Cieto disku tipi: MFM, RLL, ESDI
AT-BUS (IDE), SCSI
Darbības principi: Izmēri, Konstrukcija, Disku skaits, Galviņas,
Griešanās ātrums, Diska virsmas bojājumi, Autoparkošana, Filtri, Atdzesēšana
|
|
Cieto disku CMOS Setup parametri: SCSI diski, L-Zone, WPCom
Cieto disku loģiskā struktūra: Sadalīšana partīcijās, Formatizēšana,
Sistēmas diska izveidošana
Cietais disks HDD (hard drive) ir viena no svarīgākajām datora sastāvdaļām. To lieto datorprogrammu un informācijas glabāšanai. Pats cietais disks ir ievietots datorā. Parasti datoriem priekšpusē ir lapmiņa, kas iedegas, kad disks tiek lietots. Pirmo cieto disku ietilpība bija 10 MB (1983.g.). Kaut gan parasti cietais disks kalpo 5 gadus, programmu apjoma palielināšanās noved pie tā, ka disku nepieciešams ir nomainīt ik par 2 gadiem. Ilgstošai liela apjoma datu glabāšanai plaši izmanto arī citus datu nesējus - CD-ROM, magnetooptiskos diskus uc.
Jauna diska iegādē būtiska nozīme ir arī izgatavotājfirmai. Viena no populārākajām ir firma Seagate. Tiešī šīs firmas disks tika uzstādīts pirmajā IBM PC modelī ar cieto disku. Vēl populāri cieto disku ražotāji ir firmas Fujitsu, Western Digital, Quantum, Maxtor.
Atšķirībā no disketēm, cietajam diskam ir divas būtiskas priekšrocības un viens nenozīmīgs trūkums:
HDD izmēri, palielinoties to apjomam, samazinās. Cieto disku izmēru standarts saucas form factor. Tā, piemēram, 3,5" diska korpusa izmēri ir 41,6x101x146 mm. Šī izmēra diskus lieto praktiski visos galda datoros. Mazāko izmēru disku plus ir arī to lielāks griešanās ātrums, mazāks piekļuves laiks un lielāks datu pārraides ātrums. Diskus ar 5,25" form factor (146,1x82,55x203) izmanto reti, jo tie aizņem divreiz vairāk vietas. Pusaugstuma 5,25" HDD (41,4) visu laiku bija cieto disku standarts. Tie ir diski FMF, RLL, EDSI un SCSI HDD (nosaukumi atbilst arī izmantotā diska kontrollera tipam).
| 3,5" cietajiem diskiem ir vairāki augstuma standarti: 2,6",
1", 3/4", 0,5". Pusaugstuma HDD (2,6") izmanto reti, parasti Slimline
korpusos. Ja datora korpusā nav speciāla vieta 3,5" diskam, ievietošanai
5,25" disku vietā ir nepieciešami speciāli stiprinājumi. Attēlā redzams firmas Fujitsu 3,5" MPE3xxxAH disks ar ietilpību no 10,2 GB līdz 27, 3GB |
 |
Cietajiem diskiem ir sava vibrācija, tādēļ tie korpusā ir jāiestiprina droši un stingri. Ja HDD pieskrūvē tikai no vienas puses, diska konstrukcija var ātrāk sabojāties.
 |
2,5" HDD parasti izmanto piezīmjdatoros. To izmēri ir 70,1x19,05x101,9.
Attēlā redzami firmas Fujitsu 2,5" MHJ2128AT un MHK2xxxAT disku modeļi. Disku ietilpība ir 18,2 GB (12,5 mm augstums) un 12,0/9,0/6,0 GB (9,5 mm augstums). Interfeisa tips ir Ultra-DMA 66 (ATA-5). |
| 1999. gada 17. jūnijā firma IBM paziņoja par savu jauno mikrodisku - mazāko cieto disku pasaulē. Tā izmēri ir 42,8 x 36,4 x 5,0 mm. Disku ietilpība ir 340 vai 170 MB un svars 16 grami. To peredzēts izmantot digitālajās kamerās, ptaukstdatoros un piezīmjdatoros. |  |
Cietie diski ir līdzīgi disketēm. Arī HDD informāciju ieraksta magnētiskajā virsmā. Atšķirībā no disketēm, šis disks ir izveidots no cieta materiāla,visbiežāk no alumīnija.
