© 2001. Gatis Puriņs, Uģis Šulcs

VAI 2001. GADA RĪGAS DOMES VĒLĒŠANU REZULTĀTI BIJA PĀRSTEIGUMS

(ETNISKIE BALSOJUMI, ATSKATOTIES UZ 1991. GADA 3. MARTA APTAUJAS PIEREDZI)

IEVADS 

Daudziem politiķiem un vēlētājiem 2001. gada 12.marta rīts nesa negaidītu pārsteigumu - Rīgas Domes vēlēšanās neprognozētus panākumus bija guvusi politisko organizāciju apvienība "Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā" (turpmāk – PCTVL) (21,4% no nodoto balsu skaita, jeb 45.551 vēlētāja balss[1]). Gan priekšvēlēšanu, gan exit pool aptaujas šim politiskajam spēkam labākajā gadījumā solīja vismaz divreiz mazāku atbalstu. Pēc vēlēšanām, lai izskaidrotu PCTVL fenomenu, politologi sāka runāt par, tā saucamo, etnisko balsojumu, piedēvējot lielu daļu par PCTVL nodoto balsu "jaunpilsoņiem". Bet, vai tas tiešām varēja būt pārsteigums, vai etniskie balsojumi Latvijā ir kas jauns?..   

Lai atbildētu uz izvirzīto jautājumu, lietderīgi būtu papētīt 1991. gada 3. marta aptaujas rezultātus, jo:

1) tas bija pēdējais balsojums, kurā bija tiesības piedalīties visiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, tajā skaitā, arī šodienas "jaunpilsoņiem" un nepilsoņiem. Šīs aptaujas rezultāti varētu sniegt vērtīgu informāciju par iespējamajām korelācijām starp vēlētāju izdarīto politisko izvēli un viņu etnisko piederību;

2) aptaujas jautājums ietvēra tikai izvēli starp divām alternatīvām. Tas šo aptauju būtiski atšķir no visiem citiem vēlāk Latvijā notikušajiem balsojumiem, kas sevī ietvēra plašāku izvēli (partiju saraksti, personālijas, politiskās programmas utt.), kas savukārt apgrūtina vēlētāju izvēles motivācijas identificēšanu. 

Kā šī pētījuma hipotēzi mēs izvirzām pieņēmumu, ka arī 1991. gada 3. martā vēlētāju izvēle lielā mērā bija viņu etniskās piederības determinēta. Tādējādi mēs centīsimies apšaubīt līdz šim proponēto un tiražēto stereotipu (kura kvantitatīvos datos balstītu apstiprinājumu mums diemžēl nav izdevies atrast), ka par Latvijas neatkarību balsoja arī lielākā daļa Latvijā dzīvojošo cittautiešu. Mūsuprāt etniskā balsojuma tendence turpinās saglabāties un pat palielināsies atkarībā no cittautiešu pilsoņu proporcionālā pieauguma nākotnē. 

Mēs, protams, apzināmies, ka jebkura vēlēšanu analīze lielā mērā ir spekulatīva, jo:

1) elektorāts ir anonīms (nav elektorāta ir tikai elektori[2]);

2) ir neiespējami identificēt konkrētā vēlētāja izvēles motivāciju;

3) mēs nevaram precīzi zināt (mūsu iespējas zināt ierobežo likums), kuri vēlētāji ir balsojuši, bet kuri palikuši mājās. 

Tai pat laikā, nepretendējot uz absolūtas patiesības noskaidrošanu, mēs uzskatām, ka 1991. gada īpašie vēsturiski politiskie apstākļi Latvijā dod iespēju ar zināmu ticamības pakāpi 3. marta aptaujas rezultātu interpretācijām piešķirt ģeneralizācijas elementus.

Veicot darba radīšanai nepieciešamās literatūras atlasi, mums ar patiesu pārsteigumu ir jāatzīst, ka līdz šim plašākai publikai adresētajā akadēmiskajā literatūrā[3] par Latvijas neatkarības atjaunošanas periodu minētā 3.marta aptauja ir apieta. Vienīgās plašākās norādes uz 3. marta aptauju mums izdevās atrast tikai šauram speciālistu lokam paredzētajā izdevumā Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis.[4] Tas rada pamatu aizdomām, ka šie dati varētu saturēt informāciju, kuras dēļ tie būtu slēpjami. Šī neizprotamā noslēpumainība kalpoja mums par papildus stimulu 3.marta aptaujas rezultātu pētīšanai… 

PĒTĪJUMA PRIEKŠMETA TEORĒTISKAIS APSKATS 

Sākotnēji, lai varētu veikt 3. marta aptaujas rezultātu analīzi, būtu jānoskaidro, kas bija minētais notikums no teorijas viedokļa. Tā kā aptaujas rezultāti liecināja par visu Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju politisko izvēli, atbildot uz jautājumu: "Vai Jūs esat par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku?"[5], tad visticamāk, ka pasākumam bija kāds sakars ar vēlēšanām. 

