...Ilgas...

Cik gan bieži pamostos es dienā no ikdienības ar saucienu sirdī, tik skaidru un skaudru, tik zibsnīgi tīru un sāpīgu - ES GRIBU KAUT KO SKAISTU!. Ko skaistu, nav svarīgi, dot skaistu vai ņemt vai būt skaistumā, arī nav svarīgi. Es zinu, es zinu, cik loti mīlu, līdz sāpēm, līdz asarām acīs, mīlu šo zemi ar tās krāšņo skaistumu un arī šīs dedzinošās ilgas kaut ko pateikt citiem, padalīties ar citiem šajā debesu brīnumā, šajā tik grūti izsakāmajā, šajā pasaules dvēselē, kas ir tik plaša, visuresoša. Un gribētu tad es sist ar kājām un kliegt, es zinu, es arī gribu reibt un tecēt pati sev pāri, bet ... paskatos apkārt un esmu lekcijā, darbā, autobusā, cilvēkos, tirgos un lietās, kas izbrīnā un nosodījumā noslāpētu manu prieku, ja atļautos to izpaust. Un prieks tiek norīts, apslāpēts, gandrīz vai nogalināts. Paliek tikai ilgas pēc tālēm. Skumjš skats loga četrstūrī uz dūmakainajiem mākoņiem, kas tik brīvi un pilni slīd pār Rīgu. BET VIENALGA GRIBAS KAUT KO SKAISTU. Nu šausmīgi gribas kaut ko skaistu. Nu gribas. Kaut ko. Tu taču zini, kā ir tad. Tad ir tā, ka nekā nevar saprast. Ka jāšaudās kā spolei un jāsitas kā kodei pret lampu. Un nezinu, kā būs uz priekšu, bet būt var dažādi. Es nesen satiku kādu savu senu labu draudzeni un arī nebrīnījos par tukšumu, kas valdīja mūsu starpā, par neko. Viņa ir aizgājusi es esmu aizgājusi, mēs esam šķirtas ar laiku un pasaules izjūtu. Bet debesīs putni lido vienalga. Un cilvēki riņķī ir katru mīļu brīdi. Un kāpēc gan mūsu tuvumā vajadzētu maisīties tiem, kas mums nekā dot nevar. Ir tikai loģiski, ka viņi zūd un pazūd kā migla, dodot vietu tiem, kas mūs ved. Kuriem mēs esam vajadzīgi un kuri vajadzīgi mums. Un ir tik jauki BŪT kopā ar kādu šādu dvēselīti.

Ilgu putns. Kā aizskanoša putna klaiga pār viļņojošu, dzidri putainu un teiksmaini violetizalganzilu jūru. Visuresošs un nekur nestāvošs, kaut kur saucošs, saucošs, aicinošs un mazliet vientuļš savās tālēs, kur aiz jūrām un okeāniem kalnu sniegi viz.

Bet galvenais, es gribu mīlēt, mīlēt, mīlēt visu. Lai pārņem mani tas reibonis, TAS. Un nav svarīgi, vai tie maldi , jo maldi ir viss, ja vien to grib par maldiem uzskatīt. Galvenais, ka tas ir tik reibinoši skaisti, ka bail paliek. Bet cilvēks ir dzimis, lai tiektos pēc šī skaistuma un tas viņam tiek sniegts tieši tik daudz, cik viņš spēj izturēt.

Zila debess atkal pie loga karājas. Skriešu es ārā, iešu, braukšu, meklēšu es kļavas lapas ar ko kā mazam bērnam māt pretī vējam. Gribu kļavas lapas. Gribu vēju. Gribu... Kaut ko... skaistu...