 |
Korpuss ir izveidots no presētā alumīnija. Korpusa un vāka iekšējā
virsma ir apstrādāti ar speciālu materiālu, kas samazina diska akustisko troksni. Korpusā atrodas šādi diska elementi:
|
Ja diskete fiziski sastāv no viena diska, tad cietais disks sastāv no vairākiem vienādiem diskiem, kuri ir izvietoti viens virs otra. No disku skaita šajā paketē ir atkarīgs arī diska atmiņas apjoms. Atstarpes starp diskiem nodrošina speciāli ieliktņi.
Katram HDD diskam ir savs nolasīšanas/ierakstīšanas galviņu pāris. Tās bīda un pozicionē pārvietojuma mehānisms. Pārvietojuma mehānisms sastāv no soleonīda, magnētiem un svirām. Visas galviņas ir izvietotas kā grābekļa zari. Vienas galviņas pozicionēšana izsauc arī visu pārējo galviņu pārvietošanos. Tāpēc, runājot par cietajiem diskiem, izmanto jēdzienu cilindrs (Cylinder), nevis celiņš. Diska galviņu blokā ietilpst arī priekšpastiprinātājs, kurš pastiprina un filtrē galviņu izstrādātos signālus.
Diska dzinējs griež disku paketi ar ātrumu, kurš atkarībā no modeļa var būt 3000 - ... apgriezienu minūtē. Galviņas kustas ar ātrumu 60 - 80 km/h. Cietais disks griežas pastāvīgi arī tad, kad pie viņa griešanās nenotiek. Izņēmums ir speciāls režīms, kurš pēc noteikta diska nelietošanas laika (Windows 30 min vai cita izvēlētā laikā) pāriet "snaušanas" režīmā. Ja griešanās pie diska notiek, disks atkal sāk strādāt. Lai cietais disks nebojātos, tas ir jānovieto horizontālā vai vertikālā stāvoklī. Vai disks var atrasties arī "ar kājām gaisā", ir atkarīgs no konkrētā modeļa un ir norādīts tā dokumentācijā.
Atšķirībā no FDD, kurā galviņām ar disku ir tiešs kontakts, cietā diska lasīšanas/rakstīšanas galviņas planē uz gaisa spilvena. Attālums no diska virsmas līdz galviņām ir ~0,00005 - 0,0001 mm. Pieņēmums, ka diska iekšienē veidojas vakums, ir kļūdains, jo tur, kur ir vakums nevar būt gaisa spilvens.
| Tā kā disku griešanās ātrums ir liels un attālums starp galviņām un disku ir ļoti mazs, netīrumu daļiņas var būt nopietns drauds diska virsmas materiālam. Dažādu netīrumu veidu izmēri redzami attēlā. Lasīšanas/rakstīšanas galviņas sadursme ar šādām daļiņām ir salīdzināma ar specīgu sitienu. Tāda sadursme var novest pie galviņas novirzīšanās no savas trajektorijas, tā var saskarties ar disku un sabojāt tā virsmu. |  |
Lai to nepieļautu, nekādā gadījumā nedrīkst atvērt cietā diska korpusu. To var darīt tikai telpās, kurās nav nekādu putekļu. Tādas telpas ir tikai firmu laboratorijās, kurās diskus izgatavo.
Diska virsmu galviņas var sabojāt arī tad, ja disks ierakstīšanas/nolasīšanas procesa laikā tiek kratīts vai pārvietots.
Autoparkošanas mehānisma nolietošanās praktiski nav iespējama. Taču, ja datoru ļoti bieži slēdz iekšā un ārā, tad rēķinieties, ka diska darba mūža saīsināsies. Ja datoru nākas izslēgt, pagaidiet līdz diski ir pilnībā beiguši griezties un tikai tad ieslēdziet datoru no jauna.
