši.

Nosaukumu Akropole, Kalna pilsēta, kalns acīmredzot ir dabūjis tikai tad, kad viņa pakāje jau bij apbūvēta un radās vajadzība ar nosaukumu atšķirt pilsētas centrālo daļu, kalnā ap virsaiša pili, no priekšpilsētām lejā.

Salīdzinot ar kalniem, kas ieslēdz Atikas līdzenumu: Hymētu (1027 metri augsts), Penteliku (1110 metru), Parnētu (1413 metru), Aigaleju (468 metri), ja pat ar šai līdzenumā ne tāļu no Akropoles atrodošos Lykabētu (278 metri), Akropoles augstums nav liels, bet kā dižas senatnes piemineklis, kā kādreizējais Atēnu politiskās un reliģiskās dzīves centrs viņš nesalīdzināmi vairāk par pēdējiem saista mūsu interesi. Arī tad, kad visa Atika Atēnu vadībā apvienojās vienā valstī, Atēnu ķēniņš kā agrāk dzīvoja Akropolē, un vēlāk, kad ķēniņu vara bija lauzta, godkārīgi vīri, kas tiecās Atēnās tapt par valdniekiem (tyranniem = kungiem), vispirms tīkoja dabūt savās rokās Akropoli. VII gadu simtenī Kylōns, Akropoli ieņēmis, to velti mēģināja paturēt savās rokās, VI gadu simtenī[1] Peisistratam tas izdevās. Peisistrats un viņa dēli dzīvoja uz Akropoles 50 gadu. Viņu laikā, Atēnām izaugot par lielu pilsētu, mainījās arī Akropoles izskats: dieves Atēnas templis tika izbūvēts greznāk, un viņas svētki svinēti spožāk kā agrāk. Pateicoties daudziem pie galma saistītiem dzejniekiem un māksliniekiem, galma dzīve tapa kuplāka. Bet kad četrus gadus pēc vieglprātīgā mūzu drauga Hiparcha noslepkavošanas pie Peisistrata dēliem piepildās parastais tyrannu bērnu liktenis, ka tiem jāzaudē tēva iegūtā vara, mēs redzam Peisistrata vecāko dēlu Hipiju no atēniešiem un spartiešiem Akropolē ielenktu. Pēc Hipija kapitulācijas tur kādu laiku uzturas arī spartiešu garnizons. – Lielas pārmaiņas Akropolē notiek Kserksa uzbrukuma laikā: pēc nedaudzo Akropoles aizstāvju pārvarēšanas, kuŗi, vai nu paļaudamies uz orākulu, vai arī negribēdami pārdzīvot dieves svētā tempļa bojā iešanu, mēģināja pretoties pārspēkam, persiešu karaspēks nodedzināja Akropoles celtnes un sadauzīja viņas statujas. Bet tāpat kā uz Akropoles augošais Atēnas svētais olīvu koks īsā laikā deva pārsteidzoši garas atvases, arī Akropole zaudēto mākslas darbu vietā drīz dabūja vēl cēlākus un jau gadus 30 pēc Kserksa uzbrukuma sāka izveidoties par skaistāko vietu zemes virsū. – Neskatoties uz to, ka Kimōna laikā celtie Akropoles dienvidu mūŗi ir varenāki par agrāk celtiem, Akropolei kā cietoksnim šai laikā vairs nozīmes nebij, jo Atēnas, kuŗu vidū tā atradās, stāvēja stipras valsts priekšgalā un bij izaugušas par lielpilsētu, kuŗai apkārt bij grūti ieņemamas akmeņu sienas. Nevienam no Atēnu republikas vadoņiem arī vairs nenāca prātā pārvietoties uz Akropoli dzīvot, bet viss kalns tika pārvērsts par lielisku, galvenā kārtā dievei Atēnai veltītu svētnīcu, kuŗai tādi ģeniāli architekti kā Iktīns un Mnēsikls un skulptori kā Myrōns, Feidijs un Alkamens uzspieda nemirstības zīmogu. Kalna augstākā vietā stāvēja Atēnas-Jaunavas templis, Partenōns, ar brīnišķo Feidija radīto dieves tēlu, bet vareni bij arī uz Akropoli vedošie vārti, Propylaji (3. attēlojums), graciozs Erechteja templis (4. attēlojums) un Atēnas-Nīkas templītis (5. attēlojums).

Atēnu laimes dienas nebij ilgas: jau piektā gadu simteņa beigās, kad ilgs, gŗūts kaŗš un mēris bij samazinājuši viņu iedzīvotāju skaitu un iznīcinājuši viņu materiālo labklājību, sabruka arī viņu vara. Pēc tam dažādas vētras drāzās pāri Atēnas svētajam kalnam. Kalna virsus ārējais izskats tomēr tajos bez maz 1000 gados, kamēr Partenōnā stāvēja Feidija no zelta un zīloņa kaula darinātais Atēnas-Jaunavas tēls, maz ko mainījās: pēc Peloponnēsas kaŗa lielākas celtnes uz viņa vairs celtas netika, tikai statuju un ierakstu stēlu skaits pieauga arī vēl IV un III gadu simtenī pr. Kr. Vairāk pārvērtās kalna piegāzes, sevišķi dienvidus pusē, kur IV gadu simtenī uzcēla akmens teātri un romiešu laikos[2] – koncertu namu (ώδεῖον), un rietumu pusē, kur romieši[3] līkumainās uzejas vietā radīja monumentālas kāpenes.

Atēnu liktenis bija raibs, un dažādi tie iemītnieki, kuŗiem viņu svētais kalns bija spiests dot mājas vietu. Pēc atziedes, ko Atēnas pārdzīvoja IV gadu simtenī, tās kopā ar citām grieķu pilsētām 338. gadā pr. Kr. pie Chairōnejas zaudēja savu neatkarību. Aleksandrs Lielais gan izturējās pret Atēnām ar cienību; viņš, kas grieķu kultūras izplatīšanu uzskatīja par vienu no savas dzīves galveniem uzdevumiem, nevarēja aizmirst, cik varonīgi Atēnas kādreiz šo kultūru bija sargājušas, cik daudz gara mantu un skaistuma tās cilvēcei bij dāvinājušas. Vēlāko Atēnu valdnieku starpā turpretī bij arī tādi, kuŗiem šīs cienības pavisam trūka. Tā 304. gadā priekš Kristus jaunais ķēniņš Dēmētrijs Poliorkēts nekautrējās ievietoties Partenōna rietumu telpā blakus dievei, kuŗu tas dēvēja par savu vecāko māsu, un turpināt tur savu palaidnīgo, trokšņaino dzīvi. –

Kad grieķi nokļuva romiešu varā, Atēnas, baudīdamas zināmu autonomiju, pirmā laikā uzmanīgi izvairījās no sadursmēm ar saviem jauniem pavēlniekiem. Tikai 86. gadā priekš Kristus dzimšanas, kad Ponta ķēniņa Mitridāta vadībā grieķi pēdējo reizi sacēlās pret Romu, arī atēniešos pamodās Maratōnas un Salamīnas varoņu gars, un tie mēģināja aizstāvēt Akropoli pret Romas tā laika slavenāko kaŗa vadoni Sullu. Bet pret Romas dzelzs leģioniem un Sullas kaŗamākslu atēniešu varonībai sekmju nebij. Atēnieši tika sakauti. Pēc pazaudētas cīņas viņu stāvoklis tapa daudz grūtāks kā agrāk. Uzvarētājs netaupīja arī svētnīcas un nekautrējās viņu dārgumus pievienot savai kaŗa kasei.

Pēc cīņas ar Sullu Atēnas politikā vairs lomu nespēlē, bet mēģina iztapt katram, kas tām varētu kaitēt. Tā, piemēram, viņas visādi glaimo Antonijam, bet tiklīdz vara pāriet tā pretinieka Oktāviāna (Augusta) rokās, tās pieslienas pēdējam. Lai iegūtu Augusta labvēlību, atēnieši ceļ viņam un Romai par godu uz Akropoles, Partenōna austrumu galā, joniešu stila templīti.

Pirmā gadu simtenī pēc Kristus Akropoles skulptūru skaits samazinājās, jo ķeizars Nerons vairākas Atēnu labākos laikos radītas statujas aizveda uz Romu. Pats vērtīgākais tomēr palika, un gadu simteņos ap Kristus dzimšanu Atēnas garīgā ziņā vēl vienmēr bij viens no visievērojamākiem centriem pasaulē, uz kurieni dižciltīgie romieši labprāt sūtīja savus dēlus studēt. No Akropoles, uz kuŗas augstuma nebojāti un cēli stāvēja Perikla laikmeta mākslas darbi „ar savu nemirstošo garu un mūžīgi jauno dvēseli”, vēl vienmēr pūta pavasaŗa vēsma uz rudenīgām, vecām Atēnām.

Klusām, saulainām rudens dienām Atēnu mūžā līdzinās tie gadi otrā gadu simtenī pēc Kristus, kad uz Romas troņa sēdēja lielais Atēnu draugs, ķeizars Hadriāns. Trīs reizes uzturēdamies pilsētā, tas viņu pušķoja varenām un skaistām celtnēm. Pateicoties viņam, tika pabeigts staltais Zeva templis dienvidus-austrumos no Akropoles, ko jau Peisistrats bija gatavojies tur celt. – Atēnieši, šai laikā jau pārmērīgi cienības parādīšanā, godināja mīļoto ķeizaru, uzstādīdami tam Partenōnā statuju.

V gadu simtenī pēc Kristus Zeva un Atēnas kults Atēnās krita Kristus reliģijas priekšā, neskatoties uz atbalstu, ko tas atrada vietējā augstskolā (akadēmijā). Partenōns un Erechteja templis pārvērtās kristīgo baznīcās, un Atēnai-Jaunavai bij jāatstāj nams, kuŗā tā bez maz 1000 gadu bij mitusi. Kristīgie, kuŗi šos tempļus pārņēma, nebij lieli klasiskās mākslas cienītāji: ierīkodami telpas kristīgo kultam, tie bez žēlastības lauza skaistās marmora sienas un kolonnu rindas, kur tās nebij piemērotas viņu vajadzībām. Starp citu jau šai laikā aizgāja bojā ievērojamās Partenōna austrumu jumtgales vidus grupas.

Bez maz 1000 gadu Akropoles tempļi bij kalpojuši Atēnas un citu Zeva reliģijas dievu kultam, apmēram 1000 gadu tie kalpoja kā kristīgo baznīcas. Arī šai laikā Atēnas vairākas reizes mainīja savus valdniekus: 1204. gadā pēc Kristus Akropoli ieņēma krusta kaŗotāji, un pēc tam viņas vairāk kā 250 gadu atradās franču, spāniešu un itāliešu rokās.[4] Šai laikā Akropoles baznīcās dievkalpošana notiek pēc Romas katoļu rītus.

Kad 1458. gadā turki iekaroja Atēnas, pār Akropoli satumsa nakts, kura ilga gandrīz četri simti gadu. Partenōnā turki ierīkoja mošeju, viņa dienvidus-rietumu stūrī uzceldami minaretu,[5] bet Erechteja templī Akropoles komendants novietoja savu harēmu. Propylajos un XVII gadu simtenī kādu laiku arī Partenōnā glabājās lielāki pulveŗa krājumi. Pēdējais apstāklis Akropoles celtnēm bij liktenīgs: 1656. gadā zibens, iesperdams Propylajos, tos sagrāva, bet 26. septembrī 1687. gadā veneciešu artilērija, apšaudīdama Akropoli, trāpīja pulveŗa noliktavu Partenōnā un sagrāva arī šo cēlo celtni. Tai pašā gadā turki nojauca skaisto Atēnas-Nīkas templīti, izlietodami viņa akmeņus jaunu apcietinājumu mūŗiem. – XVIII gadu simtenī Akropoles laukums bij apbūvēts mazām mājelēm un pati Akropole, kā turku cietoksnis, eiropiešiem gŗūti pieejama. 1802. gadā lordam Elginam izdevās no turku valdības dabūt atļauju lielāko daļu Partenōna skulptūru aizvest uz Londonu, kur vēlāk viņas nokļuva Britu mūzējā un ļoti veicināja senās mākslas izpratni. Grieķu atbrīvošanas cīņās Akropole pēdējo reizi cieta no kaŗa. No 1833. gada sākot tā atkal ir grieķu rokās, kuri pieliek visas pūles, lai glābtu no iznīcības, kas vēl glābjams.

1834. gadā Otons, pirmais jaunās Grieķijas karālis, izdeva rīkojumu, ka Akropole uz priekšu vairs nedrīkst tikt izlietota par cietoksni, un grieķu valdība asignēja līdzekļus izrakumiem uz tās, kā arī Partenōna restaurēšanai.[6]

Izrakumus izdarīja 1835. gadā un 1836. gada pirmā pusē pazīstamais vācu archaiologs L. Ross, mēģinādams noskaidrot Partenōna pamatus un nojaukdams Propylaju priekšā atrodošos bastionu ar viņā iemūrētiem Atēnas-Nīkas templīša akmeņiem, no kuŗiem bij iespējams gandrīz visu šo templīti restaurēt.