Dažādi autori, dažādos laikos, dažādās valstīs, dažādi traktē vēlēšanas un procesus, kas ar tām ir saistīti. Tā, piemēram, vācu tiesībnieks Dr. R. Cipēliuss (Reinhold Zippelius) par vēlēšanām uzskata tikai tādu procesu, kur reāli plebiscitārais komponents ir apvienots ar personāli plebiscitāro komponentu, tas ir, vēlētājs vienlaicīgi izvēlas noteiktas politiskas programmas un noteiktus ievēlamos deputātus vai noteiktas valdības komandas.[6] Taču mūsuprāt šāds vēlēšanu skaidrojums ir, ja arī teorētiski nevainojams, tad realitāti pārāk ierobežojošs (jo praksē vēlētājs var balsot par konkrētu programmu, nebalsojot par konkrētu personu, un otrādi). Turklāt, abos gadījumos vēlētāja formālā darbības procedūra nemainās.  

Savukārt Latvijas valststiesību klasiķis K. Dišlers krīt otrā galējībā - visus būtiskākos balsojumus valstī saucot (plašā nozīmē) par referendumiem. Viņš izdala trīs referendumu veidus:

1) konstitutīvais referendums (balsojumi, kas attiecas uz satversmi vai uz tiesisko iekārtojumu plašākā nozīmē);

2) leģislatīvais referendums (tautas nobalsošana par atsevišķiem tiesību aktiem);

3) kreatīvais referendums (parlamenta vēlēšanas).[7] 

Turpretī, britu politikas zinātnieki M. Herops (Martin Harrop) un V. Millers (William L. Miller) uzskata, ka vēlēšanas leģitimizē nodibināto vadību, šaurākajā nozīmē tā varētu būt esošā valdība, bet tas varētu būt arī režīms, tas ir, iedibinātā pārvaldes sistēma. Vēl plašākā nozīmē vēlēšanas var palīdzēt iedibināt [nodibināt] politisko kopienu - nacionālās valsts robežas.[8]  

Mūsuprāt visoptimālāko vēlēšanu tipoloģiju piedāvā enciklopēdija Britannica. Saskaņā ar tās sniegto definīciju, vēlēšanas ir formāls izvēles process, kurā, izmantojot balsošanu, vai nu izvēlas personu publiskam amatam, vai arī pieņem vai noraida politisku priekšlikumu. Tādējādi vēlēšanas sniedz līdzekļus politiskās izvēles izdarīšanai. Atkarībā no priekšmeta vēlēšanas iedala:

1) amatpersonu vēlēšanas;

2) amatpersonu atsaukšana;

3) referendums;

4) plebiscīts.[9]  

Pēc šī iedalījuma ir acīmredzami, ka 3. marta aptauja būtu klasificējama vai nu kā referendums, vai plebiscīts. 

Saskaņā ar Britannica referendums ir vēlēšanas, kas ir sarīkotas vai nu pēc pārvaldītāju, vai pārvaldāmo iniciatīvas, lai novērtētu kopienas izvēles prioritātes attiecībā uz kādu atsevišķu jautājumu[10] (saskaņā ar Dišlera klasifikāciju - leģislatīvais referendums). Bet, savukārt, plebiscīts ir vēlēšanas, kuras ir sarīkotas lai izlemtu divu veidu sevišķi svarīgus jautājumus - valsts pārvaldes formu vai tās nacionālās robežas[11] (saskaņā ar Dišleru - konstitutīvais referendums). 

3. marta aptaujas jautājums ietvēra izvēli gan par valsts robežām (Latvijas neatkarība no PSRS), gan par pārvaldes formu (demokrātija). Vienlaikus aptaujas jautājums neietvēra personāli plebiscitāro komponentu, kā arī nesaturēja konkrēta tiesiskā akta formulējumu. Tādējādi, mūsuprāt 3. marta aptauja ir uzskatāma par plebiscītu. 