Jaunākajie diski parkošanos izpilda automātiski. Ieslēdzot vai izslēdzot datoru, galviņas nostājas uz noteiktu, parasti pēdējo, cilindru. Šo parkošanas pozīciju sauc par Landing Zone vai saīsināti L-Zone. Vecos cietajos diskos galviņas parkošanas pozīcijā novietoja speciālas programmas. Parkošana notika uz pēdējo cilindru. Galviņu parkošanas laikā tās tiek automātiski bloķētas un turmākais darbs nav iespējams. Galviņas tiks atbloķētas nākamās ielādēšanas laikā.
Cietā diska iekšienē atrodas gaisa sprauga, kura ir apgādāta ar mikrofiltru. Tas aizsargā disku materiālu no putekļiem un netīrumu daļiņām. Atsevišķie filtra caurumi ir tik mazi, ka pa tiem korpusā nevar iekļūt pat putekļi. Caur šo filtru tiek izlīdzināts gaisa spiediens starp diska iekārtu un apkārtējo vidi. Filtrs ir novietots diska korpusā zem elektronikas spiestās plates.
Otrs filtrs ir paredzēts to daļiņu savākšanai, kuras rodas diska mehānisko daļu darbības rezultātā. Šo sauc par cirkulācijas filtru. Filtrs ir novietots pie disku bloka, un disku bloka griešanās radītā gaisa plūsma tiek izmantota kā gaisa sūknis, kas sūknē gaisu caur cirkulācijas filtru.
Otrs faktors, kas ietekmē diska kalpošanas laiku, ir augsta vides temperatūra. Gan elektronikai, gan atsevišķām mehāniskajām sastāvdaļām augsta temperatūra ir ļoti kaitīga. Nekad nenovietojiet datora korpusu karstu objektu un citu siltuma avotu tuvumā. Rūpējieties par to, lai datoram būtu pieejams svaigs gaiss.
Tā kā sasilušam gaisam ir mazāks blīvums, nekā aukstam, tad gaisa spilvens zem galviņām samazinās. Diska ātruma uzņemšanas un bremzēšanas laikā gaisa spilvens veidosies lēnāk un nespēs nodrošināt diska virsmas aizsardzību. Izgatavotāji garantē drošu diska darbu temperatūrās no 0° līdz +50° C. Normāla temperatūra ir +20° C. Mazi un cieši noslēgti datoru korpusi, ja temperatūras ir augstas, jāatvēsina ar papildus ventilātoru.
Cietie diski galvenokārt iedalās pēc veida un tajos glabājamās informācijas izvietošanas paņēmiena.
Līdzīgi disketēm, arī cietais disks ir sadalīts celiņos un sektoros. Tā kā cietais disks sastāv no vairākiem, viena zem otra novietotiem diskiem, tad visu disku sadalījums ir vienāds. Tāpēc HDD biežāk izmanto jēdzienu cilindrs, nevis celiņš.
HDD disku, galviņu un celiņu skaitu, atkarībā no diska kvalitātes un īpašībām, nosaka izgatavotājs. Šos parametrus izmainīt nevar. Sektoru skaits diskā ir atkarīgs no ierakstīšanas metodes. Kvalitāte ir atkarīga no diska: jo labāks ir diska materiāls, jo datus var ierakstīt blīvāk. DOS-ā vienā sektorā ir 512 baiti. Zinot šo lielumu, vienmēr var aprēķināt kopējo diska apjomu. Formula ir šāda:
Apjoms (baiti) = C x H x S x 512 (baiti),
kur C - cilindru skaits, H - galviņu skaits; S - sektoru skaits.
Tomēr šo kopējo apjomu lielā mērā ierobežo diska loģiskā struktūra. Arī cietajā diskā ir noteikts atmiņas apjoms, kas ir nepieciešams datu izvietošanas vadībai.
Šāda diska sadalīšana ir zema līmeņa (Low Lewel) formatizēšana. To parasti veic izgatavotājs. Šim nolūkam ir nepieciešamas speciālas vai arī DOS programmas.
Cieto diska iekārtu klasifikācija:
Tā kā cietais disks vienmēr ir saistīts ar kontrolleru (dažos modeļos to sauc Host adapter), tad ir jāapskata arī HDD pieslēgšanas mehānisms un veids. Tieši kontrollers ir tas, kurš izpilda HDD signālu saņemšanu, nodošanu un apstrādi.
