© 2000. Uģis Šulcs  

BALTIJAS VALSTU OKUPĀCIJAS UN ANEKSIJAS
TIESISKAIS VĒRTĒJUMS (LATVIJAS PIEREDZE)

Ievads 

Molotova-Ribentropa pakts un tam sekojošā Baltijas valstu, respektīvi, arī Latvijas aneksija 1940. gadā nav tikai akadēmisks jautājums, bet tam joprojām ir tiesiska un politiska nozīme [12, 36]. Molotova - Ribentropa pakta juridiskās sekas joprojām ir viens no faktoriem, kas nosaka Latvijas (arī Igaunijas un, lielā mērā, Lietuvas) reālo situāciju. Piemēram, Krievija joprojām atsakās ratificēt Latvijas – Krievijas 1991. gada līgumu par attiecību pamatiem, atsaucoties uz to iedzīvotāju tiesisko stāvokli, kuri Latvijā ieceļojuši pēc 1940. gada. Krievija regulāri protestē pret Baltijas valstu, t.sk., arī Latvijas iespējamo iestāšanos NATO, argumentējot, ka Baltijas valstis ir “PSRS bijušās republikas”. Krievija joprojām novilcina sen sagatavotā robežlīguma parakstīšanu ar Latviju. Arī starptautiskās organizācijas ne vienmēr konsekventi pieturas pie Baltijas valstu tiesiskās kontinuitātes principa, piemēram, ANO, nosakot Latvijas dalībmaksu, aprēķināja to, vadoties no PSRS iepriekš maksātās summas [11, 43]. 

Neskatoties uz minēto, okupācijas problēma starptautiski tiesiskā aspektā nav guvusi līdz šim pietiekamu Latvijas zinātnieku uzmanību [12, 36]. (Kā izņēmums minami atsevišķi Dītriha A. Lēbera darbi.) 

Tāpēc pievēršanās Baltijas valstu, t. sk. Latvijas, okupācijas un aneksijas problēmām, īpaši tās izvērtējot no tiesiskā aspekta, šķiet joprojām aktuāla. 

Īss vēsturisko notikumu apskats 

1939. gada 23. augustā Maskavā Vācijas valdības vārdā J.Ribentrops un PSRS valdības pilnvarojumā V.Molotovs paraksta “Līgumu par neuzbrukšanu starp Vāciju un Padomju Savienību”. Minētajam līgumam, kā pielikums, tiek parakstīts slepens protokols[1], kura pirmajā punktā bija paredzēts, ka “Teritoriāli-politisku pārkārtojumu gadījumā apgabalos, kas ietilpst Baltijas valstu sastāvā (Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva), Lietuvas Ziemeļu robeža vienlaicīgi ir Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža...” [23, 16-18].           

1939. gada 28. septembra “Līgumam par draudzību un robežām starp PSRS un Vāciju” pievienotajā slepenajā protokolā[2] 23. augusta protokola 1.punktā tika ieviestas izmaiņas, nosakot, ka “Lietuvas valsts teritorija tiek iekļauta PSRS interešu sfērā, tā kā no otras puses Ļubļinas vojevodiste un Varšavas vojevodistes daļas tiek iekļautas Vācijas interešu sfērā...” [23, 60-61]. 

30. septembrī V.Molotovs Latvijas sūtnim PSRS F.Kociņam paziņoja par prasību Latvijas valdības delegātiem ierasties Maskavā savstarpējā palīdzības pakta parakstīšanai (āds pakts ar Igauniju jau bija parakstīts 28. septembrī. “Sarunas” ar Lietuvu tika attiecīgi uzsāktas 2. oktobrī un rezultējās ar pakta parakstīšanu 10. oktobrī [1, 30-31].) [7, 18]. 

Padomju spiediena rezultātā Latvijas ārlietu ministrs V.Munters 5. oktobrī bija spiests parakstīt “Savstarpējo palīdzības paktu starp Latviju un PSRS” [7, 20-22]. 