Kad 1836. gada jūlija mēnesī L. Ross izstājās no Grieķijas dienesta, viņa darbu apmēram 25 gadus (līdz 1861. gadam), gan grieķu valdības, gan archaioloģiskās biedrības uzdevumā, turpināja grieķu archaiologs Pitaks (Pitakis), atrakdams Akropoles galvenās celtnes un lielu daudzumu architektūras daļu, skulptūru, ierakstu stēlu, vāzu un vāzu fragmentu. Pitaks noplēsa Propylajos velves un citas Viduslaiku iebūves, kā arī Partenōnā iebūvēto mošeju, izņemto minaretu; viņš sakopoja un uzcēla divas skaistas karyatīdas no Erechteja tempļa dienvidus un trīs nogāztas kolonnas no viņa ziemeļu lieveņa. Partenōna ziemeļu pusē viņš uzcēla divas kolonnas pilnīgi un divas līdz pusei, pa daļai viņš restaurēja arī Partenōna cellas sienas, kā arī uz Propylajiem vedošās kāpenes, izlietodams pēdējām vairākus no senatnes uzglabājušos kāpšļus, no kuŗiem 3 vēl atradās agrākā vietā. Dažus gadus pēc Pitaka nāves (viņš mira 1863. gadā) uz Akropoles tika uzcelts muzejs tur atrasto senās mākslas priekšmetu novietošanai, kuŗi Pitaka laikā bij sakŗauti dažādās nepiemērotās telpās, vai arī uzstādīti gar Akropoles dienvidus mūri.

Akropoles atjaunošanā piedalījās arī franču architekti, restaurēdami Erechteja tempļa lieveni ar karyatīdām, un franču archaiologs Beulé, atrakdams pēc viņa nosauktos vārtus uz rietumiem no Propylajiem, bet pazīstamais vācu archaiologs Heinrichs Schliemanis ziedoja līdzekļus franku torņa noplēšanai, kas aizsedza daļu no Propylajiem un nepavisam nesaskanēja ar viņu stilu.

Visus uz Akropoles izdarītos izrakumus tālu pārsniedz tas lielais darbs, kas tika veikts laikā no 1885.–1890. gadam Kavadija vadībā, kad uz grieķu valdības un archaioloģiskās biedrības rēķina viss Akropoles laukums tika notīrīts no pēcklasisko laiku celtnēm un lielas ķuzas un pārrakts līdz pirmatnējai klintij, bet čupām gulošie klasiskās senatnes celtņu akmeņi pārredzami novietoti ap namiem, kuŗiem viņi kādreiz bij piederējuši. Statujas, to starpā sevišķi lielā skaitā dažāda lieluma joniski tērptas jaunavas (6. attēlojums) ar labi uzglabātām krāsām: zaļo, zilo, sarkano un brūno, tika atrastas vairākās vietās, bet visvairāk pie Akropoles ziemeļu mūŗa uz rietumiem no Erechteja tempļa un starp Partenōnu un Akropoles dienvidus sienu. Slānis, kuŗā šīs statujas tika atrastas, guļ diezgan dziļi (3–3½ metrus). – Izrādījās, ka atēnieši, pēc Kserksa uzbrukuma atsišanas atgriezdamies savā pilsētā, persiešu sadauzītās statujas lielā skaitā bij izlietojuši Akropoles laukuma nolīdzināšanai, un ka šai slānī atrastie priekšmeti pieder laika posmam, kas beidzas ar 480. gadu priekš Kristus dzimšanas. – Tika atrastas arī Aigajas kultūras laikmeta apcietinājumu mūŗu un celtņu atliekas un noskaidrota gaita, kādā Akropoles laukums bij ticis paplašināts uz dienvidiem no Partenōna.

Ar 1890. gadu izrakumus uz Akropoles var uzskatīt par noslēgtiem, totiesu lielāka vērība beidzamā laikā tiek piegriezta viņas ievērojamāko celtņu restaurēšanai. Propylajos un Erechteja templī daudz architektūras daļu, kas gulēja ap viņiem, ir atkal ievietotas celtnēs; pašureiz tas pats notiek ar Partenōnu, kur ir izredzes restaurēt prāvāku skaitu kolonnu un daļu sagrautā architrāva.

Ir arī čakli strādāts, atrokot Akropoles piegāzes; visvairāk dienvidus pusē, kuŗa ar Dionysa teātri, Asklēpija svētnīcu un Eumena galeriju pētniekus sevišķi interesē. Uz ziemeļiem un austrumiem no Akropoles vēl daudz kas darāms, bet lai šo darbu varētu veikt, būs jāizpērk un jānoplēš veseli, pa lielākai daļai turku laikā būvēti, māju kvartāli, kas, zināms, savienots ar milzīgiem izdevumiem.[7]

Akropole liekas jau no pašas dabas radīta par bazi Partenōnam, tik skaisti viņas kontūras saskan ar šīs varenās būves cēlajām līnijām. Partenōnā spilgti izpaužas gars, kas valdīja Atēnās tai lielajā laikmetā, kad Atēnu tauta pēc gūtām uzvarām skaista patriotisma apgarota, mākslā jau bij pārvarējusi technikas gŗūtības, bet vēl nebij zaudējusi ticību tēvu dieviem.

Bet Partenōns nav ne pirmā, ne arī vienīgā dieves Atēnas mājotne Akropolē, un pat viņa veidu zināmā mērā jau iespaido vecākie Atēnas tempļi.

Gan nav iespējams noteikti apgalvot, ka jau bronzas laikmetā iedzīvotāji uz Akropoles būtu pielūguši dievi Atēnu, bet Homēra laikmeta beigās viņai te droši vien ir bijis templis (laikam gan kopā ar Erechteju), kas atradies apmēram tai vietā, kur V gadu simteņa beigās tika uzcelts vairākiem dieviem veltītais, tā sauktais Erechteja templis ar Atēnas Poliadas tēlu galvenā cellā.

Tyfōna tēls ir samērā labi uzglabājies un pārsteidz ar savām spilgtām, nedabiskām krāsām: zaļām acīm, ziliem matiem un bārdu.

VI gadu simteņa pirmā pusē (ap 560. gadu), kā to liecina izrakumi[8], Atēnu Akropolē ir celts no porosa[9] jauns templis, tā sauktais vecākais Hekatompedons. Vienā no viņa jumtgalēm bij attēlots[10] Hērakls cīņā ar Trītōnu un kāds dēmons ar trim smaidošām galvām un cilvēka viedīgām krūtīm, bet čūskas veidīgiem ķermeņa turpinājumiem, varbūt teiksmainais Tyfōns (7. attēlojums). VI gadu simteņa otrā pusē, kad, Peisistrātam valdot, Atēnas bij tapušas bagātas, vecākais Hekatompedons atēniešiem jau izlikās par vienkāršu. To tagad pārbūvēja daudz greznāk, izlietojot jaunākos technikas ieguvumus un taisot nevien skulptūras, bet arī daudzas architektūras daļas no marmora. Templis tagad dabūja dorisku kolonnu vaiņagu[11], bet vecāka Hekatompedona telpu sadalījums palika negrozīts. Šī pārbūvētā Hekatompedona austrumu jumtgalē bij attēlota dievu cīņa ar gigantiem, kuŗā no dievu puses, kā zināms, sevišķi izcēlās Zevs, Atēna un Hērakls. Pietiekoši labi ir uzglabājusies pati centrālā grupa: dieve Atēna ar paceltu šķēpu pret pakritušo gigantu Enkeladu. Tempļa galvenā telpa, kuŗu divas kolonnu rindas sadalīja trijos jomos, bij vērsta pret austrumiem, pret rietumiem turpretī – viena lielāka telpa (opistodoms) un divas mazākas ar ieeju no pirmās. Ir iemesls domāt, ka līdz Partenona celšanai pēdējās trīs telpas atēnieši izlietoja par dieves mantnīcām.

Pēc Atēnu atbrīvošanas no tyrannu varas, atēniešiem bij ne visai patīkami redzēt, ka skaistais templis uz Akropoles, kuŗš svarīgos momentos pulcēja ap sevi tautu, bija tyrannu celts un pauda viņu slavu. Tādēļ jau VI gadu simteņa beigās tie ķērās pie pamatu likšanas jaunam Atēnas templim, kuŗam tiklab lieluma, kā arī greznuma ziņā vajadzēja pārspēt Peisistrata un viņa dēlu celto Hekatompedonu. Bet pēc pamatu likšanas tempļa plāns ir ticis mainīts un, kā liekas, tikai kādu laiku pēc Maratōnas kaujas atēnieši ir sākuši celt tā sienas un kolonnas. Cēluši viņi to ir varbūt drusku mazāku kā sākumā bij domāts, bet toties visu, izņemto pamatus un kāpēnes, no marmora. Kādā stilā celt templi, par to toreizējās Atēnās domu starpību nebij: tas varēja būt tikai doriskais. Maz gadus vēlāk, kad tikko bij uzceltas tempļa sienu apakšējās daļas un izkaltas pirmās kolonnu ripas, nāca Kserksa uzbrukums, kuŗa laikā tika nodedzinātas visas Akropoles celtnes un, cik var spriest no uguns iespaida uz iesāktā Atēnas tempļa akmeņiem, arī viņa sastatnes.

Pirmā laikā pēc Kserksa uzbrukuma atsišanas Atēnas, zināms, par lepnu tempļu celšanu nevarēja ne domāt: bij jārada dzīvokļi bez pajumtes palikušiem iedzīvotājiem, jāatjauno izpostītie dārzi, jāizbūvē osta, jāceļ mūri ap pilsētu un jāturpina kaŗš. Kulta vajadzībām atēnieši ar nelieliem izdevumiem kaut kā (bez kolonnu vaiņaga) restaurēja Hekatompedonu un veco Erechteja templi. Tā pagāja 30 gadi. Pa to laiku kaŗš ar persiešiem bija nobeigts, un Atēnas nonākušas savas varas augstumos. Tagad Atēnu kase bija pilna zelta; viņām bij architekti un skulptori, spējīgi radīt daudz pilnīgākus mākslas darbus kā Kserksa uzbrukuma laikā, un valsts priekšgalā atradās tāds vīrs kā Perikls, kas saprata, ka Atēnas puškodamās ar nemirstīgām celtnēm un skulptūrām un uzņemdamās vadītājas lomu mākslā un zinātnē sev zināmā mērā nodrošināja arī nākotni.

Perikls ar visu enerģiju iestājās par spoža tempļa celšanu, bet viņa idejai Atēnās bij arī stipri pretinieki, kas atrada, ka Atēnas, puškodamās dārgiem tempļiem un statujām, atgādinot vecu meitu, kas, neuzticēdamās savam dabiskam skaistumam, krāsojas un apkaras dārgakmeņiem, un par visām lietām noliedza atēniešiem tiesību izlietot tempļa celšanai summas, kas atradās Atēnu Jūŗas savienības kasē, jo šīs Atēnu sabiedroto iemaksātās summas varot tikt izlietotas tikai vienam nolūkam: kaŗam pret Persiju. Šādus ieskatus sevišķi enerģiski aizstāvēja ievērojamais konservatīvais Atēnu valstsvīrs Tūkydids, Melēsija dēls. Perikls turpretī domāja, ka atēnieši, sekmīgi aizsargādami Grieķiju pret persiešiem, esot ieguvuši tiesību pēc sava ieskata rīkoties ar summām, kas atradās Jūŗas savienības kasē, un aizrādīja uz darbu un peļņu, kas bezmaz visiem atēniešiem radīšoties templi ceļot. – Perikla uzskats Atēnu tautas sapulcē, kā zināms, guva virsroku, un 447. gadā priekš Kristus atēnieši sāka celt Atēnai Akropolē grandiozu doriešu stila templi uz pamatiem, kas bija likti jau priekš Kserksa uzbrukumu, bet šoreiz visu, arī stӯlobātu un pakāpes, no Penteles marmora (8. attēlojums).

Tempļa garums, uz stӯlobāta mērot, ir 69½ metru, platums gandrīz 31 metrs. Templim apkārt ir kolonnu vaiņags, sastāvošs no 8 kolonnām galos un 17 kolonnām sānos (9. attēl.). Kolonnu augstums līdzinājās apmēram 5½ kolonnu apakšējā gala diametriem (10. un 11. attēlojums). Tempļa cella, kuŗā atradās dieves tēls, bij vērsta pret austrumiem. Viņas gaŗums līdzinājās 100 atiskām pēdām, un divas kolonnu rindas to sadalīja trijos jomos.

Šīs kolonnas bij mazākas par tempļa ārējām kolonnām, un tikai otrā, virs viņām novietotā kolonnu rinda sniedzās līdz cellas griestiem. Cellu jomos sadalošās kolonnu rindas nebij novestas līdz viņas dibena sienai, bet aiz dieves tēla, kuŗš stāvēja vidējā jomā, tās izbeidzās pie kolonnu rindas, kuŗa gāja paralleli cellas dibena sienai. Pie ieejas cellā atradās viņas austrumu sienas, antu un kolonnu ierobežota tempļa priekša – pronāoss. Otra lielākā tempļa telpa, kuŗu četras, kā liekas, joniešu stila kolonnas sadalīja trīs jomos, bij vērsta pret rietumiem. Viņu no cellas šķīra siena bez durvīm, un rietumu galā viņas priekšā atradās pronāosam līdzīga telpa.