FMF cietos diskus pašlaik datoros vairs neuzstāda. Tos izmantoja XT un AT 286 tipa datoros. Divi populārākie šā veida HDD ir firmas Seagate modeļi: ST225 ar 21,4 MB apjomu un 65 ms piekļuves ātrumu un ST251 (42,8 MB, 28 ms). Abi ir 5,25" diski ar 2,6" augstumu. Seagate firmas diski paredzētais darba ilgums ir 100 000 stundas.
Bieži diska kalpošanas ilguma sakarā tiek lietots jēdziens MTBF (Time Between Failures). Tas nozīmē vidējo ekspluatācijas laiku, pēc kura diska darbā var parādīties pirmās kļūdas.
RLL tipa diskus pašlaik sastapt vairs nevar, taču RLL (precīzāk ARLL) ierakstīšanas metodes tiek izmantotas gandrīz visu tipu cietajos diskos. Šī metode ļauj palielināt diska apjomu līdz pat 50%. RLL diski ir diski, kas strādā ar RLL kontrolleri. Ārēji, pēc kabeļu pievienošanas veida un kontroliera, tos nevar atšķirt no MFM tipa diskiem. Šī tipa diskus var atšķirt pēc R burta nosaukumā, piemēram, Seagate ST238R.
EDSI cietos diskus no MFM un RLL tipa diskiem ir grūti atšķirt, jo tie tāpat ir pieslēdzami ar 24 dzīslu vadības un 20 dzīslu informācijas kabeļiem. Taču šie diski ir pilna augstuma. EDSI diski atšķiras ar sektoru skaitu celiņā (līdz 53) un tie ir pirmie diski, kuru ietilpība sasniedza 100 MB un vairāk. EDSI diskus izmantoja tīkla serveros. Firmu Seagate un Fujitsu EDSI disku nosaukumi beidzās ar burtu E.
IDE (Integreted Drive Electronics) nosaukums norāda uz to, ka vadības elektronika ir izvietota nevis kontrollerī, bet gan cietajā diskā. Priekšrocība šādam izvietojumam ir tā, ka optimāli var saskaņot signālu pārraidi un saņemšanu.
Šie cietie diski ir viegli atpazīstami, jo ar kontrolleru tos savieno 40 dzīslu plakanais kabelis.
IDE HDD nav nepieciešama zemā līmeņa formatizēšana. Zema līmeņa formatizēšana pārraksta galveno informāciju par disku un sliktākajā gadījumā var padarīt HDD darba nespējīgu. Iegādājoties šādu disku, tas jau ir sagatavots un atliek tikai:
IDE cietajos diskos izmantota metode ar nosaukumu Zone Bit Recording.
Otra būtiska pazīme - IDE diski apstrādā datus kopīgi ar sistēmas maģistrāli, tāpēc abu šo iekārtu darbam ir jābūt savstarpēji saskaņotam. Tas ir iespējams tikai tad, ja sistēmas maģistrāles takts frekvence nepārsniedz HDD ātrumu, t.i. cietajam diskam jālasa vai jaieraksta dati tikpat ātri, kā tie pie tā nonāk no sistēmas procesora.
Uzstādot divus IDE diskus tie ir jākonfigurē ar pārslēgu (jumpers) palīdzību. Diskam, no kura ielādējas sistēma ir jābūt Master, bet otram - Slave stāvoklī.
SCSI cietajiem diskiem ir pats lielākais datu apmaiņas ātrums. Šo disku sistēma pati par sevi arī ir labāka. SCSI Host adateris var vadīt ne tikai cietā diska, bet arī citu tam pieslēgto ārējo iekārtu darbu. Šīm ārējām iekārtām ir jāspēj strādāt ar SCSI protokolu. Tās var būt CD-ROM, skeneri, strīmeri. Katrai iekārtai tās identificēšanai Host apapteris piešķir loģisko numuru (LU - Logical Unit) un nodibina ar to sakarus.