Saskaņā ar pakta trešo pantu, Latvija piešķīra PSRS “...tiesību turēt Liepājas un Ventspils pilsētās kara flotes bāzes un dažus aerodromus aviācijai...”, kā arī “...flotes bāzu, aerodromu un krasta artilērijas bāzes aizsardzības nolūkā (..) turēt šīm bāzēm ierādītajos iecirkņos (..) stigri ierobežotu padomju bruņoto sauszemes un gaisa spēku daudzumu...” [9, 119]. 

29. oktobrī sākās padomju karaspēka kontingenta izvietošana Latvijā [7, 37]. 

1940. gada 15. jūnija agrā rītā PSRS robežsargi uzbruka 3.Abrenes bataljona (Robežsargu pulka) 2. un 3.sardzei, nogalinot trīs robežsargus un trīs civilpersonas. 10 robežsargi un 27 civilpersonas tika sagūstīti un aizvesti uz Krieviju [7, 112-113]. 

16. jūnijā pulksten 14 Molotovs F.Kociņam Kremlī nolasīja PSRS notu (ultimātu)[3] [7, 114], kurā PSRS pieprasīja, kā “...pilnīgi nepieciešamu un neatliekamu sekojošo:

1) nekavējoties sastādīt Latvijā tādu valdību, kas būtu spējīga un gatava nodrošināt Padomju - Latvijas savstarpējās palīdzības pakta godīgu izvešanu dzīvē;

2) bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā...” [9, 343]. 

Tajā pašā dienā pulksten 19 Ministru kabinets sanāca uz ārkārtas sēdi, kurā tika nolemts pieņemt padomju ultimātu, dodot piekrišanu padomju karaspēka ielaišanai Latvijā, kā arī piesakot Ministra kabineta atkāpšanos [7,115]. 

18. jūnijā Rīgā ieradās PSRS Tautas Komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks A.Višinskis, kurš bija PSRS pilnvarotais sarunām ar Latvijas prezidentu [7, 167].[4] 

Ierodoties Rīgā, Višinskis no Maskavas atveda jau sagatavotu potenciālās jaunās Latvijas valdības sarakstu [7, 168]. 

20. jūnija pēcpusdienā Valsts kanceleja paziņoja, ka izveidota jaunā valdība, kuru vadīja profesors A.Kirhenšteins [7-174]. 

5. jūlijā tika publicēts Ministru kabineta lēmums par Saeimas vēlēšanām un 4. jūlijā pieņemtais likums par Saeimas vēlēšanām [15, 1]. Minētajā Ministru kabineta lēmumā Saeimas vēlēšanas tika noteiktas 1940. gada 14. un 15. jūlijā. [15, 1]. 

No septiņpadsmit visos vēlēšanu apgabalos iesniegtajiem vēlēšanu sarakstiem Centrālā vēlēšanu komisija par derīgiem atzina tikai piecus Latvijas darba tautas bloka[5] vēlēšanu sarakstus (visos piecos vēlēšanu apgabalos) [15, 1]. 

17. jūlijā tiek izziņoti vēlēšanu rezultāti, saskaņā ar kuriem, 97,6% no visu nodoto balsu kopskaita nodoti par Latvijas darba tautas bloka sarakstiem [15, 5].[6] 

21. jūlijā Rīgā, Nacionālā teātra telpās, uz savu pirmo sēdi sanāca Saeima, kura tajā pašā dienā pieņem Deklarāciju par valsts varu Latvijā[7] un Deklarāciju par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā [7, 224-225; 16, 177; 16, 180].[8] 

1940. gada 5.augustā PSRS Augstākā padome pieņem “Likumu par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas uzņemšanu PSR Savienībā” [17, 197].[9] 

Konstitucionālie akti par Latvijas neatkarības atjaunošanu 

1990. gada 4. maijā pieņemtās Augstākās Padomes deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” preambulā teikts, ka “...Latvijas Republikas iekļaušana Padomju Savienībā no starptautisko tiesību viedokļa nav spēkā un Latvijas republika joprojām de iure pastāv kā starptautisko tiesību subjekts...” [16, 519]. 

Deklarācijas lemjošajā daļā tika noteikts :

“1. Atzīt starptautisko tiesību prioritāti pār valststiesību normām, uzskatīt par prettiesisku PSRS un Vācijas 1939. gada 23. augusta vienošanos un no tās izrietošo 1940. gada 17. jūnijā Latvijas Suverēnās valsts varas likvidēšanu PSRS militārās agresijas rezultātā. 