V gadu simtenī Perikla uz Akropoles celto templi sauc vienkārši par templi (ὁ ναώς) vai lielo templi (ὁ ναώς ὁ μέϒας) un tikai IV gadu simtenī šad un tad viņu jau sāk apzīmēt ar mums tik parasto nosaukumu Partenōns, ar kuŗu V gadu simtenī apzīmēja tikai pret rietumiem vērsto šī tempļa telpu. Vārds Partenōns ir atvasināts no παρθένος (jaunava) un apzīmē telpu, kuŗā dzīvo jaunavas. Tā sauktās telpas mēs atrodam arī Artemidas, Dēmētras un citu sievišķu dievību tempļos, kuŗu kultā meitenes ņēma dalību. Šoreiz vienas telpas nosaukums jo viegli varēja pārvērsties par visa tempļa nosaukumu tādēļ, ka arī pati Atēna bij pazīstama kā Parthenos. Cellu ar dieves tēlu atēnieši bieži min kā Hekatompedu[12] un pronāosam līdzīgo telpu tempļa rietumu galā kā opistodomu, bet kad par Partenōnu sāk saukt visu namu, ar vārdu opistodoms brīžam apzīmē arī tikai pret rietumiem vērsto tempļa telpu.

Opistodomu un Partenōnu, šī vārda šaurākā nozīmē, atēnieši izlietoja arī praktiskiem mērķiem: Partenōnā glabājās Atēnas un citu dievu kase un dārgās mantas, bet vēlāk arī Atēnu valsts kase; Opistodomā, kurš no kolonnas uz kolonnu bij noslēgts margām, uzturējās ierēdņi, izdarīdami norēķināšanos starp dievi un Atēnu valsti no vienas puses un privātām personām no otras puses.

Partenōns tika celts pēc architekta Iktīna plāna, būves darbus pārraudzīja Kallikrats, bet visa celtnes mākslinieciskā puse atradās Perikla drauga, skulptora Feidija rokās, kuŗš jau agrāk uz Akropoles bij radījis divas iemīļotas statujas: Aizsardzi (Πρόμαχος) un Lemnieti (Λημνιά). Feidijs pats veidoja dieves tēlu no zelta un zīloņa kaula, bet Plutarchs, kā liekas, pēc labiem avotiem, stāsta, ka Feidijs esot rīkojis arī visus citus darbus, un architekti un skulptori bijuši viņam padoti.

Partenōna skulptūras ir komposicijas ziņā tik labi saskaņotas, ka arī tagad vēl, apskatot viņa atliekas, katram top skaidrs, ka viņu mets ir dzimis viena vienīga liela mākslinieka galvā.

Gandrīz visas Partenōna skulptūras tieši vai netieši attiecas uz Atēnu-Jaunavu: tiklab josla, kuŗa bez tam, zināms, pauž arī Perikla laikmeta slavu, kā arī jumtgaļu grupas un lielākā daļa metopu.

Darbu iesāka ar metopu skulptūrām. Triglyfu joslas 92[13] četrstūrainas[14] plāksnes bij jāizpuško ar augstiem ciļņiem, piemērotiem triglyfiem, starp kuŗiem šīs plāksnes atradās. Uz metopu plāksnēm bij attēloti mӯtisku cīņu skati (parasti divas figūras uz katras plāksnes): austrumos dievu cīņa ar gigantiem, rietumos atēniešu ar amazonām, dienvidos galvenā kārtā lapitu cīņa ar kentauriem un ziemeļos, vismaz uz dažām metopām, skati Trojā pēc tam, kad to bija ieņēmuši grieķi. Austrumu, rietumu un pa daļai arī ziemeļu puses metopas atrodas savās vietās, bet ir tā sabojātas un laika saēstas, ka tās iztulkot un pareizi aistētiski novērtēt gandrīz nav iespējams. Vislabāki uzglabājušās ir dienvidus puses metopas, lai gan vecā vietā pie tempļa ir tikai viena no viņām. Viss vairums Partenōna dienvidus sānu metopu tagad atrodas Londonā, uz kurieni tās XIX gadu simteņa sākumā aizveda lords Elgins, viena – Parīzē, viena metopa un vairāku metopu fragmenti – Akropoles mūzējā Atēnās. Lapitu cīņa ar kentauriem, par kuŗu stāsta dienvidus sānu metopas, notiek lapitu ķēniņa Peiritoja kāzās, kad kentauri dzērumā sāk laupīt lapitu sievas. Ka cīņa beidzas ar lapitu uzvara, par to tie pateicību parādā galvenā kārtā Peiritoja draugam, Atēnu varonim Tēsejam, kuŗš arī ņem dalību šais dzīrēs un enerģiski iestājas par savu draugu. Uz metopām attēlotā momentā kauja visumā ir vēl neizšķirta, un kentauru pusē ir pat zināms pārsvars: lapitu sievas vēl ir laupītāju varā, vairākiem lapitiem draud nāve, un viens no viņiem ir kritis, kamēr kentauriem zaudējumu nav. Tas fakts, ka Partenōna metopu skulptūru radītājs nebaidās attēlot arī kritušu lapitu, pelna ievērību un liecina, cik daudz pareizāk grieķu mākslinieki jau V gadu simtenī pr. Kr. ir uztvēruši cīņu kā romiešu, kuŗi, kā zināms, kritušos mēdza attēlot tikai ienaidnieku pusē. Mākslinieka uzdevums, kuŗam uz vairāk kā 20 metopām ir bijusi jāattēlo cīņa starp cilvēku un puszvēru-kentauru, nav bijis viegls, un mūs pārsteidz tā lielā dažādība, ko viņš prot piešķirt savām grupām. Te viņš attēlo kentauru ar nolaupītu lapitieti, vai arī ar paceltu krūzi, kuŗu tas taisās sviest pakritušam lapitam uz galvas, vai mežonīgā priekā lēcošu pāri nogalinātam pretiniekam, te abi pretinieki, saņemdami beidzamos spēkus, ir saķērušies izšķirošā cīņā, te varonis lapits velk kentauru aiz matiem atpakaļ, lai to nākošā momentā nogalinātu.

Izpildījuma ziņā metopu skulptūras ir stipri nevienādas; acīm redzot tikai meti ir piederējuši vienam māksliniekam, bet pašas grupas ir vairāku skulptoru izkaltas. Dažās no viņām mēs vēl atrodam zināmu archaismu, un ir iemesls domāt, ka viņas ir veidojuši vecāki mākslinieki, kas vairs nespēja atsvabināties no tradīcijām, kuŗās tie bij iedzīvojušies. Pie tādām pieder, piemēram, 17. attēlojuma metopa, kuŗā sevišķi archaisks ir kentaura pieres grumbu šematiskais veidojums. Bet arī tas naturālisms, ar kādu uz šīs metopas ir attēlota abu pretinieku brutālā cīņa, saliektie locekļi un saviebtās sejas, izcelts katrs muskulis un atzīmēta katra riba, piederēja tolaik jau no skatuves noejošai mākslinieku ģenerācijai. – Stipri archaiskas vēl ir formas un kustības arī 18. attēlojuma metopā. Pavisam citāda ir 19. attēlojuma metopa. Arī še kentaurs cenšās brutālā kārtā nogalināt pakritušu lapitu, sadauzot tā galvu ar krūzi, paķertu no kāzu galda, bet viņa sejs ir inteliģents un skaists, un tā uzbudinājums izpaužas tikai viegli atvērtā mutē; arī pakritušā lapita skatā un paceltā vairogā ļoti atturīgi ir izteiktas nāves bailes. Kailo miesu tēlodams skulptors izvairās no asumiem un vēro, lai ķermeņu kontūras būtu pēc iespējas daiļas.

Lieliska ir 20. attēlojuma metopa, kur kentaurs nevaldāmā uzvaras priekā lec pāri nonāvētam lapitam, un 21. attēlojuma metopa, kur varonīgais lapits ir sagrābis kentauru aiz matiem un rauj to atpakaļ. Pēdējā metopa figūras ir novietotas tā, ka tās viņu gandrīz pilnīgi apklāj. Gŗūti atrast grupu, kur tik daudz spēka un spara būtu iemiesots figūrās ar tik skaistām kontūrām kā šai metopā. Naturalists, šī vārda pilnā nozīmē, viņas skulptors tomēr nav: mētelis, kas jaunajam lapitam uzmests uz pleciem un noder tam par skaistu fonu, sīvas cīņas momentā tādā stāvoklī nav domājams. Mākslinieks, acīm redzot, skaistumam ir upurējis dzīves īstenību.

Vispilnīgāk no Partenōna skulptūrām ir uzglabājusies josla, kuŗa kā vienu metru plata un 160 metru gaŗa lenta iekšpus kolonnu vaiņaga, apmēram tai pašā augstumā kā ārējā metopu josla, apvij visu tempļa sienu[15]. Joslas ciļņi ir sekli, un pat tur, kur ir attēloti viens aiz otra seši un septiņi jātnieki, cilnis paceļas ne vairāk kā 5 santimetrus pār fonu. Krāsas cilnī, kā liekas, ir tikušas stipri lietotas; dažādas piedevas, kā, piemēram, vaiņagi, ieroči un zirgu lietu izgreznojumi, ir bijušas no metala.

Joslā ir attēlots spožais Lielo Panatēnaju svētku gājiens, kas notika vasaras vidū reiz pa četriem gadiem, kad valdniecei Atēnai viņas pavalstnieki tiklab no Atikas, kā arī no kolonijām nesa ziedojumus. Ziedojumu vairums pastāvēja no upuŗu lopiem, bet ziedojums, kuŗam tika piešķirta sevišķa vērība, bij Atēnu meitu un sievu austais dzeltenais dieves uzvalks, izrakstīts cīņu attēlojumiem, kuŗās Atēna bija ņēmusi dalību, un starp kuŗām nekādā ziņā nedrīkstēja trūkt viņas cīņa ar gigantu Enkeladu. Lai visiem atēniešiem būtu izdevība šo uzvalku (peplu) redzēt, tas pa gājiena laiku buŗu veidā tika piestiprināts kuģim uz ratiem, kas arī piederēja pie procesijas, un tikai tad, kad gājiens nonāca pie Akropoles to nodeva priesterim. Gājienā piedalījās viss, kas Atēnās bij daiļš un cēls: maigās, ziedošās jaunavas, vingrie, darbīgie jaunekļi un cienīgie, tautas vēlētie valdības vīri. Gājiena priekšgalā gāja jaunavas ar upuŗa rīkiem un vieglākiem traukiem. Pie viņām piederēja arī tā sauktās kanēforas (grozu nesējas), kas grozveidīgos zelta un sudraba šķīvjos nesa vilnas saites, ar ko puškot upuŗa lopus, miežus, ko kaisīt uz altāŗa degošā ugunī, un zaļiem zariem apsegtus dunčus upuŗa lopu kaušanai. Par kanēforām varēja būt tikai viscienījamāko Atēnu dzimtu nevainojamas jaunavas. Tāļāk gājienā sekoja upuŗu lopi ar viņu vedējiem, tad ierēdņi, kareivji un beidzot, kā pagadījās, Atēnu tautas masa.

Tempļa rietumu galā josla gandrīz visa vēl ir savā vietā. Tur ir attēlots, kā gājiens gatavojas: jaunekļi saved kārtībā savu uzvalku, mierina uzbudinātos zirgus, sēžas zirgiem mugurā un sāk jāt. Tas zināms nevarēja notikt uz Akropoles, bet gan lejā: Kerameïkā vai pie kādiem pilsētas vārtiem. Joslas ziemeļu daļa ir rietumu daļas turpinājums: rietumos sagatavotais gājiens kustās uz austrumiem, tikai te bez jātniekiem mēs redzam arī braucējus, gājējus un upuŗa lopus. Dienvidus joslā ir attēlota otra, pirmajai zināmā mērā līdzīga gājiena daļa, kuŗa no tempļa dienvidus-rietumu stūŗa virzās uz austrumiem, gan pa citu ceļu, bet uz to pašu gala mērķi kā rietumu-ziemeļu gājiens. Tā no dienvidusrietumu stūŗa gājiena straume, sašķēlusies divās daļās, plūst uz kopējo gala mērķi, kuŗš atrodas virs austrumu ieejas templī, kur skaistā mezglā saistās abu gājiena daļu priekšgali.

Tur priesteris saņem Atēnai veltīto peplu, tur gājienu sagaida dievi un augstākie Atēnu valdības vīri, pie kam pirmie, mirstīgiem neredzami, sēd, bet otrie stāv. Ar sevišķu mīlu joslā ir attēloti Atēnu jaunekļi jāšus: skaisti ir Atēnu mazie, dedzīgie zirgi ar īsu, platu kaklu un nervozu galvu, skaista uz tiem labi sēdošā, ņiprā, drošā jaunatne.

