Ar mani ir tā, ka pašai garlaicīgi nav nekur. Visur un vienmēr var atrast kamī iedziļināties un kaut ko, kas ir pamanīšanas vērts. Tā tāda mākslinieka īpašība. Es varu stundām nosēdēt tikai domājot, kā šo neinteresanto skatu varētu interesanti uzzīmēt vai arī atrast tajā neinteresantumā kādu tomēr brīnumu. Atrast jau vēl ir nieks, sarežģītāk ir to parādīt citiem. Mazliet cenšos to darīt zīmējot, sarakstoties un vienkārši ikdienā, kamēr galu galā izrādās, ka vissarežģītākais ir pamanīt to pašai...:) Ikdienība dara savu.

To brīdī, kad dzimst māksla, mēģināju aprakstīt ar šādu stāstiņu:

Stāsts par govi.
"Mūuuuu!" Sauca govs, paceldama ragoto galvu pret vēju. Mūūū! žēli, aizlauzdamies aizskrēja māviens. Vien lapas nedrebēja, viss cits sarāvās un nokunkstēja līdzi. Žēl pasaulei bija govs. Un govij bija žēl pasaules bez zāles vēderā. Govs nebija nelaimīga. Viņa nebija arī laimīga. Viņa vienkārši māva. Un māviens tobrīd bija kas vairāk kā viņa pati.
Tas pārspēja viņas esību, jo ierazdamies no nekurienes viņas rīklē, tas aizmuka atpakaļ nekurienē. Tas bija sen. Bet šodien ir tā diena, kad nekurienes māviens ir ieradies manā dvēselē. Un jūtos es kā govs tanī spožajā saules dienā, kamēr garais "mūūū" meklē izeju manas dvēseles labirintos. Vēlēsim viņam, lai tas izdodas!