2. Pasludināt par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža Latvijas Saeimas 1940. gada 21. jūlijā pieņemto deklarāciju “Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā”. 

3. Atjaunot Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā...” [16, 520]. 

Tālāk deklarācijā tika noteikts pārejas periods līdz Latvijas valsts atjaunoanai de facto [16, 520]. 

Deklarācijā tiek pārstāvēta juridiskā pozīcija, ka ar 1940. gada 17. jūniju, PSRS bruņotajiem spēkiem ieejot Latvijas teritorijā, Latvijā valsts vara vairs nebija suverēna starptautisko tiesību nozīmē. No tā, savukārt, izriet, ka visi turpmākie tiesību akti, kurus līdz pat Latvijas oficiālajai pievienošanai Padomju Savienībai 1940. gada 5. augustā izdevusi formāli tālākpastāvošā Latvijas valsts vara, pēc būtības nav uzskatāmi par Latvijas, bet gan par prettiesiskiem PSRS valsts varas aktiem Latvijas teritorijā, jo šie akti izdoti prettiesiska spiediena un draudu rezultātā [13, 227]. 

Līdz ar to deklarācijas 1.punkts ir pamats Latvijas oficiālajai valststiesiskajai doktrīnai par 1918. gada 18.novembrī dibinātās Latvijas Republikas nepārtraukto valststiesisko kontinuitāti [13, 227].[10]

1991. gada 21. augustā pieņemtajā konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” 1.pantā tiek noteikts, ka “...Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1992. gada 15.februāra Satversme.” [16, 532]. 

Ar likuma otro pantu tiek atcelts 1990. gada 4. maija deklarācijas 5.punkts, kurš noteica pārejas periodu līdz Latvijas valsts varas atjaunošanai [16, 532], tādejādi nosakot, ka Latvijas valsts vara de facto ar 1991. gada 21. augustu ir atjaunota. 

Likuma trešais pants nosaka, ka līdz okupācijas likvidēšanai un Saeimas sasaukšanai augstāko varu Latvijā realizē Latvijas Republikas Augstākā Padome [16, 532]. Lai gan, likuma trešajā pantā, nav atrunas par to, ka Augstākā Padome ir tikai pārejas institūcija, kurai jāsagatavo Saeimas vēlēšanas, pamatojoties uz Satversmi, korelācijā ar likuma 1.pantu, atzīstams, ka Augstākās Padomes pilnvaras tika ierobežotas ar: 

1) Saeimas vēlēšanu sagatavošanu;

2) darbībām okupācijas izbeigšanai;

3) pārvaldes funkciju realizēšanu tajā apjomā, kas nepārkāpj Latvijas konstitucionālo satvaru. 

Minētais Augstākās Padomes pilnvaru ierobežojums netika viennozīmīgi akceptēts no dažādu Latvijas politisko spēku puses[11], taču pamatos līdz 5.Saeimas, kā pilntiesīga Latvijas suverēnās varas pārstāvja, ievēlēšanai Latvijas tiesiskās kārtības atjaunošana un starptautiskā darbība norisinājās, pieturoties pie augstāk minētā Latvijas kontinuitātes principa. īpaši spilgti tas izpaudās atjaunojot Latvijas pilsoņu kopumu, pieņemot aktus par denacionalizāciju, atjaunojot Civillikuma darbību, nosakot PSRS (vēlāk Krievijas Federācijas) Bruņoto spēku kontingenta uzturēšanās un to lietošanā esošā Latvijas īpašuma pārņemšanas nosacījumus un, lielā mērā, dibinot attiecības ar ārvalstīm, gadījumos, kad tika atjaunota līdz 1940. gadam noslēgto starpvalstu līgumu darbība. 