VĒSTURISKAIS ATSKATS 

1991. gada 3. marta aptauja tika ierosināta, kā apsteidzoša atbilde uz PSRS 1991. gada janvāra lēmumu 17. martā rīkot referendumu par Savienības saglabāšanu. Referenduma rezultātiem katrā atsevišķajā republikā nebūtu nekādas “tiesiski politiskas” sekas. Konsultējošu nozīmi varēja iegūt tikai visas impērijas sabiedrības viedoklis – sniegt vai nē “brīvlaišanu” Baltijas valstīm. Sākotnēji ideja par aptaujas rīkošanu izraisīja asas diskusijas dažādu Latvijas politisko spēku starpā. Latvijas Pilsoņu Kongresa izveidotā Latvijas Komiteja iestājās pret aptaujas (referenduma) rīkošanu okupācijas apstākļos, uzskatot, ka jebkāda nobalsošana okupācijas karaspēka klātbūtnē ir nelikumīga un tās rezultātu interpretācija varētu radīt nelabvēlīgas tiesiskās sekas. Pēc 1991. gada 12. februāra, kad LR Augstākā Padome pieņēma lēmumu par Latvijas iedzīvotāju aptauju ar jautājumu "Vai Jūs esat par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku?" sarīkošanu 3. martā (par šādu soli jau iepriekš bija izšķīrušās Lietuva un Igaunija), Latvijas Komiteja iestājās par 3. marta aptaujas boikotu. 

Tanī pat laikā virkne Apriņķu un citu administratīvi teritoriālo vienību pilsoņu komitejas, kā arī citas politiskās organizācijas (piemēram, LNNK), kuras sākotnēji atbalstīja aptaujas boikotu, izplatīja paziņojumus, ka, saglabājot tiesisko attieksmi pret iecerēto aptauju, kā nelikumīgu balsojumu, kurš notiks okupācijas apstākļos un kurā būs atļauts piedalīties arī Latvijā nelikumīgi esošajiem okupētājvalsts PSRS pilsoņiem, viņi tomēr atsakās no aptaujas boikota, lai nedotu iespēju PSRS interpretēt tās rezultātus tai labvēlīgā gaismā. 

1991. gada 28. februārī atsevišķi Latvijas Republikas Pilsoņu Kongresa delegāti un Latvijas Komitejas locekļi Latvijas Universitātes aulā paraksta aicinājumu Latvijas pilsoņiem piedalīties aptaujā un izteikt vienotu atbalstu Latvijas valstiskajai neatkarībai. 

Līdz 3. martam boikota ideju uzturēja vairs tikai Latvijas Republikāņu partija un atsevišķi Latvijas Komitejas locekļi. 

3. marta aptaujā nobalsoja 1.666.128 vēlētāji, jeb 87,56% no reģistrēto vēlētāju skaita (1.902.802 reģistrētajiem vēlētājiem). No tiem par Latvijas neatkarību balsoja 1.227.562. jeb 73,68% no balsojušo skaita.[12] 

SĀKOTNĒJIE PIEŅĒMUMI UN PĒTĪJUMA METODE 

Balstoties uz priekšstatu par īpašo vēsturiski-politisko situāciju Latvijā 1991. gada pirmajā pusē, mēs izvirzām šādus aksiomātiskus sākotnējos pieņēmumus:

1) latviešu līdzdalības tendence aptaujā tiecas uz 100% (šajos 100% neietilpst Latvijas republikāņu partijas aptuveni 7 biedri un Latvijas Komitejas radikālākie pārstāvji, kas kopumā neveido statistiski nozīmīgu lielumu);

2) no latviešiem, kuri piedalījās aptaujā par neatkarību nobalsoja 100%[13];

3) par ko nobalsoja nelatvieši nav a priori zināms (viens no pētījuma galvenajiem uzdevumiem ir sniegt atbildi uz šo jautājumu)… 

Pētījumā pamatā tiks izmantota salīdzinošā metode, salīdzinot datus par reģistrētajiem vēlētājiem, aptaujas dalībniekiem, Latvijas iedzīvotāju kopskaitu un Latvijas iedzīvotāju etnisko sastāvu, izmantojot gan vispārnacionālos, gan reģionālos datus. Salīdzinājuma rezultātā mēs ceram iegūt kvantitatīvos rādītājus, kuri atklātu iespējamās korelācijas starp iepriekš norādītajiem indikatoriem, kas ļautu izdarīt jēgpilnus secinājumus.

KVANTITATĪVO DATU ANALĪZE 

Ja no 1.902.802 reģistrētajiem vēlētājiem par Latvijas neatkarību 1991. gada 3. martā ir nobalsojuši 1.227.562, tad par Latvijas neatkarību ir nobalsojuši tikai 64,51% no reģistrēto vēlētāju skaita (skatīt 1. grafiku pielikumā). Ja pieņem, ka latviešu īpatsvars starp reģistrētajiem vēlētājiem 1991. gada 3. martā bija tāds pats kā starp visiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, t.i. 52% (skatīt 2. grafiku pielikumā), kā arī ja ņem vērā mūsu 1. un 2. sākotnējo pieņēmumu, tad var apgalvot, ka par Latvijas neatkarību ir nobalsojuši tikai 238.040 no reģistrētajiem vēlētājiem - cittautiešiem, kas ir 12,51% no visiem reģistrētajiem vēlētājiem, jeb 26,06% no visiem cittautiešiem, kas reģistrēti kā vēlētāji. 

