Kā Lāsa klausījās mūziku...

Sēdēja Lāsa, apēda pēdējo šokolādes konfekti, takš pie karamelēm tomēr nespēja ķerties... Garastāvoklis sūdīgs... Gribētos tā kā ar kādu parunāties, tā kā nē... Skaidrs tikai tas, ka vajag mācīties, bet, pie velna, negribas ne mazākajā mērā.... Līdz.... Saņēmos, beidzu pētīt stulbas bildītes, beidzu tēlot, ka briestu kaut ko darīt, uzliku MŪZIKU...

Esmu šeit VIENA. Nu štrunts par draņķīgām tumbām, lai iet skaļi... Uhhh... Mūziku NEVAR klausīties klusi! Tad viņā nevar iedzīvoties ar visām šūnām... Tad viņai nevar līdzi dziedāt (vismaz ne es... :), pašai traucē manas ne vienmēr muzikāli izdotās skaņas...) Bet tagad kaucu un rūkāju, spiedzu un trallinu te kā ģitāra, te kā spocīgās sintiņu skaņas, te kā bungu rībiens... Un pēkšņi telpa ap mani ir pilna mirdzuma un siltuma. Pēkšņi es neesmu viena... Un varu atkal ķerties pie saviem rotējošiem šķidrumiem ar visām vērpēm un Koriolisa paātrinājumiem, ir labi... Un kad man apnīk virpuļu un ātrumu lauki un mazās perturbācijas un bifurkācijas un nestabilitātes un stabilitātes un cirkulācijas ap spārniem, tad varu pakaukt līdzi...

Heh, ko tie "Baložu pilni pagalmi" sadomājuši dziedāt - "Paņem aizver grāmatu ciet, šis stāsts nav domāts Tev..." Labi gan, ka te tomēr nav to acu, kurās ielūkoties un visu izlasīt un tad nedomāt un neprasīt... : ))) Bet es esmu ar Tevi, nesatraucies... : ))))
(Tas viss vairāk Mārim Švernam (dziesmas autoram un solistam, protams...:)

Sweet In The Mornin' - tā mani mierina Boby McFerrin, hmmmm.... Rīts plkst. 16.00... Hmmmmm... Nu jā. Labāk jau domāt, ka esi tā agri un burvīgi ko sākusi darīt... Tik gaiši un lidojoši... Nu jā... Spārni ar' kādreiz jāapkopj, to nu šīs dziesmas laikā ir īstais brīdis izdarīt... Kārtīgi visas spalviņas un pūciņas pārcilāt.... : )

Crane turpina šo sapņaini staipīgo noskaņojumu jau mazliet asākiem palēcieniem... : )
Asākos palēcienu pārtrauc krievu mūzikas pērles... Kā parasti sērīgi saldiem tekstiem. Ek. Nekā nav, tukšums, tik vējš... It kā sīkums, bet... Skaties uz cilvēku un sirdī kliedz - Gdje Ti??? Kā izlauzties caur neredzamiem vējiem, lai turot cilvēku pie rokas nav jākliedz - Gdje Ti?...

"Baložu pilni pagalmi" tēmu turpina uzsaucot un sapurinot - SKATIES! Skaties! Cauri zelta tumsai... Cauri vējiem un lietiem, skaties... Un tad arī redzēsi, kur iet... Tikai jāizpurina miglu no acīm un jāiet...

Un kas par to, ka tas, ko ieraudzīsi bez miglas acīs var mirklīgi šķist kā Apokalipse ar visu Sandru Nasic.... I want to live in fire.... Pie velna, ko tu mēģini???? Vai tas, ko redzi, ir patiesība? Vai tas, ko dari, tāda ir?

Un lai galīgi nesadegtu, atliek mierīgi sakārtot savas uzkurbulētās domas ar Coldplay - Everything's Not Lost... Nav jau tik traki... Kaut kur spīd saule, un ja kaut kur tā spīd, tad arī es tur varu nokļūt...

Un atkal atpakaļ pie ilgām... Lota. "Cauri tumsai es iznesīšu Tavu vārdu... Un galā ar to es aizdegšu lāpu. Kas izgaismos ceļu līdz Tevij... Saucu es, bet kliedziens pēc gaismas kaklā smok... Mīlu es Tevi, mīlu es Tevi...". Sāpīgi tomēr ir mīlēt... Bet skaisti gan. Un tāpēc, ka polkovņiku ņekto ņe pišet, pašai jāraksta šis savārstījums... Interesanti, vai kādam cilvēkam pasaulē ir interesanti tādu lasīt? Varbūt Tu man to pastāstīsi, ja vien tik tālu (t.i. līdz šim tekstam) tiksi...

Šai mirklī Muse sadomāja paņirgāties - Feeling Good. Varbūt jāatceras man pašai savs sauklis - par jušanos laimīgai... Un atcerēšanos, ka es patiešām esmu laimīga.... Spēt saredzēt dzīves dāvanu visās likstās... Jā. Sarežģīti. It's New live for me. Katra diena jau kā Jaunais Gads. Katra diena kā Jauna dzīve... Patiesībā jau katra sekunde piedāvā iespēju izvēlēties starp piepildījumu un tukšumu, dažreiz tiešām jābrīnās, kāpēc tik bieži tomēr izvēlos tukšumu...

Pat ja pasaulē nav nekā daudz, viens vientuļš kluss vakars darbā, kad vēl lāga nekas nav sākts darīt... Arī tad var būt mīļi un jauki, kā Robert Wyatt dziesmā, kad laiks plūst gar mani neaizskarot, kad acis skatās pretējā skapī un vienlaikus lidinās neizstāstāmā vidē, kas nav vizuāla, bet sajūtiska. Kā nomaldījies taurenis autoservisā... Viņš lidinās, kustina savus krāsainos spārnus, ienesot vasaras smeldzi ziemas dienā starp izjauktiem motoriem, smeldzi tāpēc, ka taurenim nav lemts izdzīvot šajā saltajā gaisā... Bet skaists tas ir vienalga un viņš priecātos, ja uz viņu skatoties cilvēki priecātos, nevis vēl lidojošu jau apbedītu, mirt tāpat viņam nāktos, ja ne šodien tad drīz... Tāpēc, mīļie cilvēki, kad skatieties uz mani, priecājieties, par to, kas man ir, bet nebēdājiet, ja kaut kas ko daru, liekas kā tauriņa skrējiens saltā ziemas sniegu vērpetē...

"Latvijas gāze" Drudžainu cerību krāsā līst lietus.. Ja mana tauriņa sirds aicina mērcēt spārniņus, tad es tā arī darīšu... Jo dzīvi baudīt var tikai dzīvojot... Skrien lietū, skrien un ieslēdz sevi dzīves režīmā...

Un - Deine Lakaien noslēgs šo jau pagaro mūzikas klausīšanos rakstveidā (tā nekad vēl neesmu darījusi, domājusi, protams, bet rakstījusi... Tikai zīmējusi, visādas šādas domas zīmējusi).... Love Me To The End...

Tāda nu sanāca šoreiz dziesmu secība... Tā Winamps šīs dziesmiņas sameta. Un tāds nu ir šis stāsts...

P.s. Vopļi vidopļasova tomēr vēl paspēja iekļauties ar savu dziesmiņu, kura sākas - Belaja gadastj ļežit pod oknom... Hočetsa tjopluju vannu zalestj, možet eta izbavit meņa ot taski... Solņečnije dņi... taska. Taska. Tas laikam trāpīgs nosaukums visam šim noskaņojumam galu galā...