Kontinuitātes apstrīdētāju argumenti 

Vienkāršojot Baltijas valstu kontinuitātes apstrīdētāju argumentus var iedalīt trīs grupās:

1) pagājušie 50 gadi ir pārāk ilgs periods, lai varētu turpināt valsts attiecības tādā veidā, kādā tās aprāvās 1940. gadā, un tās atsākamas no jauna;

2) Padomju Savienība ar savu ultimātu 1940. gadā un karaspēka ievešanu Baltijas valstīs ir pārkāpusi toreiz pastāvošus līgumus un tāpēc rīkojusies prettiesiski, bet tas vēl nenozīmē, ka Baltijas valstu iekļaušana Padomju savienībā nav bijusi spēkā, citiem vārdiem sakot, aneksija bijusi likumīga;

3) padomju 1940. gada ultimāts nozīmēja spiedienu un varas pielietošanas draudus, bet tā laika starptautiskajās tiesībās tāda rīcība nebija aizliegta. Turklāt, Baltijas valstis padomju ultimātus ir pieņēmušas un piekritušas padomju karaspēka dislocēšanai savā teritorijā. Arī tāpēc aneksija ir likumīga.

Pirmajam un otrajam no argumentiem nav sakara ar tiesībām[12], jo tie balstīti “pašreizējā politiskajā lietderībā”, tādēļ to apskatīšana iziet ārpus šī darba robežām. 

Trešās grupas argumentu izklāstu sniedzis Krievijas Starptautisko tiesību un humanitāro problēmu centra direktors, juridisko zinātņu doktors S.Čerņičenko savā rakstā laikrakstā “Diena”. 

Īsumā viņa argumenti ir sekojoši:

1) situāciju, kas izveidojās Baltijas valstīs 1940.gadā nevar apzīmēt ar terminu “okupācija”, jo starptautiskajās tiesībās šo terminu lieto tikai divās nozīmēs:

a) valsts ir ieguvusi teritoriju, kas iepriekš nav piederējusi nevienai valstij (terra nullus);

b) bruņota konflikta laikā vienas karojošās valsts armija uz laiku ieņēmusi otras valsts teritoriju[13];

2) 1940.gadā nepastāvēja princips, kas aizliedz lietot spēku vai tā draudus pret valstu teritoriālo integritāti un politisko neatkarību. Bija izveidojies vienīgi tā kodols - agresīvo karu aizliegums, kam neesot nekāda sakara ar Baltijas valstu gadījumu, līdz ar to aneksija atzīstama par likumīgu;

3) no starptautisko tiesību viedokļa neesot svarīgs pats baltijas valstu konstitūciju (respektīvi arī Latvijas Satversmes) pārkāpšanas fakts (runājot par 1940. gada vēlēšanām  Baltijas valstīs un attiecīgi pieņemtajām Deklarācijām par Baltijas valstu iestāšanos PSRS) , jo pat pilnīgi nekonstitucionāla varas maiņa valstī, arī mūsdienās, nav pietiekams pamats, lai apšaubītu, ka šāda vara spēj reāli runāt valsts vārdā;

4) saskaņā ar pēckara periodā izteiktiem starptautisko tiesību speciālistu viedokļiem, toreiz par apstrīdamiem tika uzskatīti vienīgi tādi līgumi, kas valstīm uzspiesti, piedraudot ar militāru spēku, taču Baltijas valstu pievienošana PSRS netika noformēta ar kādu starptautisku līgumu;

5) 1939. gada 23. augusta slepenais protokols esot paredzējis vienīgi interešu sfēru sadali starp Vāciju un PSRS, bet par to, vai izraudzīties bruņotu iebrukumu ar tam sekojošu okupāciju vai rīkoties citādi esot lēmuši politiķi, un Baltijas valstu gadījumā Padomju savienība par labāku esot uzskatījusi iztikt bez bruņota uzbrukuma un okupācijas. Tās esot anektētas tāpat [4]. 

No augstāk minētā Čerņičenko izdara secinājumu, ka Baltijas valstis, t.sk. Latvija, juridiski ietilpa PSRS sastāvā un tās esot gan pirmskara neatkarīgo Baltijas valstu, gan to vietā izveidojušos padomju Baltijas republiku juridiskās mantinieces [4]. 