Pret Latvijas neatkarību ir nobalsojuši 411.374 no reģistrētajiem vēlētājiem jeb 24,69% no balsojušajiem, kas veido 21,62% no kopējā reģistrēto vēlētāju skaita, vai 45.04% no reģistrēto vēlētāju - cittautiešu skaita. Ievērojot 2. sākotnējo pieņēmumu varam apgalvot, ka pret Latvijas neatkarību nobalsojuši 1,73 reizes vairāk cittautiešu nekā par Latvijas neatkarību. 

Savukārt, aptaujā nepiedalījās 236.674 (jeb 12,44%) no reģistrētajiem vēlētājiem, kas, ievērojot 1. sākotnējo pieņēmumu, veido 25,92% no visiem reģistrētajiem vēlētājiem - cittautiešiem. 

Minētais ļauj apgalvot, ka par Latvijas neatkarību 1991. gada 3. martā aktīvi nav izteikušies 71% no reģistrētajiem vēlētājiem - cittautiešiem. 

Tanī pat laikā 1991. gada martā veiktās socioloģiskās aptaujas uzrādīja, ka Latvijas neatkarību it kā atbalsta 38% cittautiešu[14] (skatīt arī sekojošo tabulu tekstā). 

Tabula: Latvieši un nelatvieši par vēlamo Latvijas valstisko statusu (%)

1991. gadā izdarīto aptauju rezultāti liek mūsu apgalvojumu falsifikācijai censties noskaidrot, vai sākotnēji pieņemtā sakarība starp latviešu īpatsvaru no iedzīvotāju (reģistrēto vēlētāju) skaita un par Latvijas neatkarību balsojušo skaitu saglabājas kā stabila sakarība, salīdzinot aptaujas rezultātus arī reģionālā līmenī (skatīt 3., 4. un 5. grafiku pielikumā). Šajā nolūkā tika izveidotas vairākas dilstošā secībā ranžētas Latvijas rajonu un republikānisko pilsētu rindas[15]:

1) Latvijas rajoni un pilsētas pēc latviešu īpatsvara no to iedzīvotāju (reģistrēto vēlētāju) skaita (skatīt pielikumā 1. tabulu);

2). Latvijas rajoni un pilsētas pēc vēlētāju skaita, kas balsojuši par Latvijas neatkarību (skatīt pielikumā 2. tabulu);

3) Latvijas rajoni un pilsētas pēc krievu īpatsvara no to iedzīvotāju (reģistrēto vēlētāju) skaita (skatīt pielikumā 3. tabulu)[16];

4) Latvijas rajoni un pilsētas pēc vēlētāju skaita, kas balsojuši pret Latvijas neatkarību (skatīt pielikumā 4. tabulu);

5) Latvijas rajoni un pilsētas pēc citu minoritāšu (izņemot krievu) īpatsvara no to iedzīvotāju (reģistrēto vēlētāju) skaita (skatīt pielikumā 5. tabulu);

6) Latvijas rajoni un pilsētas pēc vēlētāju līdzdalības (skatīt pielikumā 6. tabulu); 

Kā redzams no 1. tabulas (latviešu īpatsvars) un 2. tabulas (balsojuši par) salīdzinājuma (skatīt 6. pielikumu), pastāv visai stabila sakarība starp latviešu īpatsvaru no attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju skaita un par Latvijas neatkarību nodoto balsu skaitu. Abu tabulu salīdzinājumā 9 pozīcijās (no 33 pozīcijām) nav nobīdes, nobīde par vienu pozīciju novērojama 8 gadījumos, attiecīgi, par 2 pozīcijām - 6, par 3 - 7, par 4 - 2, par 7 - vienā gadījumā. Vidējā nobīde abu tabulu salīdzinājumā ir 1,7. 

Savukārt, salīdzinot 3. (krievu īpatsvars) un 4. tabulu (balsojuši pret) (skatīt 7. pielikumu), var novērot, ka arī pastāv stabila sakarība starp krievu īpatsvaru no attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju skaita un pret Latvijas neatkarību nodoto balsu skaitu. Abu tabulu salīdzinājumā 9 pozīcijās (no 33 pozīcijām) nav nobīdes, nobīde par vienu pozīciju novērojama 9 gadījumos, attiecīgi, par 2 pozīcijām - 7, par 3 - 4, par 4 - 1, par 5 - 1 un par astoņām divos gadījumos. Vidējā nobīde abu tabulu salīdzinājumā ir 1,61. 

Turpretī, salīdzinot 5. tabulas (citu minoritāšu, izņemot krievus, īpatsvars) datus ar 4. tabulu (balsojuši pret) (skatīt 8. pielikumu), iepriekšējos gadījumos novērotā korelācija nav vairs tik skaidri izteikta. Abu tabulu salīdzinājumā 2 pozīcijās (no 33 pozīcijām) nav nobīdes, nobīde par vienu pozīciju novērojama 6 gadījumos, attiecīgi, par 2 pozīcijām - 2, par 3 - 2, par 4 - 3, par 5 - 2, par 6 - 1, par 7 -1, par 8 - 2, par 9 - 1, par 10 - 3, par 11 - 2, par 15 - 1, 16 - 2, par 17 - 1, par 19 - 1 un par 25 pozīcijām vienā gadījumā. . Vidējā nobīde abu tabulu salīdzinājumā ir 6,82. 

6. un 1. tabulas salīdzināšana (skatīt 9. pielikumu) (vēlētāju līdzdalība un latviešu īpatsvars) joprojām dod iespēju novērot stabilu sakarību starp vēlētāju etnisko piederību un līdzdalības aktivitāti, kas gan vairs nav tik izteikta, kā salīdzinot etnisko grupu īpatsvaru un balsojuma rezultātus. Abu tabulu salīdzinājumā 5 pozīcijās (no 33 pozīcijām) nav nobīdes, nobīde par vienu pozīciju novērojama 9 gadījumos, attiecīgi, par 2 pozīcijām - 6, par 3 - 7, par 4 - 2, par 5 - 2 un par sešām pozīcijām divos gadījumos. Vidējā nobīde abu tabulu salīdzinājumā ir 2,18. 

No minētā var izdarīt sekojošus starpsecinājumus:

1) var konstatēt tendenci, ka latvieši ir piedalījušies aptaujā un balsojuši par Latvijas neatkarību;

2) var konstatēt tendenci, ka krievi vai nu ir piedalījušies aptaujā un balsojuši pret Latvijas neatkarību vai arī nav piedalījušies balsojumā;

3) citu minoritāšu, izņemot krievus, līdzdalība un izdarītā izvēle nav viennozīmīgi konstatējama. 

Domājams, ka divi svarīgākie faktori, kas ietekmējuši minoritāšu, izņemot krievus, politisko izvēli ir:

1) viņu piederība kādai lingvistiskai grupai, t.i., viņu identificēšanās ar attiecīgajai grupai raksturīgo attieksmi pret Latvijas neatkarību;

2) minoritāšu īpatsvars konkrētajā teritoriāli administratīvajā vienībā. 

Latvijas statistikas komitejas sniegtie 1989. gada tautas skaitīšanas dati[17] liecina par valodām, kuras cittautieši atzīst par savu dzimto valodu (skatīt tabulu tekstā). 

Vidēji 2,69% no cittautiešiem par savu dzimto atzīst latviešu valodu. Tanī pat laikā 51,45% no viņiem (neskaitot krievus) par dzimto atzīst krievu valodu. Savukārt tikai  2,57% (35.732) latviešu par savu dzimto valodu uzskata krievu valodu. Interesenti, ka cittautiešu kopējais skaits, kas latviešu valodu uzskata par dzimto ir 34.429. Tādējādi varētu pieņemt, ka par Latvijas neatkarību nebalsojušo latviešu skaitu varētu kompensēt minoritāšu pārstāvji, kuri sevi uzskata (identificējas) par latviešiem. 

Tabula[18]: Minoritāšu dzimtā valoda. 

157.212 (42,11%) minoritāšu pārstāvji (neskaitot krievus) runā savā dzimtajā valodā. Minoritāšu piederība kādai konkrētai lingvistiskai grupai mums atklāj interesantas likumsakarības. Piemēram, Liepājas rajonā, kur bija novērojama vislielākā nobīde salīdzinot 1. un 2. tabulu (7 pozīcijas), kas liecināja, ka ievērojams skaits cittautiešu varētu būt balsojuši par Latvijas neatkarību, ir liela lietuviešu diaspora. Tā veido 6% (vidēji Latvijā 1,3%) no visiem rajona iedzīvotājiem, kurā 20,5% no iedzīvotāju kopskaita ir minoritātes. Savukārt, kā liecina tabula tekstā par minoritāšu dzimtajām valodām, 64,35% no lietuviešiem runā savā dzimtajā valodā, bet 23,77% par dzimto uzskata latviešu valodu. Tas mums dod iespēju pieņemt, ka minoritātes, kas runā savā dzimtajā valodā piedalījās aptaujā un balsoja par Latvijas neatkarību.[19] Turpretī, kā liecina nobīde 3. un 4. tabulas salīdzinājumā Krāslavas rajonā (par 8 pozīcijām), gadījumos, kad teritorijā dominē minoritātes, kas zaudējušas savu nacionālo identitāti pārkrievojoties, vairums no mazākumtautību vēlētājiem balsojuši pret Latvijas neatkarību.[20] Tādējādi, mēs iegūstam apgalvojumu, ka par Latvijas neatkarību ir balsojuši latvieši (52% no reģistrētajiem vēlētājiem), neasimilētie cittautieši (5,9% no reģistrētajiem vēlētājiem) un 125.775 krievvalodīgie[21] (6,61% no reģistrētajiem vēlētājiem), jeb 15,7% no viesiem krievvalodīgajiem.[22] 

Īpašs gadījums ir Daugavpils, kur salīdzinot 3.un 4. tabulu arī bija novērojama nobīde par 8 pozīcijām. Taču atšķirībā no Krāslavas rajona šī nobīde liecina par ievērojamas daļas mazākumtautību vēlētāju lojalitāti Latvijas Republikai. Mūsuprāt šis fenomens būtu izskaidrojams ar to, ka Daugavpilī dzīvo daudz vecticībnieku un viņu pēcnācēju, kuri savas reliģiskās pārliecības dēļ, vai arī ģimenes tradīciju iespaidoti, demonstrē tradicionālu lojalitāti pret valsti (Latvijas vecticībnieki praktiski visi ir Latvijas pilsoņi). 

Kā parāda 7. tabula (skatīt 10. pielikumu), pastāv stabila apgriezti proporcionāla sakarība starp cittautiešu īpatsvaru attiecīgajā teritoriāli administratīvajā vienībā un par Latvijas neatkarību balsojošo skaitu - jo mazāks cittautiešu īpatsvars, jo vairāk no reģistrētajiem vēlētājiem balsojuši par Latvijas neatkarību un otrādi. Tas liecina, ka mūsu 1. sākotnējais pieņēmums ir patiess.  

Ja mēs Latvijas 3. marta aptaujas datus salīdzinām ar 1991. gada 9. februārī Lietuvā un 3. martā Igaunijā notikušajām aptaujām (referendumiem) par valstisko neatkarību, tad varam secināt, ka līdzdalības procents un "par" balsojušo skaits papildus apstiprina mūsu pieņēmumus:

1) Lietuvā aptaujā (referendumā) piedalījās 84,74% no reģistrētajiem vēlētājiem, no tiem par neatkarību balsoja 90,47%, bet pret - 6,56%;

2) Igaunijā līdzdalība bija 82,86%, par balsoja 77,83% un pret - 21,43%.[23]  

Ievērojot salīdzinošo etnisko sastāvu, kurš no pamattautības viedokļa Latvijā ir (1991. gada janvārī bija) visnelabvēlīgākais var izskaidrot lielāko līdzdalības procentu (87,56%). Savukārt, kā liecina "par" un "pret" balsojušo īpatsvars (Latvijā attiecīgi 73,68% un 24,69%), iedzīvotāju etniskais sastāvs ir tieši ietekmējis aptaujas (-u) rezultātus. 

Papildus liecību, kas apstiprina mūsu pieņēmumus, sniedz 1991. gada 17. marta PSRS referenduma rezultāti Latvijas teritorijā - tajā piedalījās 501.280 vēlētāji no tiem 95% nobalsoja par PSRS saglabāšanu.[24] Ievērojot to, ka mums nav pamata uzskatīt, ka latvieši aktīvi būtu piedalījušies šajā referendumā var uzskatīt, ka tajā piedalījās krievvalodīgie vēlētāji. Veicot aprēķinus pēc 3. marta aptaujai sagatavotajiem vēlētāju sarakstiem, mēs esam ieguvuši krievvalodīgo reģistrēto vēlētāju skaitu - 801.080. Tātad 501.280 veido 62,58% no visiem reģistrētajiem krievvalodīgajiem vēlētājiem. No tiem 476.216 (95% no referenduma dalībniekiem), jeb 59,45% no reģistrētajiem krievvalodīgajiem vēlētājiem balsoja par PSRS saglabāšanu.[25]

SECINĀJUMI 

No iegūtajiem datu apstrādes rezultātiem mēs varam secināt:

1) 1991. gada 3. marta balsojumā ir pastāvējusi tieša sakarība starp vēlētāju etnisko piederību un viņu izdarīto politisko izvēli;

2) Starp latviešu vēlētājiem ir bijusi tendence balsot par Latvijas neatkarību;

3) Starp vēlētājiem (cittautiešiem) pastāvēja tendence balsot pret Latvijas neatkarību vai nepiedalīties aptaujā;

4) Starp cittautiešiem to, kas balsoja "pret" bija vairāk nekā to kas balsoja "par";

5) Starp krieviem tendence balsot "pret" vai nepiedalīties bija izteiktāka nekā starp citām minoritātēm;

6) Politisko izvēli lielā mērā determinēja minoritāšu piederība tai vai citai lingvistiskai grupai, kā arī minoritātes īpatsvars konkrētajā teritoriāli administratīvajā vienībā;

7) Jau 1991. gada martā veiktās socioloģiskās aptaujas demonstrēja, ka jautājums par Latvijas neatkarību nelatviešu vidē tiek uztverts kā reaktīvs, t.i., par Latvijas neatkarību izteicās vairāk cittautiešu nekā realitātē nobalsoja.[26] Šī pati tendence bija novērojama 2001. gada martā, kad par PCTVL nobalsoja ievērojami vairāk vēlētāju, nekā pirms tam to uzrādīja socioloģiskās aptaujas.

8) Šī pētījuma ietvaros mēs varam uzskatīt izvirzīto hipotēzi par pierādītu. Mēs varam apgalvot, ka 1991. gada 3. martā vēlētāju izvēle bija viņu etniskās piederības determinēta. Tādējādi, mēs varam arī apgalvot, ka 2001. gada 11. marta pašvaldību vēlēšanu rezultāts Rīgā nav politoloģisks pārsteigums - etniskais balsojums Latvijas sabiedrībā nav nekas jauns! PCTVL gūtie panākumi Rīgas Domes vēlēšanās ir 3. marta aptaujas rezultātos novērojamās tendences kārtējais apstiprinājums. 2001. gada 11. marta etniskais balsojums tāpat kā 3. marta balsojums sevī ietver attieksmi pret Latvijas valsti un tās politisko režīmu.

NOBEIGUMS 

Uzskatām, ka mūsu veiktais pētījums nav bijis veltīgs, bet tai pat laikā šis darbs ir tikai pirmais solis uz patiesības par 1991. gada 3. marta aptauju galīgu izzināšanu. Lai arī līdz šim plaši tiražētais mīts par cittautiešu demonstrēto lojalitāti 3. marta aptaujā atjaunojamajai Latvijas Republikai (ko atražo pat atsevišķas akadēmiskas publikācijas[27]), mūsuprāt, šī pētījuma rezultātā ir atspēkots, tomēr ir jāatzīst, ka pastāv teorētiska iespēja, ka cittautieši ir bijuši lojāli[28]. Šo pieņēmumu visticamāk spētu pierādīt jauni papildus pētījumi, kas ļautu iegūt apstiprinājumu tam, ka latvieši 3. marta aptaujā savā nospiedošajā vairākumā ir vai nu boikotējuši aptauju vai balsojuši pret Latvijas neatkarību. Mēs, protams, esam pārliecināti, ka kāds matemātiķis vai sociologs spētu vēl veiksmīgāk nekā mēs manipulēt ar datiem, lai apstiprinātu, mūsuprāt, mazticamo latviešu lojalitāti PSRS. Par šo lojalitāti varētu liecināt to hipotētisko latviešu pārliecinošā pozitīvā līdzdalība PSRS 17. martā rīkotajā referendumā.  

Drošākai mūsu hipotēzes verifikācijai būtu nepieciešams veikt citu demogrāfisko un sociālo datu salīdzinošo analīzi. Piemēram, šajā pētījumā mēs neņēmām vērā iespējamās atšķirības starp etnisko grupu īpatsvaru dažādās vecuma grupās, kas tieši ir saistīts ar vēlēšanu tiesībām. Tāpat mēs neesam izmantojuši datus par jauktajām laulībām un vēlētāju izglītības līmeni, kā arī neesam ņēmuši vērā iedzīvotāju skaita atšķirības starp rajoniem. Visu minēto faktoru analīze mūsu pētījuma rezultātus padarītu vēl interesantākus. Īpašu pētniecisko interesi varētu rosināt nenaturalizēto Latvijas pilsoņu ("vecpilsoņu") politisko izvēļu un to motivāciju izpēte. Saistošs varētu būt arī šodien veikts lauka pētījums, kas noderētu 1991. gada 3. marta aptaujas rezultātu interpretāciju verifikācijai. Diemžēl mūsu ierobežotie līdzekļi neļauj realizēt šādu projektu.[29] Taču mēs par savu mērķi neizvirzījām šīs noteikti aktuālās tēmas pilnīgu aptveršanu. Mūsu mērķis bija pārliecināties vai šī tēma vispār ir pētāma un pētīšanas vērta. Iegūtie rezultāti skaidri rāda, ka realitātē pastāv mūsu hipotēzē izvirzītās sakarības. Ievērojot to, ka minoritāšu politiskās izvēles tieši ietekmē valsts politisko stabilitāti[30] šajā darbā pieteiktā tēma būtu pelnījusi dziļāku un plašāku akadēmisku izpēti, kuras rezultāti būtu izmantojami valsts politikas prognozēšanā un plānošanā…