SCSI adapterim ir savs BIOS, tāpēc griešanās pie sistēmas BIOS nenotiek. Tāpēc CMOS Setup-ā tas parādās kā Not Installed. SCSI diskus var pazīt pēc datu kabeļa, kas savieno disku ar kontrolleru. Tas ir 50 dzīslu plakanais kabelis. SCSI disku nosaukumu beigās firmai Seagate pazīme ir burts H, bet pārējām firmām burts S.
Tāpat kā IDE cietajam diskam, arī SCSI diskam nekādā gadījumā nevajag veikt zema līmeņa formatizēšanu, jo tādējādi tiks zaudēta visa informācija par svarīgākajiem ekspluatācijas parametriem.
Galvenais diska kritērijs lietotājam ir tā ietilpība (cik daudz informācijas diskā var ierakstīt).
 |
Vispirms ir jānoskaidro, kādas datorā būs programmas. Jāatceras arī tas, ka diska apjomu aizņem arī failu un katalogu nosaukumi. Katru gadu ierakstīšanas blīvums (attiecīgi arī ietilpība) palielinās par 60%. |
Liela daļa ražotājfirmu uzskata, ka 1 MB nav 1024x1024 baiti, bet 1 000 000 baiti un 1GB nav 1024x1024x1024 baiti, bet 1 000 000 000 baiti. Tāpēc var rasties situācijas, ka iegādātā diska ietilpība atšķiras, piemēram, no Windows Explorer programmā redzamās.
Diska ātrdarbību raksturo divi lielumi: piekļuves laiks un datu pārraides ātrums (šo parametru bieži vien aizmirst).
Strādājot ar lieliem datu masīviem, galviņām diskā ir jāpozicionējas daudz biežāk, nekā strādājot ar maziem, secīgi pēc kārtas diskā izvietotiem datiem. Faktiski ātrdarbību nosaka vidējais piekļuves laiks (Average Seek Time) dažādiem diska objektiem.
Diska informācijas meklēšanas laiku mēra milisekundēs.
Svarīgs cietā diska raksturlielums ir laiks, kas ir nepieciešams diskam, lai pārvietotu galviņu bloku no viena cilindra uz nākamo. Šo lielumu sauc par galviņas pozicionēšanu uz celiņu (Track to Track Seek). Arī to mēra milisekundēs.
Maksimālais piekļuves laiku (Maximum Seek Time) ir laika intervāls, kas nepieciešams, lai galviņu bloks pārvietotos pār visas diska virsmu ( no pirmā celiņa līdz pēdējam).
Datu pārraides ātrums (Tranfer Rate) ir otrs disku raksturojošais lielums. Piekļuves laiks raksturo tikai galviņu pārvietošanas laiku. Tas, cik ātri informācija tiek nolasīta, ir atkarīga no šādiem diska parametriem: baitu skaits sektorā, sektoru skaits celiņā (STR), disku griešanās ātrums (RPM, apgriezieni minūtē). Maksimālo datu pārraides ātrumu (Maximum Data Transfer Rate, MDTR) aprēķina pēc šādas formulas:
MDTR=STRx512xRPM/60 (baiti/sekundē)
Ar jēdzienu "kešatmiņa" šajā gadījumā jāsaprot nevis datorā atmiņā programmiski izveidotais buferis, bet reālas atmiņas šūnas cietā diska kontrolierī. Šī kešatmiņa var būtiski ietekmēt cietā diska ātrdarbību, jo tajā var glabāt priešlaicīgi nolasītos datus, kuri procesoram varētu būt nepieciešami. Parasti cietā diska kešatmiņas apjoms ir 64 KB, bet dažiem HDD tas var būt 256, 512 vai 1024 KB.
Cietie diski, tāpat kā disketes ir sadalīti sektoros un celiņos. Sektoriem ir nepārtraukta numerācija. Sektoru skaits ir atkarīgs no izmantotā interfeisa veida. Parasti celiņā ir 17 sektori. Ir cietie diski ar 26 un 36 sektoriem celiņā.