Visinteresantākie jātnieki ir rietumu joslā, kur gājiens gatavojas. No trim 22. attēlojuma jātniekiem viens vēl mierīgi stāv pie sava zirga, kamēr divi ir jau zirgam mugurā. 23. attēlojumā vecāks jātnieks pieliek visu enerģiju, lai savaldītu savu satrakojušos zirgu, pie kam viņa mētelis plivinās skaistās krokās. 24. attēlojumā jaunekļi, kuŗiem priekšējais aizsprosto ceļu, cenšas piespiest savus zirgus tecēt lēnāk; pirmais no viņiem panāk, ka tā zirgs iesāk rikšot labās kājas reizē celdams, kamēr otrā zirgs vēl turpina aulekšot, bet īsākiem lēcieniem. – Ziemeļu joslā pirmie no rietumu gala arī vēl nav visi pilnīgi gatavi, un daži no viņiem nodarbojas vai nu sakārtodami savu uzvalku, vai labāk uzlikdami svētku vaiņagu. Tāļākie jau ir zirgos, bet viņu zirgi joņo vēl nevienādā gaitā. Beidzot visi jāj skaisti noskaņotā kavalkādē (25. attēlojums). Tik vienādi apģērbā un gaitā kā mūsu kavalērija viņi zināms nav, bet mākslinieciskā ziņā tas joslai nāk tikai par labu. Aiz jātniekiem, vairāk uz gājiena priekšgalu, tiklab ziemeļu, kā arī dienvidus joslā ir attēloti braucēji. Katros ratos bez važoņa ir kareivis ar bruņu cepuri un vairogu (26. attēlojums), kuŗš brīžam rāda, ka tas prot, ratiem pilnā gaitā ejot, tajos iekāpt un no tiem izlekt. Gājiena gaita dažiem zirgiem ir par lēnu un tie slienas stāvu (27. attēlojums), darīdami daudz pūļu važoņiem un kārtībniekiem, kas drošības dēļ gājienā vairākus ratus pavada. Ziemeļu un dienvidus joslu tāļākās grupas, kā soļojošie sirmgalvji ar zariem rokās, muzikanti, jaunekļi ar upuŗa traukiem un upuŗa lopiem ir skaistas un satura ziņā visai interesantas, bet līdzīgi lielākai daļai jau atzīmēto grupu stipri cietušas un aistētiskā ziņā tādēļ brīžam diezgan gŗūti baudāmas[16]. Skaista ir ziemeļu joslas plāksne (28. attēlojums), uz kuŗas straujo govi viņa vedēji piespiež ieturēt gājiena gaitu. – Lielākā daļa ziemeļu un dienvidu joslas figūru atrodas Londonā, citas Atēnās Akropoles mūzējā; savā vietā pie Partenōna ir tikai pāris plākšņu.

Austrumu joslā valda lielāks svinīgums. Tuvu ziemeļu stūrim tur sarunādamies stāv valdības vīri (30. attēlojums), pa daļai atspiedušies ar padusēm uz gariem spieķiem. Viņiem kārtībnieks atgādina, ka gājiens jau klāt. Valdības vīriem lēniem soļiem tuvojas gājiena priekšgalā ejošās jaunavas (III tabula un 31. attēlojums). Lielākai daļai jaunavu rokas ir nolaistas, jo atnestos priekšmetus viņas ir jau nodevušas. Arī austrumu joslas dienvidus daļā gājienu sagaida valdības vīri un kārtībnieks, kas gājiena dalībniekiem dod mājienu mainīt virzienu, pagriežoties uz ziemeļiem, uz tempļa ieeju.

30. attēlojums. Valdības vīri no austrumu jumtgales un Afrodīte ar Erōtu.

Atēnas pepls pa tām starpām jau ir nonests templī, kur priesteris ar zēna palīdzību to rūpīgi saloka, bet priesteriene pieņem no divām meitenēm, varbūt tā sauktām arrēforām, sēdekļus; gan laikam, lai uz viņiem pagaidām novietotu peplu (32. attēlojums). Šis svētku svinīgākais akts norisinās dziļā godbijībā, un katrs viņa dalībnieks liekas sajūtam dievu tuvumu.

Bez mirstīgiem cilvēkiem austrumu joslā ir attēloti arī dievi. Ārēji viņi atšķiras no cilvēkiem ar lielāku augumu, kā arī ar to, ka viņi vienīgie ir attēloti sēdošā pozā. Cilvēkiem dievi nav redzami, kādēļ arī viņiem blakus stāvošās personas var piegriezt tiem muguru un viņus pavisam neievērot. Ar to atkrīt arī jautājums, kur dievi sēd: templī vai tempļa priekšā. Pavisam attēloti ir 12 sēdoši dievi: 6 katrā pusē no tempļa ieejas. Tā kā lielākā gājiena daļa nāk no ziemeļiem, tad goda vieta, zināms, ir pirmā no ieejas uz ziemeļiem: viņu ieņem nama saimniece – dieve Atēna. – Atēna, neraugoties uz to, ka viņas labajā rokā kādreiz laikam ir bijis šķēps, ir attēlota bez bruņu cepures, sievišķīga un maiga. Aigidu, no kuŗas vairs nojaušami tikai daži čūsku-lēni, viņa, itkā negribēdama atēniešus baidīt, ir ielikusi klēpī un apsedz to ar kreiso roku (33. attēlojums). Ar Atēnu sarunājas, piegriezdams tai savu bārdaino seju, Hēfaists, paresns un diezgan neveikls dievs. Uz viņa klibumu aizrāda tiklab gaŗais spieķis, uz kuŗa tas pat sēžot atspiežas, kā arī viņa neveikli novietotā kreisā kāja (33. attēlojums). Kā dievu kalējs un visādu amatu un mākslu veicinātājs Hēfaists stāv tuvu Atēnai, kuŗa arī, līdzīgi viņam, sekmē mākslinieku darbu un ierosina izgudrojumus.

Hēfaistam līdzās sēž nervozais Poseidōns, kurš kā vecāks vīrs arī ir attēlots ar bārdu. Viņš ir pieradis dot vaļu savai dabai: tādēļ tam ir gŗūti savaldīties un, cenzdamies pielāgoties citiem dieviem, tas sēž pārāk stīvi (34. attēlojums).

Poseidōna kaimiņš, skaistais jauneklis, kuŗam kādreiz ir bijis apzeltīts bronzas vaiņags galvā, un kuŗa kreisā, augsti paceltā roka laikam ir atbalstījusies uz šķēpu, bez šaubām ir Apollōns (34. attēlojums).

Ievērojot to, ka rindas galā sēdošā dieve ir Afrodīte, kuŗu nepārprotami kā tādu raksturo viņas dēlēns Erōts (30. attēlojums), kas atspiezdamies uz dieves ceļiem un izlietotams viņas saulessargu, gaida gājienu, daži pētnieki dievē (34. attēlojuma labajā malā) starp Apollōnu un Afrodīti redz Afrodītes māti Diōnu vai viņas biedreni Peito; bet tā kā Partenōna joslā acīm redzot ir attēloti tikai augstākie dievi un ne Diōna ne Peito pie viņiem nepieder, tad pareizāki gan būs šai dievē redzēt Apollōna māsu Artemidu, kuŗai uz Akropoles bij svētnīca, un kuŗa šai sapulcē nekādā ziņā nedrīkstēja trūkt. Plāksne ar Poseidōnu, Apollonu un Artemidu atrodas Akropoles mūzējā Atēnās un ir ļoti labi uzglabājusies. – Otru goda vietu, uz dienvidiem no ieejas, ieņem ķēniņš Zevs, stiprs, bārdains pusmūža vīrs svinīgā pozā un ar scepteri rokā. Viņš ir vienīgais no joslā attēlotiem dieviem, kam ir sēdeklis ar atzveltni (35. attēlojums).

Pie Zeva labās rokas sēž viņa sieva, „baltrokainā”, „skaistmatainā” dievu ķēniņiene Hēra, kuŗa, pacēlusi plīvuru, piegriež Zevam savu vaigu. Hērai līdzās stāv spārnota meitene gaŗā tērpā, kuŗa, tāpat kā Erōts austrumu joslas labajā spārnā, uzskatāma par kalpojošu dievi un divpadsmit lielo, sēdošo dievu skaitā neietilpst. Šī spārnotā meitene acīm redzot ir uzvaras dieve Nīka, kuŗa, gatavodamās izpildīt kādu Zeva rīkojumu, apsien sev matus ar lentu.

Aiz Nīkas sēž muskuļains, nemierīgs dievs, spēka pārpilnībā pārlicis kreiso kāju pār šķēpu un abām rokām apkampis labo celi. Šis dievs, kurš tik maz rēķinās ar galma formām, gan laikam ir nežēlīgais kaŗa dievs Aress (36. attēlojums). Dieve ar lāpu, kuŗa pagriezusies pret dienvidiem un itkā sērodama atspiedusi vaigu uz labās rokas, gaida gājienu, kā liekas, ir Dēmētra[17].

Dēmētras kaimiņš pa kreisi ir izlaidīgi atspiedies pret sava biedra muguru. Viņš nav visai disciplinēts un mīl ērtību, kas starp citu redzams no tā, ka viņš, vienīgais no dieviem, ir sev parūpējies par mīkstu sēdekli. Tas droši vien ir Dionӯss (36. attēlojums). – Pēdējais dievs austrumu joslas dienvidus spārnā ar chalmydu uz kreisās rokas un īpatnēju platmali, petasu, uz labā ceļgala, bez šaubām, ir dievu sūtnis Hermejs (36. attēlojuma kreisajā malā). Jauns un veikls būdams, viņš ir katru brīdi gatavs izpildīt Zeva pavēles.

Lielākā daļa austrumu joslas skulptūru atrodas Londonā, Britu mūzējā, dažas Atēnās, Akropoles mūzējā un skaistā plāksne ar jaunavām, kuŗas iet no ziemeļu puses nākošā gājiena priekšgalā (31. attēlojums) Parīzē Lūvrā.

Neraugoties uz to, ka Partenōna joslā, tāpat kā jaunākās metopu grupās, cilvēki un dzīvnieki ir attēloti skaistāki nekā tie parasti ir, viņi tomēr nav no dzīves atrauti. Joslā ir simtiem sīkumu, kas mums atgādina ikdienu: tur jātnieks, uzlicis kāju uz akmeņa, sasien savas sandales siksnas, tur zirgs berzē galvu pret kāju, lai atsvabinātos no mušām, kas viņam nedod mieru. Un paši atēnieši šādu ikdienas skatu Partenōna joslā, bez šaubām, būs saskatījuši vēl daudz vairāk kā mēs.

Uzdevumu, attēlot nesakārtotās tautas masa, kuŗas gājienā sekoja jātniekiem, mākslinieks laikam būs uzskatījis par pārāk nepateicīgu un ir no viņa izvairījies. Nav viņš interesējies arī par skatītājiem, kas bez šaubām gājienu pavadīja. Ceļam viņš ir piegriezis vērību tikai retos gadījumos, kur tas bij gluži neizbēgami, piemēram, attēlodams akmeni, uz kuŗa jauneklis, sasiedams sandali, atspiež kāju.

Partenōna joslā atēnieši pašapzinīgi rāda katram, kas grib redzēt, to, kas viņu pilsētai piešķir spožumu, un ar ko tā lepojas, pie tam izceldami savu mākslu skaisti apvienot kārtību un disciplīnu ar personīgo brīvību. Neraugoties uz dzīvību un tēlojuma dažādību, joslā viss ir vienkāršs. Tur nav nekā kliedzoša, nekā neparasta vai nedabiska, un joslas autors viņā ir devis vienu no lielākiem tās smalkās vienkāršības un klusā lieluma paraugiem, par kuŗiem jau XVIII gadu simtenī sajūsminājās Vinkelmanis.

Lai joslā nebūtu pārāk daudz tukšu vietu, viņas autors ir centies attēloto figūru galvas nostādīt cik necik vienādā augstumā (isokefalija). Tā rīkojoties sēdošā figūra zināms iznāk lielāka kā vajadzētu un jātnieks mazāks. Partenōna joslā tas tomēr aistētisko baudu netraucē, jo tur sēž tikai dievi, kuŗiem tā kā tā ir tiesība būt lielākiem par cilvēkiem, bet jātniekiem zirgi ir mazi un tikai nedaudz paceļ viņus augstāk par kājniekiem. Bez tam isokefalijas likums joslā ir pielietots ļoti brīvi.

Pats par sevi saprotams, ka joslas apmēram 360 cilvēku figūras un vairāk kā 200 dzīvniekus marmorā nav izkalis viens skulptors[18], bet gan nav šaubu, ka viss darbs ir ticis izvests pēc viena meistara sīki izstrādātiem metiem. Gribētos ticēt, ka šis meistars ir bijis slavenais Feidijs, kuŗš, kā Plutarchs stāsta, ir vadījis Partenōna izdaiļošanu skulptūrām.

Partenōna jumtgaļu skulptūras ir jaunākas par metopu un joslas skulptūrām: 438. gada Lielos Panatēnaju svētkos, kad Partenōns tapa nodots atklātībai, pēdējās jau bija gatavas un savā vietā, jumtgaļu skulptūras turpretī, kā mēs to zinām no ierakstiem, vēl seši gadi pēc tam ir bijušas darbā. Tas, zināms, attiecas tikai uz viņu izpildīšanu marmorā, jo jumtgaļu skulptūru meti, bez šaubām, ir bijuši sīki izstrādāti jau agrāk: citādi nebūtu bijis iespējams taisni tais vietās, kur vēlāk jumtgalēs atradās smagas figūras, jumtgaļu trīsstūŗu bazēs iemūrēt figūru turēšanai nepieciešamos dzelzs stieņus.

Abu jumtgaļu skulptūra kādreiz skaļi pauda dieves Atēnas slavu: austrumu jumtgale, stāstīdama par viņas brīnišķo dzimšanu no Zeva galvas, un rietumu jumtgale – par viņas sadursmi ar Poseidōnu Atikas dēļ.

No Partenōna jumtgaļu skulptūrām ir uzglabājusies tikai nepilna puse[19], un tā pati stipri apdauzīta, ar maz izņēmumiem, neatrodas vairs savā vietā pie tempļa, bet galvenā kārtā Britu mūzējā Londonā un Akropoles mūzējā Atēnās.

1674. gadā, tā tad 13 gadus priekš Partenōna katastrofas, abas jumtgales marķīza Noantela uzdevumā ir uzzīmējis kāds flāmu gleznotājs, pēc dažu pētnieku domām franču mākslinieks Karrejs[20]. „Karreja” zīmējumam ir liela nozīme Partenōna rietumu jumtgales restaurēšanā. Austrumu jumtgales vidus daļa, par nožēlošanu, ir tikusi iznīcināta jau toreiz, kad Partenōnu pārvērta par kristīgo baznīcu un cellai austrumu galā piebūvēja apsīdu; tā tad „Karreja” laikā austrumu jumtgalē nav bijis daudz vairāk skulptūru kā tagad, un viņa zīmējums pie tās restaurēšanas maz ko var palīdzēt (37. attēlojums).

37. attēlojums (a). Partenōna austrumu jumtgale „Karreja” zīmējumā (kreisais spārns).

37. attēlojums (b). Partenōna austrumu jumtgale „Karreja” zīmējumā (labais spārns).

Par atbalstu jumtgaļu komposicijas restaurējot noder arī skulptūru pēdas uz jumtgaļu trīsstūŗu bazēm un bazēs ielaistie dzelzs stieņi. Austrumu jumtgales vidus daļas restaurēšanai, kuŗai mums sevišķi daudz materiāla, pēdējā laikā izmanto Atēnas dzimšanas attēlojumu uz Madrides puteāla (38. attēlojums), kuŗš, kā liekas, ir veidots pēc Partenōna austrumu jumtgales vidusdaļas parauga[21]. Puteāla vidus grupā ir attēlots Zevs uz troņa ar scepteri kreisā un zibeni labā rokā un pameslu zem kājām un no Zeva galvas dzimusē Atēna, apbruņota ar bruņu cepuri un vairogu un aigīdu uz krūtīm. Uz Atēnu nolaižas Nīka, lai viņu vaiņagotu. Kreisā pusē no Zeva Hēfaists ar dubultcirvi uz kreisās rokas uztraukumā steidzas projām no vietas, kur ir norisinājies brīnums.

Neraugoties uz to, ka Partenōna austrumu jumtgalē vēl daudz kas ir nenoskaidrots, un ka nevienam vēl nav izdevies viņu pilnīgi apmierinoši restaurēt, tomēr nav šaubu, ka te, saskaņā ar Pausanija liecību, ir bijis attēlots tas lielais rīts, kad brīnišķā kārtā no Zeva galvas dzimušā Atēna, varena un skaista, pievienojās dievu saimei. Kreisajā spārnā saulesdievs Hēlijs patlaban paceļas no Ōkeana: jau ir redzama viņa galva un pleci, kā arī viņa izstieptās rokas un viņa četru ugunīgo zirgu galvas. Labajā spārnā mēneša dieve Selēne iebrauc Ōkeanā, virs kuŗa vēl ir redzama viņas ķermeņa augšdaļa un viņas nogurušo, bet vēl vienmēr uzbudināto nervozo zirgu galvas. Hēlija zirgu priekšā sēž, gluži nogrimis lēcošās saules apbrīnošanā, kails jauneklis, laikam vīna un fantastisku dziņu dievs Dionӯss. Aiz Dionӯsa, vairāk uz jumtgales centra pusi, mierīgi sēž, cieši piespiedušās viena pie otras, divas gaŗā peplā un mētelī Dionӯsam tuvu stāvošas dieves: Dēmētra un Persefone. Pusaudze dieve, kas uztraukta viņām ātriem soļiem tuvojas, varbūt ir mūžīgās jaunības dieve – Hēbe. Jumtgales centrs, kā liekas, ir līdzinājies jau aprakstītai Madrides puteāla grupai, tikai Nīka, kas tur aiz techniskiem iemesliem ir novietota pārāk zemu, še, atrazdamās zem pašas koras, būs bijusi vairāk pacelta, un Atēnai nolemtais vaiņags, kā tas arī ir dabiski, būs bijis attēlots augstāk par Atēnas galvu. Labā spārnā, no Selēnes uz jumtgales vidu, atradās skaistā, uz savas biedrenes Peito klēpja gulošā Afrodīte un vēl viena savrup sēdoša dieve[22]. Abās pusēs no centrālās grupas savā laikā ir atradušies vēl vairāki dievi, bet viņus pareizi novietot un restaurēt nav iespējams.

No rietumu jumtgales ir uzglabājies mazāk skulptūru kā no austrumu jumtgales, bet tā kā 1674. gadā, kad „Karrejs” tās zīmēja (39. un 40. attēlojums), lielākā daļa no viņām vēl ir bijusi savā vietā, tad tagad tomēr ir iespējams arī šo jumtgali restaurēt.

39. attēlojums. Partenōna rietumu jumtgales kreisais spārns „Karreja” zīmējumā.

40. attēlojums. Partenōna rietumu jumtgales labais spārns „Karreja” zīmējumā.

Partenōna rietumu jumtgales centrā ir bijis attēlots, kā Atēna un Poseidōns, gribēdami par Atiku valdīt, lielā uzbudinājumā sastopas uz Akropoles pie Atēnas radītā svētā olīvu koka un Poseidōna radītā, uz jumtgales bazes gan laikam ar delfīnu apzīmētā sāls avota (41. attēlojums), pirmā ar atvēztu šķēpu, pēdējais ar augsti paceltu trijzobi.

Poseidōns nāk no labās puses, kur maz kilometru attālumā viļņo jūŗa, Atēna turpretī no kreisās puses, no sava vecā tempļa; bez tam šai pusē atradās arī Atikas līdzenuma galvenā daļa, kas klasiskā senatnē, tāpat kā tagad, bija bagāta olīvu birzēm. Aiz dieviem atradās viņu rati. Poseidōna nemierīgos zirgus gan laikam valdīja Amfitrīte[23], kuŗa grožus pievelkot ir stipri atliekusies atpakaļ, Atēnas zirgus – Nīka, Amitrītei līdzīgā pozā. Bez tam vēl Atēnas ratus pavadīja Hermejs, bet Poseidōna – Īrida. Tuvāk stūrim jumtgales kreisā spārnā bija novietots senais Atēnu ķēniņš Kekrops, bet labā spārnā Poseidōna piekritēji: vai nu ķēniņš Erechtejs ar meitām Ōreityju un Kreūsu un to bērniem, vai arī kādas Poseidōnam tuvu stāvošas jūŗasdievības. Stūŗos gulošās un sēdošās vīrišķās figūras gan laikam ir Atikas līdzenuma strautu dievības: Kēfiss un Iliss, bet sievišķās – avotu dievības, kuŗu starpā Kallirroja, zināms, nedrīkstētu trūkt. – Partenōna jumtgaļu komposicijas ir tik ģeniālas, ka pat jumtgaļu trīsstūrainais veids, kas vecākiem skulptoriem radīja acīm redzamas gŗūtības tagad liekas nepieciešams, lai mākslinieks varētu savu ideju pilnīgi izteikt. Agrāk tik verdziski ievērotā symmetrija starp labo un kreiso spārnu tagad pastāv gandrīz tikai attiecībā uz saturu: Hēlijam atbilst Selēne, Dionӯsam – Afrodīte, bet paši tēli var būt stipri dažādi.

Partenōna jumtgaļu skulptūras ir radītas publikai, kas dzīvoja vairāk kā 2350 gadus priekš mums, viņas ir apdauzītas un viņu virsmas smalkais nostrādājums lietus izēsts, un tomēr valoda, ko viņas runā, ir arī mums saprotama un dziļi aizgrābjoša. Iepazīsimies ar dažām no viņām tuvāki.

Austrumu jumtgales kreisā stūrī, kā jau augšā minēts, saulesdievs Hēlijs ar saviem četriem ugunīgiem zirgiem, kuŗu plaši izplēstās nāsis dziļi ieelpo rīta gaisu, paceļas no Ōkeana, lai iesāktu savu braucienu pa bezgalīgo debess klajumu (42. attēlojums). Novietojot šo grupu jumtgales stūrī, skulptors ir izlietojis paņēmienu, kuŗu jau agrāk sastopam gleznotāja Polygnōta darbos: viņš nogriež grupas lielāko daļu, attēlodams tikai Hēlija plecus, galvu un izstieptās, grožus turošās, spēcīgās rokas, kā arī zirgu galvas un kaklus. Šis attēlojuma veids skaisti saskan ar viņā iemiesoto domu: patlaban aust jauna diena. Fragments, sastāvošs no Hēlija pleciem, kakla un rokām, kā arī abas priekšējo zirgu galvas atrodas tagad Londonā, Britu mūzējā.

Vienīgā figūra Partenōna jumtgalēs, kuŗas galva, lai gan stipri noberzta, ir uzglabājusies vienā gabalā ar ķermeni, ir Hēlija zirgu priekšā uz klints, apklātas ar mēteli un pantera ādu, atzvilus sēdošais, spēcīgais, kailais jauneklis ar īsi apgrieztiem matiem un paceltu labo roku, kuŗā kādreiz varbūt ir bijis kauss (5. tabula). Cēls miers un svētlaimības sajūta ir viņa pozā un viņa uzlecošai saulei piegrieztā skatā. Jauneklim dažādos laikos ir doti dažādi nosaukumi. Bija laiks, kad viņu dēvēja par Tēseju vai arī par dievukalna Olympa personifikāciju. Furtvenglers to turēja par Rītablāzmas mīļāko, jauno medinieku Kefalu, bet tagad archaiologu vairākums viņā redz dievu Dionӯsu, kā to liek domāt pantera āda, uz kuŗas tas sēž. – Statuja atrodas Londonā, Britu mūzējā (43. attēlojums).

No Dionӯsa uz jumtgales centra pusi, uz ne visai augstiem ar vairākās kārtās salocītu drēbi apklātiem šķirstiem sēd, viena pie otras atspiedušās, divas ķēnišķīgas sievietes, tērpušās doriskā chitōnā un mētelī. Viena no viņām savu kreiso roku ir draudzīgi uzlikusi uz biedrenes pleca, otra to ir pacēlusi un, kā liekas, atbalstījusi uz scepteŗa (6. tabula). Neparastie sēdekļi dod iemeslu domāt, ka šais statujās ir attēlotas Eleusīnas mystēriju dieves: statujā ar scepteri – Dēmētra, bet otrā – viņas meita Kore (Persefone)[24]. Dieves ir attēlotas skaistas un cēlas, un viņu savstarpējās maigi-draudzīgās attiecības nebūt nemazina viņu cienīgumu. Sevišķi skaisti veidots ir dievju tērps: bagāts visdažādākām krokām un krociņām, tik interesantām, ka skats tās aplūkojot nekad nenogurst; tas tomēr nekavē caur viņām nojaust dievju daiļās formas. Grupa atrodas Britu mūzējā (6. tabula un 44. attēl.).

Tiklab Dionӯss, kā arī Dēmētra un Kore sēž mierīgi un, kā liekas, vēl nekā nezin par Atēnas brīnišķo dzimšanu, kas ir saviļņojusi jumtgales centrā esošos dievus. To viņiem, laikam, vēstīs jaunā, gaŗā doriskā chitōnā (peplā) tērptā dieve, kas uztraukta tiem ātriem soļiem tuvojas. Dieves mētelis, ko tā abām rokām pietur, ir no vēja buŗuveidīgi uzpūsts, bet biezais pepls, cieši piekļaudamies labajam gurnam un atstādams kreiso pa daļai neapsegtu, ķermeņa priekšpusē saplūst gaŗās, dziļās krokās (6. tabula). Jaunā dieve nevar būt Īrida, jo viņas pepls ir gaŗš un tai nav spārnu, bet laikam gan ir mūžīgās jaunības dieve Hēbe, uztraukta no viņas klātbūtnē notikušā brīnuma[25].

Partenōna austrumu jumtgales labā spārnā, apmēram tikpat tālu no labā stūŗa, cik tālu Dionӯss, Dēmētra un Kore no kreisā, atrodas trīs dieves. Divas no viņām ir apvienotas grupā (4. tabula), kamēr trešā, kas atrodas tuvāk jumtgales centram, varētu arī nebūt ciešāk saistīta ar divām pārējām. Abas grupā apvienotās dieves ir novietojušās uz biezas, mīkstas segas apklātas klints. Tā no viņām, kas atrodas tuvāk stūrim, kur Selēnas rati patlaban nogrimst Ōkeanā, ir atgulusies pie savas biedrenes krūts, atspiezdamās ar labo elkoni uz viņas klēpja un biedrenes mīļi apskauta. Abas viņas ir tērptas mīkstos joniskos chitōnos, kuŗi maigi piekļaujas ķermeņa formām; abu gurni ir apsegti ar biezākas drēbes mēteļiem, kuŗu lielās krokas tīkami kontrastē ar smalkajām chitōna krokām. Gulošās dieves chītons ir apjosts. Dieves ir attēlotas apbrīnojami dzīvi un dabiski; ģeniāli ir uztvertas visas atdusā nogrimuša sievietes ķermeņa īpatnības, un formas tik daiļas un šķīstas, ka gandrīz rupjš mums liekas katrs mēģinājums viņu skaistumu analizēt. – Kā tērpa veidotājs skulptors ir nepārspējams. Sevišķi izdevušās viņam ir krokas: kā straujš kalnu strauts tās tek pār guļošās dieves krūtīm, tad atdzizdamās pret viņas jostu, tās saceļas augsti un beidzot, pārvarējušas šo šķērsli, tiek mierīgi tālāk. Vietām krokas ir seklas un platas, vietām šauras un dziļas, te viņas vēdekļa viedīgi iziet no viena centra, te ir sakopotas kūlīšiem; pie tam katrai krokai ir savs tik īpatnējs raksturs, ka atrast otru viņai pilnīgi līdzīgu nav iespējams. – Mēs jūtam, ka mākslinieks šo darbu radīdams, ir atradies ekstazē un drudžainā steigā ar katru kalta cirtienu plastiski izteicis jaunu interesantu domu. Un tomēr visas šīs acumirkļa radītās domas atrodas tik apbrīnojamā harmonijā, ka viņas skan kā aizgrābjoša augsta dziesma jaunībai un skaistumam. – Šīs dieves parasti dēvē par likteņa dievēm, Moirām jeb Parkām; tādā gadījumā viņas visas trīs ir domājamas cieši apvienotas un gulošā dieve ar vārpstu un pavedienu rokās. Bet ievērojot to, ka gulošai dievei krūtis ir vairāk atsegtas kā pārējām Partenōna jumtgaļu dievēm, un ka viņa, atspiedusies pie savas biedrenes krūtīm, saņem tās uzmanību kā kaut ko dabisku un viņai pienākošos, pēdējā laikā ir guvusi daudz piekritēju E. Petersena doma, ka gulošā dieve esot Afrodīte ar vaiņagu vai lentu rokās, bet tā, uz kuŗas klēpja viņa atbalstās, vai nu Afrodītes biedrene Peito, vai māte Diōne. Trešā dieve šādā gadījumā varētu pie grupas arī nepiederēt un viņā mēs, varbūt, drīkstētu redzēt Artemidu.

Selēni[26], kas jumtgales labajā stūrī ar savu četrjūgu lēnām nogrimst Ōkeanā, skulptors ir attēlojis pēc tā paša principa kā Hēliju. Ōkeanā jau ir nogrimuši Selēnes rati un zirgi, izņemot galvas. Nogrimušas ir arī pašas Selēnes kājas. Selēnes apjostā chitonā tērptais ķermenis (45. attēlojums) atrodas Atēnās, Akropoles mūzējā, divas ļoti bojātas zirgu galvas savā vietā jumtgalē, bet viena sevišķi labi uzglabājusies Londonā, Britu mūzējā (7. tabula). Šī liesā, nervozā galva ar izteiksmes pilnām acīm, asi apzīmētām nāsīm, mazu apakšžokli un īsām krēpēm ir veidota visai dzīvi. Par viņu savā laikā ļoti sajūsminājās vācu dzejnieks Goethe, kurš, ka zināms, bija netik vien liels rakstnieks, bet arī labs tēlojošās mākslas pazinējs.

Tā sauktās Vebera-Laborda galvas (46. attēlojums) piederība pie Partenōna skulptūrām nav tik neapšaubāma kā līdz šim aprakstīto statuju, jo viņa nav atrasta Akropolē, bet Venecijā, iemūrēta vecajā Sangallo nama sienā. Bet ja atminēsimies, ka 1687. gadā, kad venecieši aplenca Akropoli, Fēlikss Sangallo bija Venecijas kaŗaspēka virspavēlnieka Morosini sekretārs, un pielaidīsim, ka pēc Akropoles ieņemšanas, kad Morosini nelaimīgi [27] mēģināja noņemt no Partenōna rietumu jumtgales Atēnas zirgus un Poseidōna tēlu, lai tos aizvestu uz Veneciju, arī viņa sekretārs varēja iekārot kādu vērtīgu piemiņu no Akropoles, tad top saprotams, kādā ceļā šī galva varēja nokļūt Venecijā. Galva ir izkalta no tā paša Penteles marmora, kā Partenōns un visas viņa skulptūras, un viņas stils ir stipri līdzīgs jau minētā Dionӯsa galvas stilam, kuŗa, kaut gan stipri noberzta, ir vienīgā galva Partenōna jumtgalēs, kas netik vien ir uzglabājusies vesela, bet pie tam arī nekad nav bijusi atdalīta no sava ķermeņa. Arī „Vebera-Laborda” galvas lielums[28] ir piemērots Partenōna jumtgaļu figūru lielumam. Tādēļ arī neviens nopietnu iebildumu neceļ pret to, ka šī, mākslinieka Davida Vebera atrastā un tagad marķīzam Labordam piederošā galva tiek pieskaitīta Partenōna jumtgaļu skulptūrām. Kakla veidojums ar tā sauktiem Veneras riņķiem rāda, ka galva ir piederējusi skaistai, dzīves ziedonī stāvošai dievei, kuŗa pēc B. Zauera (Sauer) domām ir bijusi novietota Partenōna austrumu jumtgales labā spārnā, bet noteikt, vai šī dieve ir bijusi Afrodīte, vai Artemida, vai kāda cita no jaunām grieķu dievēm, nav iespējams.

„Vebera-Laborda” galvai deguns, mute un pakausis ir diezgan neveikli restaurēti. Ka bez šiem restaurējumiem galva ir daudz skaistāka, tas vērojams no Gīsenas (Giessen) universitātes ģipsa nolējuma, kur restaurējumi ir nokalti.

Rietumu jumtgales ziemeļu stūrī kādreiz atradās guloša, gandrīz kaila vīrieša figūra (8. tabula), ar kuŗu tagad lepojas Britu mūzējs Londonā, un kuŗa tā katalogos ir apzīmēta ar nosaukumu Īliss, lai gan lielākā daļa pētnieku, kas principā piekrīt domām, ka Partenōna rietumu jumtgales stūŗos ir bijušas novietotas upju un avotu dievības, izdiedami no domas, ka katrā jumtgales spārnā ir attēlots tās upes dievs, kuŗa viņam tek tuvāk gaŗām, tagad šo dievišķo jaunekli dēvē par Kēfisu, bet Īlisu meklē starp rietumu jumtgales dienvidu stūŗa figūrām. – Atbalstīdamies ar kreiso roku uz klints un pagriezis ķermeņa augšdaļu uz jumtgales centra pusi, Kēfiss atpūšas, gulēdams brīvā, laiskā pozā. Vienu mēteļa galu viņš ir pārmetis pār kreiso roku, otrs guļ uz viņa labā ceļa. Aiz muguras mēteļa krokas zināmā mērā atgādina uz sēkļa uzdzītu vilni. Tā kā Kēfiss atbalstās uz kreisās rokas un ir pagriezis ķermeņa augšdaļu, tad izceļas viņa krūtis un ribas un izstiepjas ķermeņa kreisās puses audi un āda, kamēr labo sānu un labā gurna muskuļi ir vai nu ļoti maz nodarbināti, vai arī pavisam nenondarbināti. Kreisos sānos izstieptā āda guļ citādi tur, kur viņa sedz cietas miesas daļas, un citādi tur kur mīkstas, bet labā gurna audi liekas būt jūtami mīksti. – Kēfisā skulptors ir radījis tik ideālu vīrieša ķermeni, ka pēc H. Bulles domām, to labprāt radītu daba, ja viņai kāds pilnīgi izdotos, bet skulptors Dannekers par Kēfisu un austrumu jumtgales Dionӯsu esot teicis: „Viņi ir itkā pēc dzīva ķermeņa veidoti, tikai man nekad nav bijusi tā laime dabā tik skaistus ķermeņus redzēt” (47. attēlojums).

Rietumu jumtgales kreisā spārnā, netāļu no stūŗa, vēl tagad atrodas savā vietā no divām personām sastāvoša, stipri lietus izēsta grupa (48. attēlojums). Vīrietis sēd uz zemes, ar kreiso roku uz tās atbalstīdamies. Viņa gurnus apvij neliels mētelis, citādi viņš ir kails. Viņam blakus, pa daļai apsegta ar viņa mēteli, guļ satinusies liela čūska. Šai statujā, acīm redzot, ir attēlots senais Atēnu ķēniņš Kekrops, kuŗa laikā, kā teika stāsta, starp Atēnu un Poseidōnu Atikas dēļ bij notikusi sadursme, un kuŗu vecākā grieķu māksla tēloja pusē kā cilvēku un pusē kā čūsku. Partenōna rietumu jumtgalē cilvēks un čūska gan vairs nav apvienoti vienā ķermenī, tomēr tie vēl dzīvo draudzīgi kopā. – Apjoztā doriešu chitōnā tērptā jaunava, kas, Kekropam roku ap kaklu aplikusi, tam mīļi pieglaužas, gan laikam ir viņa paklausīgā, apdomīgā meita Pandrosa, kamēr tāļāk, uz jumtgales centra pusi, seko nepaklausīgās: Aglaura un Herse, kuŗas pārkāpušas Atēnas rīkojumu zaudē prātu un padara sev galu.

49. attēlojuma torss kādreiz tika pieskaitīts Partenōna austrumu jumtgales skulptūrām, bet viņa līdzība ar Īridu, kuŗa „Karreja” zīmējumā atrodas aiz Poseidōna ratiem, ir tik uzkrītoša, ka ir pārāk gŗūti šai spārnotā[29] jaunavā ar īsu chitōnu neredzēt Īridu, pavadošu Poseidōna ratus, tāpat kā Hermejs pavada Atēnas ratus. Dievei ātri uz priekšu steidzoties plānais chitōns cieši piekļaujas viņas skaistā ķermeņa formām, dodams mums iespēju apbrīnot tā daiļumu. Bet arī pats par sevi ņemot šis chitōns ar savu apbrīnojamo līniju ritmu un skaidrību ir varens mākslas darbs. Īridas veidojums visumā ir varbūt drusku skarbāks kā Afrodītes un viņas biedrenes (sal. 4. tabulu), bet tomēr pilns Feidija skolas mākslai piemītošā lieluma.

No rietumu jumtgales galvenām personām: Atēnas (50. attēlojums) un Poseidōna (51. attēlojums) ir uzglabājušies tikai fragmenti, kuŗi tagad atrodas Britu mūzējā Londonā[30] un Akropoles mūzējā Atēnās[31]. No viņiem mēs redzam, ka Atēna ir bijusi tērpta chitōnā ar aigidu uz krūtīm un atisku bruņu cepuri galvā, bet Poseidōns ir bijis kails ar augsti paceltu labo roku, un mācāmies apbrīnot ģeniālo skulptoru, kas šais cēlajos tēlos tik brīnišķā kārtā ir apvienojis reālo ar ideālo.

Tas cēlākais šai cēlām skulptūrām bagātā namā bija viņa pret austrumiem vērstajā cellā novietotais monumentālais (apmēram 12 metrus augstais), Feidija veidotais dieves Atēnas tēls. Tēla kodols bija no koka un šai ziņā atgādināja tos primitīvos, vecos dievu tēlus, kas Perikla laikā vēl atradās daudzos tempļos, un no kuŗiem tauta gŗūtos brīžos sagaidīja palīdzību. Bet šoreiz koks bija aplikts zelta un zīloņa kaula plāksnēm: zelta tērpu un zīloņa kaula kailo miesu. Cellā, kuŗā gaisma ieplūda tikai caur durvīm, un parasti valdīja mistiska pustumsa, bālais zīloņa kauls un spožais zelts jau paši par sevi būs darījuši uz skatītāju burvīgu iespaidu. – Tērpta vienkāršā vilnainā doriskā chitōnā, bez izlaiduma (χόλποϛ), bet ar gaŗu atloku (άπόπτυγμα), apjozta ar divām raibām čūskām, un zvīņainu, čūskulēniem vaiņagotu, aigidu uz krūtīm, dieve stāvēja svinīgā mierā uz ne visai augstas (1,2 metrus) bazes. Cīņas, par kuŗām vēstīja Partenōna skulptūras, bija jau izcīnītas un uzvara gūta. Tagad dieves šķēps varēja atpūsties pie viņas pleca, bet vairogs noderēt par atbalstu viņas kreisai rokai, un tā iedobums par mitekli viņas čūskai. – Statuja savā uzbūvē bij saskaņota ar tempļa cellas architektūru: pepla gaŗās parallēlās krokas skaisti harmonēja ar kolonnu vadziņām, bet saliektais un mazliet izceltais kreisās kājas ceļgals zināmā mērā atgādināja kolonnu entasi. Labā līdz elkonim paceltā roka, ar apmēram divi metri augsto Nīku uz tās, atbalstījās uz kolonnas[32], bet kreisā, nolaistā – uz vairoga, kuŗa platums zināmā mērā kompensēja uz labās rokas stāvošo Nīku. Cellas kolonnu vertikālās līnijas paplašināja telpu uz augšu. Līdz ar viņu auga tēls, un jau tā milzīgā dieve izlikās vēl varenāka. No guļtekus līnijām, kas sadalīja dieves tēlā valdošās stāvtekus līnijas, atzīmējamas trīs: pepla atloka mala, josta un aigidas mala. – Statuja bija bagāta ciļņiem. Sevišķi grezna bija bruņu cepure. Uz viņas bij attēlota sfinksa un katrā pusē no tās pa pegasam. Šo pasakaino radījumu spārni noderēja par atbalstu bruņu cepures sekstēm, kuŗas, līdzīgi vēdekļaveidīgai palmetei, noslēdza tēlu uz augšu. Virs pieres bruņu cepuri puškoja rinda zvēru ķermeņu priekšdaļu, bet uzlocītos vaigu sargus – grifoni. Katrā pusē divas matu cirtas nokārās uz krūtīm. Aigidu saktasveidīgi saturēja no zīloņa kaula veidota gorgonas galva, bet aigidu vaiņagojošie čūskulēni vijās arī ap šķēpa kātu, kurš bija piesliets pie dieves kreisā pleca. Uz apaļā vairoga izliektās ārpuses ciļņi attēloja atēniešu kauju ar amazonām (52. attēlojums). Vienā no kaujas dalībniekiem, pavecā, bet vēl spēcīgā vīrietī ar pliku galvasvidu, kas abām rokām paceltu cirvi[33] cīnās pret amazonām, atēnieši atrada līdzību ar pašu Atēnas tēla autoru Feidiju, bet varonī, kuŗa paceltā labā roka pa daļai aizsedz viņa seju, līdzību ar Feidija augsto patronu Periklu un apvainoja Feidiju necienībā pret dievi. Vairoga iekšpuses iedobumā, cik tāļu to atļāva tur novietotā čūska, bija attēlota dievu kauja ar gigantiem. – Uz Atēnas zelta sandaļu biezo zoļu malām, zem zīloņa kaula pēdas, ciļņi attēloja lapitu kauju ar kentauriem.

Ciļņiem bij puškota arī statujas baze. Zeltā uz marmora fona tur bij attēloti dievi, kas apbrīno Atēnas un Hēfaista patlaban radīto pirmo sievieti, Pandōru, un apveltī to savām dāvanām. Grupu, tāpat kā Atēnas dzimšanas skatu tempļa austrumu jumtgalē, ieslēdza Hēlijs un Selēne. – Statujas ciļņos iemiesotā doma ir: Atēna ir cilvēkiem laba un palīdz tiem no pašas dzimšanas, tā apvelti sievas, sargā drošus vīrus, apkaŗo ļaunas varas un piešķiŗ uzvaru.

Atēnas zelta tērpam bija arī liela materiālā vērtība. Feidijs to bija veidojis saliktu no vairākām daļām un noņemamu, lai vajadzības gadījumā viņu varētu likt uz svariem. Peplu nosverot Feidijam bij iespējams arī atspēkot pret viņu celtos apvainojumus, ka tas esot piesavinājies daļu no viņam uzticētā zelta. – Feidija Atēnu-Jaunavu bieži min senie rakstnieki, cildinādami tās cēlumu, un senie skulptori ir viņu vairakkārt kopējuši, tomēr neviens senatnes rakstnieks nav devis viņas pilnīgi izsmeļošu aprakstu, un kopiju starpā nav nevienas, kas cik necik varētu aizvietot oriģinālu. Oriģināls, zināms, bij veidots no pārāk dārga materiāla, lai pārdzīvotu tos nemierīgos laikus, kas ceturtā un piektā gadu simteņos pēc Kristus, Romas valstij irstot un Zeva reliģijai krītot, nāca pār Grieķiju, un mums tagad ir jāmēģina nojaust viņas cēlums pēc visai nepilnīgām kopijām un saraustītiem aprakstiem.

Pirmā no kopijām, kas nāca pētniekiem palīgā, bij franču archaiologa Lenormana (Lenormant) 1859. gadā Atēnās atrastā nelielā un nepabeigtā marmora statujiņa, kas leģitimējās kā Feidija Atēnas-Jaunavas kopija ar vairoga ārpusē attēloto amazonu kauju, paviršu un neskaidru, bet tomēr galvenās līnijās saprotamu, un ar Pandōras apveltīšanas skatu uz statujas bazes (53. attēlojums). Dieves šķēpu un Medūzas galvu uz aigidas Lenormana statujiņas skulptors attēlojis nav. – Vairāk kā Lenormana statujiņa mums var dot 1880. gadā Atēnās pie Varvakeja ģimnazijas atrastā, ķeizara Hadriāna laikā izgatavotā, apmēram vienu metru augstā Atēnas-Jaunavas statujas kopija (54. attēlojums). Gan arī šī kopija kā mākslas darbs ir neievērojama, bet tērpu, čūsku vaiņagoto un ar Medūzas galvu kā ar lielu saktu piesprausto aigidu, labo roku ar Nīku uz tās delnas un viņu atbalstošo kolonnu, kā arī kreiso uz vairoga atspiesto roku viņa liekas pareizi attēlojam. Trūkst tikai šķēpa pie kreisā pleca.

Tuvāk iepazīties ar Atēnas galvu un bruņu cepuri mums palīdz Augusta laikmeta slavenā akmeņgriezēja Aspasija gemma, kuŗa tagad atrodas Vīnē (55. attēlojums) un divi Peterpils Ermitāžā novietotie medaljoni no Kuļ-Obas uzkalna pie Kerčas (56. attēlojums), laikam piederoši vēl IV gadu simtenim priekš Kristus. Uz Kuļ-Obas medaljoniem mēs redzam arī pie kreisā pleca pieslieto šķēpa kātu ar čūsku, kas vijas ap to.

Bez minētām kopijām ir uzglabājušās vēl diezgan daudzas citas. Viņas pa lielākai daļai ir brīvi Atēnas-Jaunavas attēlojumi, un tikai retās no viņām mēs atrodam daļu no tā cēluma, kas pēc seno mākslas pazinēju liecības ir piemitis oriģinālam. Kā mākslas darbs interesanta ir Pergamā atrastā Atēnas-Jaunavas statuja (57. attēlojums), bet viņas skulptors ir saņēmis no oriģināla tikai ierosinājumu un citādi savu statuju veidojis pilnīgi brīvi un pavisam citā stilā.

Luckenbacha mēģinājums Atēnas-Jaunavas statuju rekonstruēt (58. attēlojums) attiecībā uz tērpu un atribūtiem īstenībai nāk tuvu, tikai statujas bazei vajadzētu būt platākai un līdzināties apmēram ⅔ no statujas augstuma.

Vairāk kā 2350 gadi ir pagājuši no tiem Lieliem Panatēnaju svētkiem, kad Partenōns tika nodots atklātībai. Vētras, kas šai laikā pār viņu brāzušās ir jau minētas nodaļā par Akropoli, atliek tikai tuvāk atzīmēt pārmaiņas, kas notikušas ar pašu namu un viņa skulptūrām.

Līdz V gadu simtenim pēc Kristus dzimšanas lielāku pārmaiņu nav. Apmēram 900 gadu templis stāv tāds, kāds viņš bija Perikla laikā celts. Viņa izskatu tikai mazliet mainīja tie 26 vairogi, ko Aleksandrs Lielais pēc kaujas pie Grānīka bij veltījis Atēnai, bet atēnieši novietojuši tempļa galos pie architrava.

426. gadā pēc Kristus dzimšanas ķeizars Teodosijs II. izdeva rīkojumu (ediktu), ka pagānu tempļi jāiznīcina. Laikam uz šī rīkojuma pamata arī Atēnas-Jaunavas tēls ir aizvests no Partenōna. Uz kurieni, mēs droši nezinām, bet ir iemesls domāt, ka uz Konstantinopoli. Ziņu par viņa tāļāko likteni mums trūkst.

Partenōns netika iznīcināts, bet pārdēvēts, sākumā (ap 430. gadu pēc Kr. dz.) par Svētās Sofijas, bet vēlāk (ap 662. gadu) par Dievmātes (θεοτόχος) baznīcu un pārbūvēts (59. attēlojums). Pārbūvēts tika ļoti daudz, un darbs, par nožēlošanu, tika uzticēts maz izglītotiem meistariem. Ārējās kolonnas tika savā starpā savienotas ar neaugstu mūri, galvenā ieeja no austrumu gala pārcelta uz rietumiem un opistodoms pārvērsts par baznīcas priekšu. Partenōns (šī vārda šaurākā nozīmē) bez galvenās ieejas dabūja divas sānu ieejas. Sienā, kas viņu atdalīja no Atēnas cellas, tika izcirstas trīs durvis, no kuŗām lielās vidējās veda baznīcas galvenā telpā, bet abas mazākās uz sievietēm rezervēto balkonu trepēm. Cella, kuŗa tagad pārvērtās par baznīcas galveno telpu, tika austrumu daļa nodalīta ar svētbilžu sienu. Lai radītu vietu apsīdai, senā tempļa austrumu durvis bij jāizcērt platākas un altāŗa telpas apgaismošanai austrumu jumtgales vidū jāizlauž logs, pie kam, bez šaubām, ir gājušas bojā austrumu jumtgales centrālās figūras. Agrāko kasetēto griestu vietā nāca velves, un sienas apklājās gleznām, no kuŗām vēl tagad uzglabājušās pēdas. Pārveidotas tika arī cellas iekšējo kolonnu rindas.

Kad XIII gadu simtenī krusta kaŗotāji ieņēma Akropoli, Partenōnā dievkalpošana notika pēc Romas katoļu rītus, un viņš dabūja nosaukumu Atēnu Svētās Marijas vai Lielā baznīca. Bet šī pārmaiņa cik necik ievērojamas pārbūves neprasīja[34]. Turki īsu laiku pēc Akropoles ieņemšanas Partenōnu pārvērta par mošeju. Viņi iznīcināja svētbilžu sienu un altāri, apklāja ar kaļķu apmetumu kristīgo gleznas un uzbūvēja nama dienvidus-rietumu stūrī minaretu (6. attēlojums). Pēc tam vairāk gadu simteņu Atēnai-Jaunavai celtā templī atskanēja Allā’s un viņa pravieša Muhameda slava. 1674. gadā Francijas sūtnis Konstantinopolē marķīzs Noantels (Nointel), izdabūjis atļauju nozīmēt Partenōna skulptūras, uzticēja šo darbu vienam no viņu pavadošiem gleznotājiem[35].

Skulptūras tika nozīmētas tā sakot divpadsmitā stundā, jo maz gadus vēlāk Partenōns pārvērtās ruinā. Tas notika 1687. gada septembrī, veneciešiem ar turkiem kaŗojot. Venecijas ģenerālis Morosini, izcēlis Pīrējā nelielu desantu, sāka bombardēt Akropoli. 26. septembrī lielgabala lode trāpīja Partenōnā novietoto pulveŗa krājumu, pie kam visa Partenōna vidusdaļa tika uzsperta gaisā. – Kad Morosini, maz mēnešus vēlāk, bij spiests atstāt Atēnas, viņš no Partenōna rietumu jumtgales gribēja paņemt Poseidōna tēlu un Atēnas zirgus kā trofeju līdz uz Veneciju, bet strādniekiem neveikli rīkojoties, iekārotās skulptūras nokrita no jumtgales bazes un sadrupa gabalos.

Dabūjuši Akropoli atkal savās rokās, turki Partenōna drupās no jauna iebūvēja nelielu mošeju (61. attēlojums).

1784. gadā franču sūtnis Konstantinopolē Šuasels-Gufjé (Choiseul Gouffier), kuŗam bija atļauts izgatavot ģipša nolējumus no Partenōna skulptūrām, aizveda uz Franciju arī vienu austrumu joslas un divas metopu plāksnes. Joslas plāksne un viena metopa beidzot nokļuva Lūvrā, otra metopa – Britu mūzējā.

Lielākā mērogā to pašu, ko Šuasels-Gufjé, darīja lords Elgins, kuŗš no 1799. gada sākot bija Anglijas sūtnis Konstantinopolē. Izdabūjis turku valdības atļauju aizvest no Akropoles dažus akmeņus ar ierakstiem un figūras, viņš aizveda uz Angliju lielāko daļu Partenōna skulptūru, kas vēl bij uzglabājušās pēc 1687. gada katastrofas: 18 jumtgaļu figūru, 15 metopas un 56 joslas plāksnes, sīkākos fragmentus līdzi neskaitot. – Izlauzdami joslas un metopu plāksnes, Elgina strādnieki, par nožēlošanu, nesaudzīgi apgājās ar pašu templi. – Partenōna skulptūru aizvešanu no Atēnām daudzi bargi nosodīja. Anglijā Elginam sevišķi nikni uzbruka lords Bairons. Bet ja iedomājam, ka uz Akropoles šīm skulptūrām vēl draudēja briesmas grieķu brīvības kaŗā, kad, turkiem Akropoli bombardējot, sevišķi cieta Partenōna rietumu gals, un ka lielākai daļai senās mākslas mīļotāju un pētnieku viņas Londonā ir daudz vieglāk pieietamas nekā Atēnās, tad, neraugoties uz to, ka arī mēs Partenōna skulptūras daudz mīļāk redzētu zem Atēnu saulainām debesīm savā vietā pie tempļa nekā miglainā Londonā, Elgina solis mums tik ļauns vairs neizliekas.

No senām architektūras daļām, kuŗas lielā vairumā guļ ap Partenōnu, grieķi tagad mēģina restaurēt viņa kolonnu vaiņagu un architrava sagŗauto daļu. Viņi to dara ļoti apdomīgi, rūpīgi pārbaudīdami katru kolonnas ripu un katru architrava bluķi, vai tie tiešām atbilst viņiem paredzētai vietai. Gadījumos, kad no vienas vai otras kolonnas ripas trūkst tikdaudz, ka tā bez papildinājumiem nestāv, restauratori tomēr ir spiesti viņu „lāpīt”. Pēdējā laikā viņi to dara ar dzelzsbetonu, kas blakus Penteles marmoram, ko gadu tūkstoši puškojuši ar zeltainu vai brūnganu patinu ir mazāk nepatīkams, kā tikko kalts balts marmors. Skaistas šīs „lāpītās” kolonnas tomēr nav, un dažu labu marmora ripu būtu patīkamāki redzēt uz zemes guļam nekā iemūrētu kolonnā. Nedrīkstam aizmirst tomēr, ka bez restaurēšanas Partenōna ruina turpinātu bojāties, un ka pamazām bojājas arī izkaisīti uz zemes guļošās architektūras daļas.

Sevišķa bauda ir apmeklēt Akropoli gaišā naktī, kad mēness maigā, zaigojošā gaismā to vieglāk iedomāties tādu, kāds tas bija īsi priekš Peloponnēsas kaŗa, kad Periklam Atēnās valdot Lielos Panatēnaju svētkos dievbijīgā Atēnu tauta tam tuvojās svinīgā gājienā: kā visinteliģentākās tautas visskaistāko templi.

1. Akropoles tagadējais izskats. Collignon-Boissonas-Mansell, Le Parthénon, 1. tabula.

2. Partenōns no ziemeļu-rietumiem. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 1. attēlojums tekstā.

3. Jaunavas no Partenōna joslas. Collignon-Boissonas-Mansell, Le Parthénon, 123. tabula.

4. Afrodīte ar biedrenēm no Partenōna austrumu jumtgales. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 2. tabula.

5. Dionӯss no Partenōna austrumu jumtgales. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 2. tabula.

6. Kore, Dēmētra un Hēbe no Partenōna austrumu jumtgales. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 3. tabula.

7. Selēnes zirga galva no Partenōna austrumu jumtgales. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 6. tabula.

8. Kēfiss no Partenōna rietumu jumtgales. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 7. tabula.

2. Akropoles plāns. Springer-Michaelis-Wolters, Die Kunst des Altertums¹², 500. attēlojums.

3. Akropole ar restaurētām celtnēm. Lübke-Pernice, Die Kunst des Altertums¹⁶, 279. attēlojums.

5. Atēnas-Nīkas templītis (no austrumiem). M. Schede, Die Burg von Athen, 78. tabula.

6. Joniski tērpta jaunava no Akropoles. Springer-Michaelis-Wolters, Die Kunst des Altertums¹², VII tabula.

7. Tyfōns. Springer-Michaelis-Wolters, Die Kunst des Altertums¹², 503. attēlojums.

8. Partenōna plāns. Springer-Michaelis-Wolters, Die Kunst des Altertums¹², 503. attēlojums.

9. Partenōna restaurācija. Lübke-Pernice, Die Kunst des Altertums¹⁶, 27. attēlojums.

10. Divas Partenōna kolonnas. Collignon-Boissonas-Mansell, Le Parthénon, 13. tabula.

11. Partenōna stūris (restaurēts). Springer-Michaelis-Wolters, Die Kunst des Altertums¹², 300. attēlojums.

12. Partenōns no austrumiem. Collignon-Boissonas-Mansell, Le Parthénon, 5. tabula.

13. Partenōns no dienvidiem. Collignon-Boissonas-Mansell, Le Parthénon, 6. tabula.

14. Partenōns no rietumiem. Collignon-Boissonas-Mansell, Le Parthénon, 7. tabula.

15. Partenōns no ziemeļu-rietumiem. Collignon-Boissonas-Mansell, Le Parthénon, 8. tabula.

16. Partenōns no ziemeļiem (rietumu gals). Collignon-Boissonas-Mansell, Le Parthénon, 10. tabula.

17. Kentaurs žņaudz lapitu. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 24. tabula, augšā.

18. Kentaurs min lapitu. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 23. tabula, apakšā.

19. Kentaurs sit lapitu ar krūzi. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 17. tabula, apakšā.

20. Kentaurs lec pāri uzvarētam lapitam. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 22. tabula, apakšā.

21. Lapits rauj kentauru aiz matiem atpakaļ. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 22. tabula, augšā.

22. Trīs rietumu joslas jātnieki. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 64. tabula.

23. Vecāks jātnieks mierina satrakoto zirgu. M. Schede, Die Burg von Athen, 65. tabula.

25. Jātnieku grupa no ziemeļu joslas. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 57. tabula.

26. Rati ar kareivi un važoņi. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 47. tabula, kreisā pusē.

27. Rati ar satrakotiem zirgiem. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 47. tabula, labā pusē.

28. Jaunekļi ar hydrijām. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 42. tabula, labā pusē.

29. Upuŗa govs ar vedējiem. Collignon-Boissonas-Mansell, Le Parthénon, 99. tabula.

30. Afrodīte ar Erōtu un valdības vīri no austrumu joslas. M. Schede, Die Burg von Athen, 70. tabula.

31. Jaunavas. Collignon-Boissonas-Mansell, Le Parthénon, 123. tabula, apakšā.

33. Atēna un Hēfaists. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 36. tabula, kreisā pusē.

34. Poseidōns, Apollōns un Artemida. Springer-Michaelis-Wolters, Die Kunst des Altertums¹², IX tabula.

35. Zevs, Hēra un Nīka. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 34. tabula.

36. Hermejs, Dionӯss, Dēmētra un Aress. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 33. tabula.

37. Partenōna austrumu jumtgale „Karreja” zīmējumā. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, attēlojumi 9a un 9b tekstā.

38. Atēnas dzimšana (no Madrides puteāla). A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 11. attēlojums tekstā.

39. un 40. Partenōna rietumu jumtgale „Karreja” zīmējumā. M. Schede, Die Burg von Athen, tabulas 99. un 100.

42. Hēlija grupas fragments. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 1. tabula.

43. Dionӯss no muguras. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 16. attēlojums tekstā.

44. Dēmētra un Kore no muguras. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 18. attēlojums tekstā.

45. Selēne. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 6. tabula, kreisā pusē.

46. Tā sauktā Vebera-Laborda galva. H. Bulle, Der schöne Mensch im Altertum, 249. tabula.

47. Kēfiss no muguras. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 28. attēlojums tekstā.

48. Kekrops un Pandrosa. A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 8. tabula.

51. Poseidōna torss, A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 10. tabula, 2. attēlojums.

52. Atēnas vairoga fragments. Collignon-Boissonas-Mansell, Le Parthénon, 41. attēlojums tekstā.

53. Lenormana statujiņa. Collignon-Boissonas-Mansell, Le Parthénon, 38. attēlojums tekstā.

54. Varvakeja statujiņa. Collignon-Boissonas-Mansell, Le Parthénon, 136. tabula.

55. Aspasija gemma. Springer-Michaelis-Wolters, Die Kunst des Altertums¹², 506. attēlojums.

56. Kuļ-Obas medaljons. Collignon-Boissonas-Mansell, Le Parthénon, 39. attēlojums tekstā.

58. Atēna-Jaunava, Luckenbacha restaurēta. Springer-Michaelis-Wolters, Die Kunst des Altertums¹², 508. attēlojums.

59. Partenōns – kristīgo baznīca. Plāns. Collignon-Boissonas-Mansell, Le Parthénon, 20. attēlojums tekstā.

60. Partenōns XVII g. s., priekš katastrofas. M. Schede, Die Burg von Athen, 97. tabula.

61. Partenōns XVIII g. s., A. H. Smith, The Sculptures of the Parthenon, 8. attēlojums tekstā.

[1] 561. gadā priekš Kristus dzimšanas.

[2] Hērods Atiks II gadu simtenī pēc Kristus dzimšanas.

[3] Ķeizara Kaligulas uzdevumā.

[4] Bonifacijs no Monferrāta (Montferrat) 1204. gadā ieņēmis Atēnas, ieceļ par viņu pārvaldnieku dižciltīgo burgundieti Otonu Larošu. 1311. gadā Atēnās sagrābj varu kādi piedzīvojumu meklētāji spānieši. Spāniešus 1385. gadā padzen florentietis Nerio Acciajuoli, kurš 1394. gadā mirdams novēl Atēnas Partenōnā novietotai Svētās Marijas katedrālei, zem Venecijas protektorāta. 1403. gadā florentietis Antonijs Acciajuoli Atēnas atkal atņem veneciešiem. 1458. gadā turku ģenerālis Omars-pašā ieņem Akropoli sultāna Muhameda II. vārdā.

[5] Bonnas universitātes Mākslas muzejā atrodas septiņpadsmitā gadusimteņa zīmējums, kas rāda Akropoli kā turku cietoksni un Partenōnu kā mošeju. Sk. 60. attēlojumu.

[6] Partenōna restaurēšanai tādā veidā, kā to ieteica Bavarijas architekts v. Klence (Klenze), uz kuŗa vārdiem toreiz Atēnās ļoti uzmanīgi klausījās, šie līdzekļi, par laimi, izrādījās nepietiekoši. Atmests tika ar Šinkeļa plāns celt uz Akropoles lielisku ķēniņa pili, kuŗas pagalmā atrastos Partenōns.

[7] Teic, ka Amerikā dibinoties biedrība, kuŗa esot gatava šos izdevumus ņemt uz sevi.

[8] Galvenie nopelni šī jautājuma noskaidrošanā pieder Derpfeldam (Doerpfeld), kas kopā ar Kavadiju raka uz Akropoles 1885. gadā.

[9] Izņemot simu un akroterijas, kuŗas bija no marmora.

[10] Arī no porosa.

[11] 12 kolonnas sānos, 6 – galos.

[12] Simtpēdaino, tādēļ ka cellas gaŗums līdzinājās 100 atiskām pēdām.

[13] 14 katrā galā un 32 katros sānos.

[14] apmēram 1,2 metrus augstas un 1,27 metrus platas.

[15] Parasti doriešu stila tempļos ir tikai triglyfu-metopu josla, bet nav nepārtraukti skulptūrām klātas joslas. Partenōna meistars šo jauninājumu ir pārņēmis no joniskā stila.

[16] No 160 metru gaŗās Partenōna joslas ir pilnīgi bojā gājuši apmēram 16 metri.

[17] Tie, kas Apollōnam līdzās sēdošā dievē redz Diōnu vai Peito, šo dievi parasti sauc par Artemidu.

[18] Uzmanīgi skulptūras apskatot mēs arī varam konstatēt dažādas rokas.

[19] No austrumu jumtgales lielāka nekā no rietumu.

[20] Pēdējais uzskats laikam ir maldīgs, bet tomēr zīmējumus parasti apzīmē ar Karreja vārdu.

[21] Ar Partenōna austrumu jumtgales vidusgrupas restaurēšanu ir nodarbojušies ļoti daudz ievērojami archaiologi, tomēr pilnīgi apmierinoši to restaurēt nevienam vēl nav izdevies. Labu pārskatu par šo jautājumu dod V. Malmbergs (Древне-греческія фронтонныя композиціи lp. 228 un sek.), kuŗš arī pats ir enerģiski strādājis līdzi viņa atrisināšanā.

[22] Daži pētnieki šais dievēs redz likteņa dieves, moiras.

[23] Jeb kāda no nereïdām.

[24] Profesors Malmbergs šīs statujas dēvēja par Hōrām, atbilstošām Moirām, kas pēc viņa domām ir attēlotas jumtgales labā spārnā.

[25] Atrodas Londonā Britu mūzējā.

[26] Daži pētnieki šo dievi dēvē par nakts dievi, tādēļ, ka mēness dieve Selēne grieķu mākslā parasti tiek attēlota jāšus.

[27] Neveikli rīkojoties ar statujām, tās nokrita un sasitās gabalos.

[28] No zoda līdz galvas virsai 0,33 metri.

[29] Kā to rāda plecu apstrādājums.

[30] Poseidōna mugura un Atēnas krūtis.

[31] Poseidōna krūtis un Atēnas kakls un daļa no galvas.

[32] Šī nelielā kolonna, kā liekas, ir pieskaitāma Korintas stila kolonnām.

[33] Plūtarchs runā par akmeni, bet uz vairoga kopijas ir cirvis.

[34] No zinātniekiem, kas šai laikā apmeklēja Partenōnu, atzīmējams Kyriāks no Ankonas, kuŗš bij Atēnās 1436. un 1447. gadā. Viņš jau stipri interesējās par seno mākslu un skatījās uz Partenōnu vairāk kā uz Atēnas templi nekā uz Sv. Marijas baznīcu.

[35] Tā kā Konstantinopolē pie Noantela strādāja franču gleznotājs Karrejs, tad daži pētnieki izteica domas, ka taisni viņam Noantels būšot šo darbu uzdevis; bet tā kā Noantelu viņa ceļojumā pa Grieķiju pavadīja arī divi flāmu gleznotāji, no kuŗiem viens, Fēdherbs (Faidherbe) nomira uz Naksas salas, bet otrs, acīm redzot, bij ar Noantelu kopā Atēnās, tad tagad lielākā daļa pētnieku turas pie ieskata, ka Partenōna skulptūru kopijas ir Fēdherba biedra darbs.

I. Ievads	9. lp.
II. Akropoles vēsture	11. „
III. Akropoles izrakumi	19. „
IV. Vecākie Akropoles tempļi	23. „
V. Partenōna plāns un nosaukums	29. „
VI. Partenōna metopas	37. „
VII. Partenōna josla	43. „
VIII. Partenōna jumtgales	59. „
IX. Atēnas-Jaunavas tēls	83. „
X. Partenōna vēļākais liktenis	89. „
XI. Galvenās literatūras saraksts	95. „
XII. Tabulu un attēlojumu saraksts	97. „
Tabulas	2., 27., 41., 57., 65., 69., 73. un 77. „

E. Felsbergs

AKROPOLE UN PARTENONS