IZMANTOTĀ LITERATŪRA 

Apine, I. Nacionālā pašapziņa ceļā uz demokrātiju. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1992. Nr. 10., 20.- 22. lpp. 

Bleiere, D. Latvija 1985.-1996. gadā: Notikumu hronika. Rīga: Demokrātijas attīstības centrs, 1996. 

Cipēliuss, R. Vispārējā mācība par valsti. Politikas zinātne. Rīga: AGB, 1998. 

Dišlers, K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930. 

Dribins, L. Nacionālā valsts un minoritātes kā Eiropas un arī Latvijas problēma. . Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1995. Nr. 5/6., 39. - 45. lpp. 

Etnosituācija Latvijā (fakti un komentāri). Rīga, 1994. 

Harrop, M.; Miller, W. L. Elections and Voters: A comparative introduction. London: The MacMillan Press Ltd., 1987. 

Laķis, P. Vara un sabiedrība. Varas maiņa Latvijā astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā. Rīga: Zvaigzne ABC, 1997. 

Laķis, P. 1991. gada 3. marta referendums. Grām: Latvijas Tautas fronte 1988-1991: Veltījums Trešajai Atmodai un Latvijas Tautas frontes dibināšanas desmitgadei. Rīga: Jāņa Sēta, 1998. 252. – 253. lpp. 

Latvijas statistikas gadagrāmata. 1991. Rīga: Latvijas Statistikas komiteja, 1992. 

3. marta aptaujas rezultāti. Neatkarīgā Cīņa. 1991.9. marts. 1. lpp. 

Vanhanen, T. Ethnic conflicts explained by ethnic nepotism. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1992., Nr. 10. 4.-8. lpp. 

Zepa, B. Sabiedriskā doma pārejas periodā Latvijā: Latviešu un cittautiešu uzskatu dinamika. . Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1992. Nr. 10., 22.- 26. lpp. 

Zepa, B. Valsts statusa maiņa un pilsoniskā apziņa. . Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1995. Nr. 7/8., 31.- 44. lpp. 

Papildus izmantoti materiāli no laikrakstu Atmoda un Pilsonis 1991. gada februāra/marta laidieniem. 

Izmantotie Interneta resursi 

www.britannica.com 

www.rcc.lv/express.asp

Pielikumi:

1. pielikums.  1.grafiks: 1991. gada 3. marta balsojuma rezultāti

2. pielikums.   2.grafiks: Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju nacionālais sastāvs 1992. gada sākumā

3. pielikums. 3. grafiks: Latviešu īpatsvars no iedzīvotāju kopskaits

4. pielikums. 4. grafiks: Par Latvijas neatkarību nobalsojušo skaits

5. pielikums. 5. grafiks: Pret Latvijas neatkarību nobalsojušo skaits

6. pielikums. 1. un 2. tabulas salīdzinājums:

6.1.   1. tabula: Latviešu īpatsvars

6.2.   2. tabula: Par Latvijas neatkarību balsojušo skaits

7. pielikums. 3. un 4. tabulas salīdzinājums:

7.1.   3. tabula: Krievu īpatsvars

7.2.   4. tabula: Pret Latvijas neatkarību balsojušo skaits

8. pielikums. 5. un 4. tabulas salīdzinājums:

8.1.   5. tabula: Citu minoritāšu (neskaitot krievus) īpatsvars

8.2.   4. tabula: Pret Latvijas neatkarību balsojušo skaits

9. pielikums. 1. un 6. tabulas salīdzinājums:

9.1.   1. tabula: Latviešu īpatsvars

9.2.   6. tabula: Vēlētāju līdzdalība

10. pielikums. 7. un 2. tabulas salīdzinājums:

10.1.   7. tabula. Kopējais nelatviešu īpatsvars

10.2.   2. tabula. Par Latvijas neatkarību balsojušo skaits