Diska griešdanās laikā galviņa nolasa visu 512 baitu sektoru un nosūta datus kontrolleram, kurš tos nodod tālāk procesoram. Tajā pat laikā disks griežas tālāk un zem galviņas atrodas nākamais sektors, taču kontrollers ir aizņemts ar datu apmaiņu ar procesoru. Tāpēc, lai nolasītu nākamo sektoru, galviņai ir jāgaida pilns diska apgrieziens.
| Agrāk izgatavotie diski bija organizēti tā, ka sektori neatradās viens aiz
otra, bet to secību noteica Interleave faktors. Šādas galviņas
pozicionēšana atstāja laiku kontrolierim tikt galā ar datu apmaiņu bez lieka diska
apgrieziena. Zīmējumā parādīti režīmi Interleave 1: 1 un 1:3. |
 |
Tagadējie kontrolieri strādā pēc cita principa. Lai nodrošinātu nepārtrauktu diska sektoru lasīšanu, tie nolasa datus no liela sektoru skaita ar domu, ka tie varētu būt nepieciešami. Šie dati tiek saglabāti buferī, no kurienes tos vēlāk var paņemt.
| Apskatot diska sadalījumu, var redzēt, ka diska centram tuvāk esošie
celiņi ir īsāki, nekā malā esošie, tāpēc iekšējo celiņu blīvums ir lielāks. Lai kompensēto atšķirīgo blīvumu, izmanto zonu sekciju ierakstu (Zone Bit Recording). Šīs metodes pamatā ir magnētiskā diska dalīšana zonās: 8 vai vairāk. |
 |
Ārējā zonā sektoru skaits ir lielāks (120 - 96). Uz diska centra pusi sektoru skaits samazinās. Pēdējā zonā tas ir 64 - 56. Tā kā disks griežas ar vienmērīgu ātrumu, tad informācijas daudzums, kuru saņem no ārējiem celiņiem ir lielāks nekā no iekšējiem. Saņemto datu nevienmērību kompensē datu nolasīšanas/pārveidošanas kanāla ātruma palielināšanu. Bez tam zonu frekvenču regulēšanai tiek izmantotai speciāli filtri.
Šāda veida diskiem CMOS Setup-ā Native Mode vietā jāizmanto opcija Translation Mode.
Konfigurējot cieto disku, CMOS Setup-ā ir pareizi jānorāda tā parametri. Piemērā parādīta AMI BIOS tipveida cieto disku parametru tabula.
| Cyl | Heads | WPCom | LZone | Sectors | |
| Disk C: Type 47 | 1023 | 15 | 0 | 0 | 43 |
| Disk D: Type | Not Intalled |
Parametri Cyln (cilindri), Heads (galviņas) un Sectors (sektori) nosaka diska apjomu (Size), un to var noteikt lietotājs. Size parametru mainīt nevar, jo to nosaka aprēķinu ceļā. Šie parametri ir nepieciešami, lai paziņotu datoram, kādi cietie diski ir uzstādīti.
IDE HHD ir formatizēts ar Zone Bit Rercording metodes palīdzību, un strādā ar CMOS norādītajiem parametriem, nevis reālajiem (Native Mode). Šo parametru vērtības atrodas pašā diskā un tiek piešķirtas tā zema līmeņa formatizēšanas laikā. Jaunas formatizēšanas laikā šī informācija zūd. Tā kā disku galviņu, cilindru un sektoru skaits var būt dažāds, ir vairāki Translation Mode režīmi. Uzstādīšanas laikā apskatiet diska tehnisko dokumentāciju, lai izvēlētos pareizu režīmu un nevajadzīgi nesamazinātu cietā diska ietilpību.
Vēlākajos datoros parādījās BIOS opcija, kura diska tipu nosaka automātiski. Visbiežāk šis diska tips ir 47 (Users).
SCSI diski CMOS Setup-ā parādās kā Not Installed. Ar SCSI HDD disku vadību nodarbojas speciāls BIOS SCSI adapteris.
Parametrs L-Zone (Landing Zone) norāda cilindra numuru (visbiežāk pēdējo) uz kuru datoru izslēdzot parko lasīšanas/rakstīšanas galviņas. Ar to tiek novērsti galviņu un paša diska iespējamie bojājumi. Šo parametru ir nepieciešams norādīt tikai tiem diskiem, kuriem nav automātiskās parkošanas.