Okupācija 

Attiecībā uz pirmo Čerņičenko argumentu jānorāda, ka, acīmredzot apzināti (ievērojot viņa zinātnisko grādu), tiek jaukti starptautisko tiesību jēdzieni, pirmkārt, sajaucot jaunatklātas teritorijas (terra nullus) efektīvu okupāciju [2, 95] ar svešas valsts teritorijas ieņemšanu bez tās tiesiskas pievienošanas (occupatio bellica un occupatio pacifica) [3, 69], otrkārt, pilnībā noklusējot, ka starptautiskās tiesībās pastāv tāds jēdziens, kā okupācija mierlaika apstākļos (occupatio pacifica), kurš tiek lietots gadījumos, kad okupētā valsts piekritusi okupācijai (t. i. savas teritorijas ieņemšanai ar bruņota spēka palīdzību) [10, 19]. 

Saskaņā ar Hāgas Sauszemes kara kārtības 42.pantu teritorija tiek uzskatīta par okupētu, “ja tā patiešām atrodas ienaidnieka karaspēka varā”. Šo apstākļu būtiskākā pazīme (arī bruņotas intervences gadījumā) ir varas realitāte, un tā Baltijas valstīs pēc 1940. gada 16.-17. jūnija pilnībā atradās padomju varas rokās [14, 446]. 

Līdz ar to, nav apstrīdams pats okupācijas fakts, taču ir pamats diskutēt par okupācijas raksturu. Piemēram, Ā. Šilde paplašina jēdziena occupatio bellica saturu, attiecinot to uz jebkuru militāru okupāciju [19, 86]. 

Bez tam, trimdas publicistikā pastāv viedokļi, ka:

1) sākot ar 1939. gada 23. augustu PSRS aizmuguriski pieteikusi Latvijai (arī Lietuvai un Igaunijai) karu;

2) 16. jūnija padomju ultimāts ir bijis kara pieteikums [10, 25]. 

Baltijas valstu valdību piekrišana padomju ultimātam tomēr nedod pamatu uzskatīt, ka Baltijas valstis būtu atradušās kara stāvoklī ar PSRS un jāpiekrīt A.D.Lēberam, ka Padomju karaspēka ienākšana Baltijas valstīs raksturojama, kā occupatio pacifica. 

Aneksija ka starptautisko līgumu pārkapums           

Tiktāl Černičenko ir taisnība, ka tā sauktais Briana-Keloga 1928. gada pakts paredzēja atteikšanos tikai no kara, kā politikas instrumenta, bet viennozīmīgi neaizliedza pielietot varu vai varas draudus [10, 11]. 

Taču tāds aizliegums tika noteikts starp Latviju un Padomju Savienību noslēgtajā 1932. gada Neuzbrukšanas līgumā. Abas valstis apņēmās atturēties no jebkāda “uzbrukuma” un arī no jebkādiem “varas darbiem”, kas vērsti pret otrās puses politisko neatkarību, neievērojot to, vai tāds uzbrukums vai varas akts notiktu “pieteicot vai nepieteicot karu” (1.pants) [10, 11; 8, 51].[14] 

1939. gada 5. oktobrī noslēgtā Savstarpējā palīdzības pakta[15] starp Latviju un PSRS preambulā norādīts, ka iepriekš minētais Neuzbrukšanas līgums, kā arī 1920. gada 11. augusta miera līgums joprojām ir abu valstu “savstarpējo attiecību un saistību stiprs pamats” [9, 118].[16] 

Līdz ar to, secināms, ka padomju 16. jūnija ultimāts bija pretrunā ar 1932. gada Latvijas PSRS Ne­uzbrukšanas līgumu, kā arī ar 1939. gada Savstarpējās palīdzības paktu [10, 12], no kā izriet, ka no minētā ultimāta izrietošā Latvijas aneksija nevar tikt atzīta par likumīgu no starptautisko tiesību viedokļa. 

Bez tam, jānorāda, ka par starptautisko tiesību avotiem uzskatāmi ne tikai starptautiskās konvencijas un līgumi (gan multilaterāli, gan bilaterāli), bet arī:

1) starptautiskās paražas, kā vispārpieņemtas prakses pierādījumi;

2) civilizēto tautu vispāratzīto tiesību principi;

3) tiesu lēmumi un dažādu nāciju augstākās kvalifikācijas zinātnieku viedokļi [2 18]. 

Šajā sakarā jānorāda uz tā saukto ASV un citu Rietumvalstu realizēto neatzīšanas politiku, kas bija balstīta Stimsona doktrīnā. 

1932. gada 7. janvārī ASV nosūtīja Japānai, kas bija okupējusi Mandžūriju, notu [2 54; 20, 223] kurā norādīts, ka ASV “...nevar atzīt nevienas situācijas de facto likumību (legalitāti), ne arī domā atzīt kādu līgumu, kurš noslēgts starp šīm valdībām (domātas Japānas un Ķīnas Republikas valdības) (...) ieskaitot tos, kas skar Ķīnas Republikas suverenitāti, neatkarību vai teritoriālo vai administratīvo integritāti...” [8, 327]. 

Starptautiskā sabiedrība 30. gadu sākumā Stimsona doktrīnu novērtēja kā ievērojamu soli starptautisko tiesību attīstībā, un 1932. gada 11. martā Tautu Savienības Asambleja pieņēma rezolūciju, kurā tika nosodīts vienas valsts teritorijas vardarbīga sagrābšana no otras valsts puses un iekļauta atteikšanās šādu sagrābšanu atzīt [22, 224]. 

ASV un vairuma Rietumvalstu realizētā Baltijas valstu inkorporācijas PSRS sastāvā neatzīšanas politika, kas tika uzturēta līdz pat Baltijas valstu neatkarības atjaunošanai de facto 1991. gada augustā, ļauj uzskatīt, ka “civilizēto tautu prakse” ir apstiprinājusi Stimsona doktrīnas attiecināmību uz Baltijas valstīm, no kā izriet, ka PSRS darbības kvalificējamas kā “vardarbīga teritorijas sagrābšana (forcible seizure of territory), kas bija aizliegta starptautiskajās tiesībās jau pirms 1940. gada[17]. 

Vai Baltijas valstu konstitūciju pārkāpums vērtējams no starptautisko tiesību viedokļa 

Čerņičenko apgalvojums, ka Satversmes pārkāpumam[18] no starptautisko tiesību viedokļa pašam par sevi nav nozīmes, jo pat šodien režīma pilnīgi antikonstitucionāla izveide neesot par pamatu tā neatzīšanai, neatbilst patiesībai. 

Čerņičenko atkal jauc divus nekonstitucionālu režīmu veidus:

1) gadījumus, kad valsts iekšienē nekonstitucionāli tiek izveidots no citas valsts neatkarīgs režīms;

2) gadījumus, kad otra valsts citas valsts teritorijā nekonstitucionāli izveido no sevis atkarīgu režīmu, vai vēl jo vairāk, šo valsti anektē un tās teritorijā izplata savu jurisdikciju (režīmu).

Otrajā gadījumā starptautiska neatzīšana šodien jau ir vispārpieņemta prakse (skatīt iepriekš par Stimsona doktrīnu, kā arī 9.zemsvītras piezīmē minētos Čehoslovākijas un Austrijas gadījumus, vai, piemēram, Indonēzijas okupācija Austrumtimorā). 

Taču arī valstī iekšēji nekonstitucionāli izveidoti režīmi pēdējā laikā sastopas ar starptautiskās atzīšanas grūtībām, kā piemēram, Lukašenko režīms Baltkrievijā. 

Miera līgums un intervences nolīgums 

No vienas puses, nav pamats apgalvot, ka Latvijas – PSRS (arī Igaunijas – PSRS; Lietuvas – PSRS) attiecības neregulē kādi līgumi. 

Pirmkārt, tās nosaka Miera līgums starp Latviju un Padomju Krieviju, kura 1.pantā “...Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai uz Latvijas tautu un zemi...” [9, 36].[19]           

Kā izriet no visa iepriekš minētā, nav nekāda juridiska pamata uzskatīt, ka šī līguma darbība jebkad un jebkādā mērā būtu apturēta vai izbeigta.           

No juridiskā viedokļa vēl svarīgi un der ievērot, ka Latvijas un Krievijas 1920. gada 11. augusta miera līgums neietver sevī nekādu revīzijas klauzulu [20, 101].           

No otras puses, Baltijas valstu valdību piekrišana izpildīt 15.-16. jūnija ultimātus juridiski kvalificējama kā vienošanās (intervences nolīgums) ar Padomju Savienību [11, 14].           

Taču ultimāti saturēja tikai prasības:

1) izveidot jaunas valdības, kas būtu spējīgas nodrošināt attiecīgi Latvijas – PSRS, Igaunijas – PSRS un Lietuvas – PSRS savstarpējās palīdzības paktu izpildi;

2) atļaut Baltijas valstīs izvietot papildus karaspēka kontingentu [9, 341]. 

Taču padomju orgāni neaprobežojās ar jauno valdību izveidi un padomju karaspēka ienākšanu. Pēc 1940. gada 17. jūnija padomju puse sāka aktīvi iejaukties okupēto valstu iekšējās lietās. Intervences nolīgumos šādām darbībām nav pamata [10, 22].           

Līdz ar to intervences nolīgumus var uzskatīt par lauztiem un Baltijas valstu valdību formālā piekrišana padomju ultimātiem nav uzskatāma par Baltijas valstīm saistošu[20].           

Pats Čerņičenko apgalvojums par to, ka ja darbības nav nostiprinātas ar līgumu, kurš tā satura dēļ varētu tikt juridiski apšaubīts, kļūst par juridiski neapšaubāmām, labākajā gadījumā atzīstams par siloģismu[21]. 

Molotova Ribentropa pakts 

Apgalvojums, ka Molotova-Ribentropa pakta slepenais protokols paredzējis tikai “interešu sfēru” dalījumu, kas nebūt nav paredzējusi militāra spēka pielietošanu, neatbilst ne vēsturiskajiem faktiem, ne vispārējai tā laika notikumu loģikai.           

Pirmkārt, 1939. gada 1. septembrī un 17. septembrī gan Vācija, gan PSRS, iebrūkot Polijas teritorijā, skaidri nodemonstrēja termina “interešu sfēra” saturu, kā arī tā realizēšanai paredzētās metodes.           

1939. gada 28. septembra slepenais protokols jau skaidri parāda, ka termins “interešu sfēra” tiek attiecināts uz vardarbīgi okupētu teritoriju (okupētās Polijas teritorijas pārdale).           

Otrkārt, gan PSRS militārā akcija pret Somiju 1939.gadā, kura tika uzsākta pēc tam, kad Somija atteicās parakstīt analoģisku līgumu tiem, kādi tika uzspiesti Baltijas valstīm, gan nepārprotami izteiktie militārie draudi Baltijas valstu valdībām, lai panāktu Savstarpējās palīdzības paktu noslēgšanu, un visbeidzot, PSRS karaspēka koncentrēšana pie Baltijas valstu robežām 1940. gada jūnijā, nedod ne mazākā pamata apgalvot, ka gadījumā, ja Baltijas valstis būtu noraidījušas PSRS ultimātus, nebūtu pielietots militārs spēks. 

Nobeigums 

Lai gan Latvijas oficiālā valststiesiskā doktrīna pilnībā balstās uz 1918. gada 18. novembrī pasludinātās Latvijas Republikas kontinuitāti, Latvija nav starptautiskajā līmenī izmantojusi visas iespējas šīs doktrīnas apliecināšanai un realizēšanai.          

Ievērojot to, ka starptautiskās prakses līmenī paceļas vesela virkne no kontinuitātes izrietošu problēmu, kā piemēram:

1) Latvijas Republikas līdz 1940. gadam noslēgtie līgumi;

2) Latvijas Republikas pavalstniecība (pilsonība);

3) Latvijas Republikas teritorija;

4) Latvijas Republikas īpašumi un prasības;

5) Latvijas Republikas saistības un parādi;

6) Latvijas republikas arhīvi un citas kultūras vērtības ārzemēs [10, 30],

īpaša nozīme piešķirama turpmākiem akadēmiskiem pētījumiem šajā jomā, īpaši pievēršot uzmanību zinātniskai to viedokļu atspēkošanai[22], kuri apšauba Latvijas valststiesiskās doktrīnas sniegto 1940. gada notikumu tiesisko interpretāciju un no tās izrietošo Latvijas valsts kontinuitāti. 

VĒRES 

1. Balodis, A. Baltijas republikas Lielā Tēvijas kara priekšvakarā. Zvaigzne, Stokholma, 1980.

2. Bojārs, J. Starptautiskās tiesības. Zvaigzne ABC, Rīga, 1996.

3. Cipeliuss, R. Vispārējā mācība par valsti. AGB , Rīga, 1998.

4. Čerņičenko, S. 1940. gada notikumi Baltijā kā krievvalodīgo iedzīvotāju diskriminācijas iegansts. Diena. 1998. 27.augusts. 2. un 11.lpp.

5. Dilers, K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. A.Gulbis, Rīga, 1930.

6. Fogels, A. Nelikumība nav likumīgo tiesību avots tiesību pārkāpējiem. Diena. 1998. 28. augusts. 12.llp.

7. Gore, I., Stranga, A. Latvija: neatkarības mijkrēslis. Okupācija. 1939.gada septembris - 1940.gada jūlijs. Izglītība, Rīga, 1992.

8. Hough, J.H., III, The annexation of the Baltic States and its efect on the development of law prohibiting forcible seizure of territory. New York Law School Journal of International and Comparative Law. Vol.6, 2, 1985.

9. Latvijas okupācija un aneksija 1939.-1940. Dokumenti un materiāli. Rīga, 1995.

10. Lēbers, D.A. Latvijas valsts bojāeja 1940.gadā. Starptautiski tiesiskie aspekti. Grām. Latvijas valsts atjaunoana 1986.-1993. LU žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 1998, 7.-41.lpp.

11. Lēbers, D.A. Molotova-Ribentropa pakta sekas mūsdienās: starptautiski tiesiskie aspekti. Latvijas Vēsture. 3, 1999, 42.-45.lpp.

12. Levits, E. Intervija ar Dītrihu Andreju Lēberu. Grām. Baltijas valstis likteņgriežos. Latvijas Zinātņu akadēmija, 1998, 23.-37.lpp.

13. Levits, E. 1990.gada 4.maija Deklarācija par Neatkarības atjaunošanu. Grām. Latvijas valsts atjaunoana 1986.-1993. LU žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 1998, 207.-236.lpp.

14. Meisners, B. Baltijas valstu okupācija šodienas skatījumā. Grām. Baltijas valstis likteņgriežos. Latvijas Zinātņu akadēmija, 1998, 441.-455.lpp.

15. Niedre, O. 1940.gada Saeimas vēlēšanas. (Farss vai traģēdija?) Padomju Jaunatne. 1989. 19., 20., 21., 22., 25. un 26.jūlijs.

16. Okupācijas Varu politika Latvijā 1939.-1991. Dokumentu krājums. Nordik, Rīga, 1999.

17. Padomju varas atjaunošana Latvijā un Latvijas PSRS iestāšanās PSRS sastāvā. Dokumentu krājums. Zinātne, Rīga, 1987.

18. Sprūdžs, Ā. “Ex iniuria ius non oritur” un Baltijas jautājums: īss ieskats Rietumu viedoklī. Grām. Baltijas valstis likteņgriežos. Latvijas Zinātņu akadēmija, 1998, 611.-623.lpp.

19. Šilde, Ā. Occupatio bellica un Baltijas valstis. Grām. Trimdinieka raksti 1944.-1990. Avots, Rīga, 1992, 86.-93.lpp.

20. Šilde, Ā. Latvijas un Padomju Krievijas mierlīguma nemainīgā nozīme. Grām. Trimdinieka raksti 1944.-1990. Avots, Rīga, 1992, 94.-102.lpp.

21. Urbšis, J. Lietuva, liktenīgie 1939.-1940. Avots. 3.; 4.; 5.; 6., 1989.

22. Варесс, П., Осипова, О. Похищение Европы или Балмийский вопрос в междунвродных отношениях ХХ века. Издательство Эстонской энциклопедии, Tallinn, 1992.

23. Полпреды сообщают. Сборник документов. Междунвродные отношения, Москва, 1990.

JH