Parametrs MPCom nozīmē ierakstīšanas kompensāciju (Write Precompensation). Šādas kompensācijas nepieciešamību rada mehāniskā diska konstrukcija: jo tuvāk diska griešanās asij atrodas rakstīšanas/lasīšanas galviņa, jo mazāks ir diska griešanās ātrums attiecībā pret galviņu ātrumu. Tā rezultātā piekļuves laiks daļai cilindru palielinās par vairākām nanosekundēm. WPCom parametrs norāda cilindra numuru, sākot no kura ieslēdzas šī laika kompensācija.
Instalējot cieto disku, šo parametru var nenorādīt, jo jaunākajos diskos to jau ir uzstādījis izgatavotājs. Pēc noklusēšanas tā lielums ir 65 535.
Pēc jauna diska uzstādīšanas un tā fiksēšnas CMOS Setup-ā, disks vēl nav gatavs lietošanai. Dators zina, kādi diski ir uzstādīti, bet operacionālajai sistēmai tie vēl nav pieejami. Lai operacionālā distēma disku varētu izmantot, ir jāveic vairākas operācijas:
Disku var sadalīt vairākās (līdz 4) neatkarīgās daļās, kuras sauc par partīcijām. Katrā partīcijā var būt sava operacionālā sistēma. DOS vienlaicīgi var strādāt ar vienu vai divām partīcijām. Izšķir trīs partīciju veidus:
Paplašināto DOS partīciju var sadalīt vairākos loģiskajos diskos un tiem tiek piešķirti atšķirīgi nosaukumi. Tādā veidā DOS vidē tiek izveidoti vairāki loģiskie diski, bet tikai primārās partīcijas disks var būt sistēmas disks.
Sadalīšanu partīcijās veic ar DOS komandu FDISK. FDISK strādā interaktīvā režīmā un veic šādas funkcijas:
Vienīgā loģiskā diska izveidošana primārajā partīcijā notiek automātiski. Pēc diska sadalīšanas obligāti ir jāveic tā augsta līmeņa formatizēšana.
Diska formatizēšana ir līdzīga kā disketei. To darot ir jāņam vērā, ka:
Formatizēšanu veic ar DOS komandu:
FORMAT C:
Ja cietais disks ir sadalīts vairākās partīcijās, katra no tām ir jāformatizē atsevišķi.
Lai uz cietā diskā pārnestu arī operacionālo sistēmu formatižēšanas komandai ir jāizskatās šādi:
FORMAT C: /S
vai arī pēc parastās formatizēšanas ielādēt sistēmu no disketes un sistēmas failus uz cietā diska uzkopēt ar komandu:
SYS C:
Šī procesa laikā no disketes uz cieto disku pārkopējas trīs galvenie faili (IO.SYS, MSDOS.SYS un COMMAND.COM), kuri ir nepieciešami sistēmas ielādei. Boot sektorā ierakstās sākumielādes programma.
EIDE diski var būt pieslēgti kā galvenie (master) un kā pakārtotie (slave) diski. No galvenā diska parasti notiek operētājsistēmas ielāde. Lai dators varētu noteikt kurš no diskiem ir kurš, tiem ir attiecīgi jāsavieno pārslēgi (jumpers). Parasti pārslēgu izkārtojums ir redzams uz paša diska, ja ne tad šī informācija jāmeklē lietotāja rokasgrāmatā.
Pēc diska ievietošanas datora korpusā, tam ir jāpievieno barošanas un datu kabeļi:
|
 |
 |
Pievienojot interfeisa kabeli, pārliecinieties, ka krāsainais vads
ir pievienots pirmajam kontaktadatai. Otrāda kabeļa pievienošana neļaus diskam
strādāt un var gadīties, ka tiek bojāts kontrolieris, disks vai abi divi. Pēc tam datoram jāizsauc BIOS konfigurēšana, palaižot automātisko disku detektēšanu. |
Tā kā cietais disks ir samērā sarežģīta un smalka elektromehāniska ierīce, tā prasa rūpīgu apiešanos.
Galvenie disku bojājumu veidi:
Lai saglabātu diska ierīces darba spējas, ir jāievēro daži priekšnoteikumi: