Gatis Puriņš LATVIJAS PILSONĪBA AB OVO

1918.gada rudenī, pēc tam, kad no vienas puses ar 1918.gada 3.marta Brest-Ļitovskas miera līgumu Krievijas valdība formāli atteicās no savas suverēnās varas pār lielāko daļu tagadējās Latvijas teritorijas, un, savukārt, no otras puses, saistībā ar 1918.gada 11.novembra pamiera līgumu, zuda formālais pamats Vācijai realizēt okupācijas varu pār teritoriju, kura tai piekrita saskaņā ar minēto Brest-Ļitovskas miera līgumu, radās labvēlīgi apstākļi, kuru rezultātā pirmo reizi vēsturē 1918.gada 18.novembrī tika proklamēta neatkarīga Latvijas valsts. Saskaņā ar Latvijas Tautas Padomes proklamēšanas aktu Latvija "ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski-republikāniska valsts. Satversmi un attiecības pret ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes Sapulce, sasaukta uz vispārīgu abu dzimumu, tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu pamata." (Dišlers, 1930, 66)

Jaunpasludinātā Latvijas valsts pārņēma suverēno varu pār daļu bijušās Krievijas teritorijas un tās iedzīvotājiem, attiecīgi nosakot jaunās valsts pilsoņu loku 1919.gada "Pavalstniecības likumā", vadoties no ius solis principa, tas ir, noteica, ka "par Latvijas valsts pilsoni skaitās ikkatrs agrākās Krievijas valsts pavalstnieks bez tautības un ticības izšķirības, kurš dzīvo Latvijas robežās, ir cēlies no Latvijas robežās ietilpstošiem apgabaliem, vai uz Latvijas likumu pamata bija jau pirms 1.augusta 1914.gada piederīgs pie šiem apgabaliem un nav līdz šā likuma izsludināšanas dienai pārgājis citā pavalstniecībā."

Tādējādi, Latvijas pilsoņu pirmais kontingents tika noteikts pēc saistības ar Latvijas teritoriju, turklāt šī saistība varēja būt kā faktiska (cēlies no Latvijas robežās ietilpstošiem apgabaliem), tā juridiska (uz Krievijas likumu pamata jau pirms 1914.gada 1.augusta piederīgs pie šiem apgabaliem). Dzīvošana Latvijā likuma izdošanas laikā nebija nepieciešama, jo pēc minētā likuma 2.panta "pilsoņi, kas pagaidām uzturas ārpus Latvijas robežām, bet citādi apmierina 1.pantā minētās prasības, nezaudē Latvijas pavalstniecības tiesības, ja viņi viena gada laikā no šī likuma izsludināšanas dienas atgriežas Latvijā, vai reģistrējas kā Latvijas pilsoņi kādā no Latvijas diplomātiskām pārstāvniecībām ārzemēs, vai arī paziņo savu vēlēšanos palikt Latvijas pavalstniecībā iekšlietu ministram."

Likuma trešais pants divām personu kategorijām deva tiesības iegūt Latvijas pavalstniecību paātrinātā ceļā, un proti:

1) bijušās Krievijas pilsoņiem, kuru pastāvīgā dzīves vieta ir ārpus Latvijas, bet kuri cēlušies no Latvijas robežās ietilpstošiem apgabaliem, kā arī šo personu pēcnācējiem (te jau parādās ius sanguinis princips);

2) personām, kurām likuma izdošanas laikā Latvija bija pastāvīga dzīves. vieta, bet kuras neapmierina 1.pantā minētās prasības (tas ir, nav cēlušās no šiem apgabaliem un nav arī bijušas piederīgas pie tiem).

Šīs personas sešu mēnešu laikā no likuma izsludināšanas dienas varēja iesniegt iekšlietu ministram lūgumu uzņemt Latvijas pavalstniecībā.

Taču, līdz brīdim, kamēr bijušā suverēna Krievijas tiesību pārmantotājs, tas ir, Padomju Krievija, atzina Latvijas valsti, pagāja gandrīz divi gadi, kuru laikā jaunās valsts pilsoņiem ar ieročiem rokās bija jāpierāda savas tiesības uz valsti. Kā neatkarības cīņas gala rezultāts tapa 1920.gada 11.augusta Rīgā parakstītais miera līgums starp Latvijas valsti un Padomju Krieviju. Latvijas tiesiskuma stāvoklim īpaši svarīgs ir šī līguma 2.pants, kurā Krievija visai noteikti un bez jebkādiem ierobežojumiem atzīst pilnīgu Latvijas patstāvību un suverenitāti. Un proti: "... Krievija bez ierunām atzīst Latvijas neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi, kā uz bijušās valsts tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju." (Dokumenti…, 1988, 260)

Minētā līguma 8.pantā bijušās Krievijas apgabalos, kuri veido Latvijas valsti, dzīvojošām personām tiek atzīta Latvijas pilsonība, tanī pat laikā atstājot tiesības šīm personām izvēlēties (optēt) Krievijas pilsonību: "Personas, kuras šī līguma ratifikācijas dienā dzīvo Latvijas robežās, kā arī Krievijā dzīvojošie bēgļi, kuri paši vai kuru vecāki līdz 1914.gada 1.augustam bijuši pierakstīti pie pilsētu, lauku vai kārtu sabiedrībām uz teritorijas, kura tagad iztaisa Latvijas valsti, top atzīti par Latvijas pilsoņiem.

Tās pašas kategorijas personas, kuras šī līguma ratifikācijas momentā dzīvo Krievijas robežās, izņemot augšā minēto bēgļu kategoriju, top atzītas par Krievijas pilsoņiem.

Tomēr visām personām, kas sasniegušas 18 gadu vecumu un dzīvo uz Latvijas teritorijas, ir tiesība viena gada laikā no šī līguma ratifikācijas dienas paziņot, ka viņi vēlas izstāties no Latvijas pavalstniecības un optēt Krievijas pavalstniecību; viņu pavalstniecībai seko bērni, jaunāki par 18 gadiem, un sieva, ja laulātie nav citādi vienojušies.

Tāpat personas, kuras pēc šī panta otrās daļas noteikumiem ir atzīstamas par Krievijas pilsoņiem, var tai pašā termiņā un uz tiem pašiem noteikumiem optēt Latvijas pavalstniecību." (Dokumenti…, 1988, 264-265)

Var uzskatīt, ka ar šo starptautisko līgumu vispārējos pamatos tika pabeigta Latvijas pilsoņu loka tiesiskā noteikšana.

Zināmas korekcijas likuma par pavalstniecību 1.panta interpretācijā ieviesa Senāta 1920.gada 1.decembra lēmums, saskaņā ar kuru tika atzīts, "ka bijušās Krievijas 1898.gada 21.jūlija likums, uz kura pamata atsevišķas ebreju tautības kategorijas baudīja tiesības uzturēties Latvijas teritorijā, nav pietiekošs, lai pierādītu likumā par pavalstniecību l. pantā minēto piederību pie Latvijā ietilpstošiem apgabaliem." (Latvijas Senāta…, 1997, 1, 5-7) Šīs personas saglabāja tiesības sešu mēnešu laikā, skaitot no 1921.gada 7.aprīļa, iesniegt iekšlietu ministram parastā kārtībā lūgumu uzņemt Latvijas pavalstniecībā.

Ar šī "Pavalstniecības likuma" sākotnējiem noteikumiem par ieskaitīšanu Latvijas pavalstniecībā palika neapmierinātas dažas Latvijas iedzīvotāju grupas, galvenokārt, dažas minoritātes, tāpēc 1921.gada 7.oktobrī Satversmes Sapulce izdeva papildinājumus likumā par pavalstniecību, saskaņā ar kuriem Latvijas pavalstniecību piešķīra arī tiem Latvijas pilsoņiem, kuriem:

1) bijusi pastāvīga dzīvesvieta Latvijas robežās vismaz pēdējos 20 gadus līdz 1914.gada 1.augustam;

kā arī 1) un 2) punktos minēto personu pēcnācējiem. Arī ar šiem likuma papildinājumiem dažas iedzīvotāju grupas nebija apmierinātas un prasīja "Pavalstniecības likuma" grozīšanu.

1927.gada 2.jūnijā pieņēma jaunus grozījumus un papildinājumus "Pavalstniecības likumā". Ar šiem likuma grozījumiem 1921.gada papildinājumā noteiktais 20 gadu nodzīvošanas cenzs pirms 1914.gada 1.augusta bija saīsināts uz 6 mēnešiem, tā ka Latvijas pavalstniecībā tagad varēja ieskaitīt visus tos, kas dzīvoja Latvijas robežās no 1925.gada 1.janvāra un varēja pierādīt, ka viņi dzīvojuši Latvijas robežās arī pēdējos 6 mēnešus pirms 1914.gada 1.augusta.

Latvijas iedzīvotāju vienā daļā radās bažas, ka šis pavalstniecības likuma grozījums nepamatoti piešķiršot Latvijas pilsonību daudziem, kam ar Latviju ir maz sakara, un tika pat ierosināts tautas iniciatīvas ceļā (ar 182.142 parakstiem) likumprojekts par Saeimas pieņemto "Pavalstniecības likuma" pārgrozījumu un papildinājumu atcelšanu. Saeima noraidīja šo likumprojektu, un 1927.gada 17. un l8.decembrī notikušajā tautas nobalsošanā šis likumprojekts arī netika pieņemts (tautas nobalsošanā piedalījušies 244.372, tātad mazāk kā puse – tikai 20 procenti - balsstiesīgo pilsoņu); tādējādi Saeimas 1927.gada 2.jūnijā pieņemtie grozījumi un papildinājumi palika spēkā.

Pa to laiku tika noskaidrots, ka, nekādi jauni pavalstnieku plūdi neradīsies, jo pavalstniecību uz šī likuma pamata ieguva tikai daži tūkstoši personu, tāpēc arī sabiedrība nomierinājās un nekādi nopietnāki grozījumi "Pavalstniecības likumā" pēc tam vairs nav prasīti.

1927.gada 2.jūnija "Pavalstniecības likuma" grozījumi deva iespēju arī jūrniekiem nokārtot savu pavalstniecību (2.'p.). Turklāt noteica, ka Latvijas pavalstniecībā nevar tikt uzņemtas personas, kuras notiesātas "ar cietumsodu par mantkārīgos nolūkos izdarītu noziegumu, vai arī notiesātas ar bargāku sodu" (4.'p).

Nepilngadīgo pavalstniecība līdz viņu pilngadībai nosakāma pēc vecāku vai adoptētāju pavalstniecības, un sieviete, stājoties laulībā, pāriet vīra pavalstniecībā, bet pēc laulības šķiršanas bijusī Latvijas pavalstniece atvieglotā kārtībā iegūst Latvijas pavalstniecību (7.p.).

1919.gada 23.augusta "Pavalstniecības likums" neatzina divpavalstniecību (dubulto pilsonību): likuma 8.pants noteica, ka "neviens nedrīkst vienā un tanī pašā laikā būt par pavalstnieku Latvijā un kādā citā valstī; pretējā gadījumā viņš zaudē Latvijas pavalstniecību."

No likuma 9.panta izriet, ka “Pavalstniecības likums” neatzīst arī bezpavalstniecību (apatrīdismu), jo Latvijas pilsoņi var gan izstāties no Latvijas pavalstniecības, iesniedzot par to lūgumu iekšlietu ministram, bet "lūgumā jāuzrāda, kādas valsts pavalstniecībā lūdzējs vēlas iestāties, un jāpieliek apliecība no attiecīgas valsts, ka viņa ir ar mieru uzņemt lūdzēju savā pavalstniecībā".

Lai noskaidrotu Latvijas iedzīvotāju skaitu un sastāvu, kā arī uz viņu tiesisko statusu attiecināmos datus, reizi piecos gados Valsts Statistiskā Pārvalde veica vispārējo tautas skaitīšanu. Pēc 1925.gada l0.februārī izdarītās tautas skaitīšanas Latvijā bija 1.844.805 iedzīvotāji, no tiem Latvijas pilsoņi 1.779.593, ārzemnieki 31.668 (starp tiem 14.064 Lietuvas pilsoņi, 6.605 Polijas, 4.978 Vācijas, 1.747 Igaunijas, 1.098 Krievijas, 491 Anglijas, 398 Dānijas u.c.) un 33.544 bezpavalstnieku. Bezpavalstnieki (nansenisti), lielākoties, bija Krievijas pavalstnieki, kuri par tādiem vairs nevēlējās skaitīties, emigranti ar Nansena komisijas izdotām pasēm. Tādu bezpavalstnieku bija diezgan daudz arī citās valstīs. Turpmāk bezpavalstnieku skaits samazinājās, jo saskaņā ar "Pavalstniecības likumu" pēc 5 gadu nodzīvošanas Latvijā varēja iegūt Latvijas pilsonību. Kā parāda Valsts Statistikas Pārvaldes 4.tautas skaitīšanas dati, 1935.gadā Latvijā dzīvoja 31.722 citu valstu pilsoņi, kas veidoja 1.6 procentus no kopējā iedzīvotāju skaita, tai skaitā:

Pārējo valstu pilsoņu skaits nepārsniedza 200. Bet, bezpavalstnieku (nansenistu) skaits bija sarucis līdz 12.444, kas veidoja vairs tikai 0.6 procentus no kopējā iedzīvotāju skaita. (Švābe, 1950, 2, 131-132)

Noziedzīgais 1939.gada 23.augusta PSRS un Vācijas neuzbrukšanas līgums, kurš ievadīja II Pasaules kara sākumu, jau tuvāko mēnešu laikā pēc tā noslēgšanas nesa pirmos "dzīvā spēka" zaudējumus Latvijas valstij. Pamatojoties uz 1939.gada 30.oktobrī noslēgto līgumu, repatriējoties uz Vāciju, Latviju atstāja 45.559 cilvēki. Pēc A. Švābes vērtējuma kopā ar personām, kuras Latviju atstāja, pamatojoties uz PSRS un Vācijas 1941.gada 10.janvāra nolīgumu, uz Vāciju repatriējās 63.175 personas, turklāt vāciešu skaits izceļojošo vidū tika vērtēts ap 49.885 cilvēki, no tā var secināt, ka latviešu skaits, kas pievienojās vāciešiem ir rēķināms ap 13.290 cilvēkiem, kas veidoja 21.04 procentus no izceļojošo skaita.

No 1939.gadā izceļojošām personām tikai 1.885 bija Vācijas pilsoņi un 1.004 nansenisti, no kā izriet, ka nospiedošais vairākums izceļojošo personu vidū bija Latvijas valsts pilsoņi. Vācu tautības izceļotāji, pamatojoties uz 1913.gada 22.jūlija Vācijas "Pilsonības likumu" un 1934.gada 30.janvāra likumu "Par Vācijas impērijas atjaunošanu", ar labojumiem 1935.gada l5.augusta likumā "Par impērijas un valstisko piederību", kuri noteica, ka impērijas pilsoņi ir tās personas, kuras "apvieno vācu asinskopība" (ipso facto) no Vācijas puses tika atzīti par Vācijas pilsoņiem, kā rezultātā zaudēja Latvijas valsts pilsonību. (Bojārs, 1993, 94-119)

1940.gada 17 .jūnijā pēc tam, kad Latvijas valdība bija pieņēmusi PSRS 1940.gada 16.jūnija ultimātu, Latvijas teritorijā ienāca PSRS Bruņotie spēki. 1940.gada 21.jūlijā PSRS organizētā vēlēšanu farsa rezultātā ievēlētā "Latvijas Saeima", pārkāpjot Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 3., 6. un 77.pantu, pieņēma deklarāciju "Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā". 1940.gada 5.augustā PSRS Augstākā Padome pieņēma likumu "Par Latvijas PSR uzņemšanu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā", attiecīgi 1940.gada 7.septembrī PSRS Augstākās Padomes Prezidijs pieņēma dekrētu "Par kārtību, kādā Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Padomju Sociālistisko Republiku pilsoņi iegūst PSRS pilsonību." Ar šo aktu pieņemšanu pilnībā tika ierobežota Latvijas suverenitāte.

2. LATVIJAS PILSOŅU LOKA APZINĀŠANA PĒC LATVIJAS NEATKARĪBAS ATJAUNOŠANAS

80.gadu otrajā pusē, saasinoties PSRS ekonomiskai un politiskai krīzei, PSRS mēģināja modernizēt impērijas politisko un ekonomisko struktūru. Mēģinājuma ietvaros tika mīkstināta ideoloģiskā un policejiskā kontrole. Sākot ar 1987.gadu, Latvijas nacionālistiskā pagrīde, izmantojot PSRS okupācijas režīma oficiāli pasludināto liberalizāciju, uzsāka mēģinājumus veidot legālu opozīciju pastāvošajam režīmam. Īsā laika periodā no 1987.gada vasaras līdz 1988.gada agram pavasarim sākotnēji fragmentārā kustība ieguva okupācijas režīmam negaidīti plašu masu atbalstu. Jau līdz 1988.gada rudenim Latvijā izveidojās vairākas masveidīgas legālas opozicionāras organizācijas. Ievērojot šo kustību daudzskaitlīgumu, kā arī nevēloties atteikties no uzsāktās ārpolitiskās spēles ar Rietumu demokrātijām, komunistiskais režīms, izmantojot mēreni nacionālistisku terminoloģiju, centās ievirzīt opozicionāro kustību iecerēto PSRS iekšējo reformu gultnē. Minētā ietvaros PSRS okupācijas režīms izdarīja arī virkni mēģinājumu juridiski leģitimēt 1940.gadā veikto okupāciju un vēlāk izdarīto Latvijas aneksiju. Rodas virkne projektu, kuros parādās centieni konstitucionāli definēt Latvijas PSR kā starptautisko tiesību subjektu, kurš ir 1918. gadā 18. novembrī proklamētās Latvijas valsts tiesību pārmantotājs. Tai skaitā 1989. gada sākumā top (tiek publicēts laikrakstā "Cīņa" 1989.gada 26.jūlija numurā) likuma projekts "Par Latvijas PSR pilsonību." Minētajam projektam pievienotajā Dr. J. Bojāra komentārā Latvijas situācija 1988.gadā ir pielīdzināta virknes koloniālo valstu situācijai to neatkarības pasludināšanas brīdī, tādējādi ignorējot faktu, ka no starptautisko tiesību viedokļa Latvijas valsts pastāvēšana de jure nav tikusi pārtraukta kopš 1940. gada 17.jūnija.

Aktualizējas jautājums par institūciju, kura būtu tiesīga pieņemt lēmumus Latvijas valsts vārdā. Vai LPSR Augstākā Padome ir tiesīga pieņemt lēmumus, kuri būtu:

Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 2.pantu "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai", tas ir, Latvijas pilsoņu kopumam, kas ir Latvijas valsts augstākais varas nesējs.

Ievērojot to, ka LPSR Augstākā Padome savu mandātu ir saņēmusi nevis no Latvijas tautas, tas ir, Latvijas pilsoņu kopuma, bet no visiem PSRS pilsoņiem, kuri vēlēšanu brīdi atradušies PSRS administratīvi teritoriālā vienībā - LPSR teritorijā, tai skaitā, šeit dislocētā okupācijas bruņoto spēku kontingenta sastāvā esošām personām (mūsu darba tēmai nav nepieciešams atsevišķi iztirzāt LPSR Augstākās Padomes ievēlēšanas citus apstākļus, kuri dotu iespēju spriest par tās mandāta leģitimitāti no vispārdemokrātiskā viedokļa), tās pilnvarās nevar būt jautājumi, kuri skar Latvijas Republikas Satversmes būtību. Šajā gadījumā Augstākā Padome var pildīt tikai okupētas teritorijas pašpārvaldes funkcijas, kā arī izdot normatīvos aktus, kuri regulē kārtību, kādā vara tiktu nodota leģitīmai Latvijas tautas pārstāvniecībai, tas ir, Saeimai, kura ievēlēta saskaņā ar Latvijas Satversmi.

1990.gada pavasarī pēc Igaunijas parauga Latvijā sāk organizēties alternatīva pārstāvniecības struktūra - Pilsoņu komitejas. Minēto komiteju organizēšanās, pēc sākotnējās definīcijas, ir pamatota ar Latvijas valsts tiesiskās pēctecības prncipiem. 1990.gada aprīlī, gandrīz vienlaicīgi, norisinās jaunas LPSR Austākās Padomes, kā arī Latvijas Pilsoņu kongresa vēlēšanas. LPSR Augstākās Padomes vēlēšanas notiek, pamatojoties uz LPSR (PSRS) likumiem, un tajās vēlēšanu tiesības, kā augstāk norādīts, bija visiem PSRS pilsoņiem, kuri vēlēšanu brīdī uzturējās Latvijas teritorijā. Savukārt, Pilsoņu kongresa vēlēšanās formāli vēlēšanu tiesības bija tikai Latvijas Republikas pilsoņiem, tā dēvētie - pilsoņu kandidāti - šajās vēlēšanās varēja piedalīties, ievēlot savus pārstāvjus Pilsoņu kongresā tikai ar padomdevēja tiesībām (ievērojot to, ka Pilsoņu komiteju veiktā pilsoņu reģistrācija 1990.gadā balstījās tikai un vienīgi uz deklarācijas principa, bez jebkādas zinātniskas metodoloģijas izmantošanas, minētie vēlētāju loka ierobežojumi atzīstami tikai un vienīgi par formāliem).

Jaunievēlētā LPSR Augstākā Padome 1990.gada 4.maijā pieņem deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Ar minēto deklarāciju tiek atjaunota Latvijas Republikas Satversmes darbība visā Latvijas teritorijā, vienlaikus, "līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai apturēt Latvijas Republikas Satversmi, izņemot tos pantus, kas nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu un kuri saskaņā ar Satversmes 77.pantu ir grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu, proti:

3.pants - Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale;

6.pants - Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, atklātās un proporcionālās vēlēšanās.

Satversmes 6.pants piemērojams, atjaunojoties tām neatkarīgās Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes struktūrām. kuras garantē brīvu vēlēšanu norisi." (Okupācija…, 1999. 519-521)

Pēc Augstākās Padomes ievēlēšanas ar jaunu sparu atjaunojas diskusijas par šīs, institūcijas pilnvarām, tas ir, vai LPSR Augstākā Padome ir tiesīga grozīt Latvijas Republikas Satversmi, tai skaitā šīs Satversmes 2.panta saturu, pieņemot likumu par Latvijas Republikas pilsonību. 1990.gada rudenī LPSR Augstākajā Padomē tiek sagatavota vesela likumprojektu pakete par Latvijas iedzīvotāju tiesiskā statusa noregulēšanu. Šī pakete ietvēra:

1) lēmumu par kārtību, kādā atjaunojama Latvijas Republikas pilsonības institūta darbība;

4) likumu "Par to pastāvīgo Latvijas Republikas iedzīvotāju statusu, kuri nav Latvijas pilsoņi";

Taču 1990.gada rudenī jau sabiedrības tiesiskajā apziņā par aksiomātisku kļuvusi atziņa, ka gadījumā, ja arī LPSR Augstākā Padome pieņemtu jaunu Latvijas pilsonības likumu, saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 77.pantu, šis likums būtu nododams akceptēšanai tautas nobalsošanai, kurā piedalītos tikai un vienīgi Latvijas Republikas pilsoņi. Līdz ar to jebkāda praktisku soļu speršana ar pilsonību saistīto jautājumu risināšanā reāli tiek novilcināta līdz 1991.gada rudenim, kad reāla satura piešķiršana jēdzienam "Latvijas Republikas pilsonis" aktualizējas un kļūst neatliekama sakarā ar Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu de facto.

1991.gada 15.oktobrī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem tanī brīdī vienīgo gan politiski, gan juridiski iespējamo lēmumu “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem”, saskaņā ar kuru attiecībā uz Latvijas Republikas pilsoņiem tiek atzīts “par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža PSRS Augstākās Padomes Prezidija 1940.gada 7.septembra dekrēts "Par kārtību, kādā Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Padomju Sociālistisko Republiku pilsoņi iegūst PSRS pilsonību.”” Minētā lēmuma 2.punkts nosaka Latvijas Republikas pilsoņu kopuma apzināšanas kārtību, nosakot, ka pie Latvijas Republikas pilsoņu kopuma pieder personas “kurām bija Latvijas Republikas pilsonība uz 1940. gada 17. jūniju un šo personu pēcnācēji”, vienlaikus šī lēmuma 2. un 3.punkts paredz, ka Latvijas Republikas pilsonis vienlaikus nevar būt citas valsts pilsonis vai pavalstnieks, izņemot gadījumus, kad tas reģistrējoties šī lēmuma 2.punkta norādītajā kārtība uzrāda ekspatriācijas atļauju.

Jau 199l.gada 27.novembrī Augstākā Padome pieņem grozījumus minētajā lēmumā attiecībā uz iespējamiem bipatrīdiem, nosakot, ka ekspatriācijas atļauja nav nepieciešama personām, kuras "tēvzemes okupācijas apstākļos atrazdamies ārpus Latvijas ieguvuši citas valsts pilsonību laika posmā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1991.gada 2l.augustam".

Augstākās Padomes lēmums "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem" preambulas 1.daļā nosaka, ka "Latvijas Republikas pilsoņu kopums saskaņā 1919.gada 23.augusta "Likumu par pavalstniecību"" ir turpinājis pastāvēt. Attiecīgi Latvijas Republikas pilsoņu apzināšana un reģistrācija tika veikta atbilstoši 1919.gada likuma noteikumiem, tas ir, kā Latvijas Republikas pilsoņi tika reģistrētas personas, kuras Latvijas pilsonību ieguvušas ipso facto saskaņā ar 1919.gada 23.augusta "Likuma par pavalstniecību" 1. un 2.pantu, kuras pilsonību ieguvušas naturalizējoties saskaņā ar minētā likuma 1.1.pantu un 3.pantu, kā arī personas, kuras pilsonību ieguvušas filiācijas ceļā, piedzimstot Latvijas pilsoņu ģimenē saskaņā ar minētā likuma 7.pantu. Attiecībā uz personām, kuras pilsonību ieguvušas filiācijas ceļā, reģistrācijas procesā tika izdarīta atkāpe no 1919.gada "Pavalstniecības likuma" 7.panta noteikumiem, tas ir, kā Latvijas Republikas pilsoņi tika reģistrētas personas, kuras dzimušas Latvijas Republikas pilsones laulībā ar ārvalstnieku vai bezvalstnieku, ja šī laulība noslēgta pēc 1940.gada 17.jūnija. Minētā atkāpe pamatojas uz trīs sekojošiem principiem:

1) Latvijas republikas Augstākas Padomes lēmumā "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem" par Latvijas Republikas pilsoņiem ipso facto tiek atzīti Latvijas Republikas pilsonu, kuri tādi bija uz 1940.gada 17.jūniju, pēcnācēji, neprecizējot gadījumus, kad bērni dzimuši jauktās laulībās;

2) ipso facto tiek pieņemts, ka, personai, Latvijas valstij atrodoties rīcības nespējas stāvoklī, jebkādā veidā nevar tikt atņemta Latvijas pilsonība;

3) Latvijas valstij atrodoties rīcības nespējas stāvoklī, ir turpinājies starptautisko cilvēktiesību normu progress.

1957.gada 29.janvārī ANO Ģenerālā Asambleja pieņēmusi konvenciju "Par precētas sievietes pilsonību" (stājusies spēkā 1958. gada 11.augustā), kuras l. pants nosaka, "ka ne laulības noslēgšana, ne laulības šķiršana starp kādu no" valsts "pilsoņiem un ārzemnieku, ne vīra pilsonības maiņa laulības pastāvēšanas laikā neskars automātiski sievas pilsonību." (Cilvēka…, 1992, 127)

Augstākās Padomes lēmuma "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem" 2.1.punktā sīkāk nepaskaidrotais termins "pēcnācēji" ir radījis kāzusa situāciju gan saskaņā ar 1919.gada 23.augusta "Pavalstniecības likuma" 7.panta noteikumiem. Gan saskaņā ar Latvijas "Pilsonības likuma" 2.punkta noteikumiem, gan saskaņā ar vispārējiem starptautisko tiesību principiem - bērna pilsonību (pavalstniecību) nosaka pēc vecāku pilsonības (pavalstniecības). Praksē atsevišķos gadījumos dažas personas ir pieprasījušas viņas reģistrēt kā Latvijas Republikas pilsoņus (piemēram, Tatjana Ždanoka), lai gan viņas dzimušas citu valstu pilsoņu savstarpēja laulībā, pamatojoties uz to, ka kāds no viņu 3. vai 4.pakāpes augšupejošiem radiniekiem ir bijis Latvijas Republikas pilsonis. Tiesu prakse parāda, ka minētā norma nav viennozīmīgi interpretējama. Šis kāzuss ir saglabājies arī jaunpieņemtā Latvijas "Pilsonības likumā" 2.panta 1.daļas noteikumos. Bija cerības, ka līdz likuma "Par tiesu varu" pilnīgai izpildei, tas ir, konstitucionālās tiesas izveidei, šī problēma atrisināsies. Taču tā kā administratīvajām iestādēm nav tiesību iesniegt prasību Satversmes tiesā, vienīgā iespēja šī kāzusa novēršanai ir attiecīgu grozījumu izdarīšana "Pilsonības likuma" 2.pantā.

Norisinoties Latvijas Republikas pilsoņu loka apzināšanai, saskaņā ar Augstākās Padomes lēmuma "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem" nosacījumiem, vienlaikus turpinājās diskusijas par jauna pilsonības likuma pieņemšanu vēl līdz Latvijas Republikas 5. Saeimas sasaukšanai. Īpaši politizēts kļuva jautājums par iespējamo pilsonības piešķiršanu latviskas izcelsmes personām, kā rezultātā 1992.gada 22.oktobrī Augstākā Padome pieņēma lēmumu "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atzīšanas nosacījumiem personām, kuras pirms 1914. gada 1.augusta dzīvoja Latvijas robežās un viņu pēcnācējiem". Saskaņā ar minētā lēmuma 1.punktu par piederīgu pie Latvijas Republikas pilsoņu kopuma ipso facto tika atzītas personas, kuras saskaņā ar 1919. gada 23. augusta "Likuma par pavalstniecību" 1.pantu skaitījās Latvijas Republikas pilsoņi, bet nebija šīs tiesības realizējušas. Šajā gadījumā Augstākā Padome vēloties izvairīties no atklātas personas valsts piederības tiešas saistīšanas ar personas etnisko izcelsmi, centās to maskēt ar atsauci uz 1919. gada "Likumu par pavalstniecību". Rezultātā, minētajam lēmumam nebija konkrēta subjekta, tas ir, reāli praksē neeksistēja personas, kuras varētu reģistrēt kā Latvijas Republikas pilsoņus saskaņā ar šo lēmumu. Saskaņā ar 1919.gada 23.augusta "Likumu par pavalstniecību" par Latvijas Republikas pilsoņiem tika atzītas personas, bijušās Krievijas pavalstnieki, kuras uz "Likuma par pavalstniecību" izsludināšanas brīdi 1919.gada l5.septembrī atbilda sekojošiem nosacījumiem:

2) bija cēlušās no Latvijas robežās ietilpstošajiem apgabaliem vai uz Krievijas likumu pamata bija jau pirms 1914.gada 1. augusta piederīgas pie šiem apgabaliem;

Visu trīs minētos nosacījumus kā obligātus paredz arī attiecīga Iekšlietu ministrijas 1921.gada 2.novembra instrukcija Nr.1570156. Savukārt, personas, uz kurām. likumdevējs bija vēlējies attiecināt 1992.gada 28.oktobra lēmumu, Latvijas Republikas pilsonību varēja iegūt optācijas vai naturalizācijas ceļā tikai saskaņā ar "Likuma par pavalstniecību" 2. vai 3.pantu. Līdz ar to, reāli, papildus reģistrācija saskaņā ar Augstākās Padomes 1992.gada 28.oktobra lēmumu "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atzīšanas nosacījumiem, kuras pirms 1914.gada 1.augusta dzīvoja Latvijas robežās un viņu pēcnācējiem" netika uzsākta. Pilsonības un imigrācijas departaments (tagad Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde), ievērojot neskaidrības, kādas izrietēja no minētā lēmuma teksta, nosūtīja Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidijam lūgumu sniegt skaidrojumu par lēmuma piemērošanas kārtību.

1992.gada 24.novembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome plenārsēdē atkārtoti izskatīja Augstākās Padomes 1992.gada 28.oktobra lēmumu "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atzīšanas nosacījumiem, kuras pirms 1914.gada 1.augusta dzīvoja Latvijas robežās un viņu pēcnācējiem" un nolēma uzticēt Augstākās Padomes Prezidijam sniegt lēmuma izpildei. nepieciešamo skaidrojumu.

1992.gada 26.novembra sēdē Augstākās Padomes Prezidijs neapstiprināja iespējamo skaidrojumu, bet pieņēma lēmumu sagatavot Augstākās Padomes lēmumu par grozījumiem un papildinājumiem Augstākās Padomes 1992.gada 28.oktobra lēmumā "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atzīšanas nosacījumiem, kuras pirms 1914.gada 1.augusta dzīvoja Latvijas robežās un viņu pēcnācējiem".

1992.gada 16.decembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome plenārsēdē izskatīja trīs iesniegtos lēmumu projektus par grozījumiem un papildinājumiem Augstākās Padomes 1992.gada 28.oktobra lēmumā "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atzīšanas nosacījumiem, kuras pirms 1914.gada 1.augusta dzīvoja Latvijas robežās un viņu pēcnācējiem", no kuriem neviens neguva atbalstu.

1993.gada 5.janvārī Latvijas Republikas Augstākā Padome atkārtoti izskatīja iespējamos papildinājumus un grozījumus Augstākās Padomes 1992.gada 28.oktobra lēmumā "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atzīšanas nosacījumiem, kuras pirms 1914.gada 1.augusta dzīvoja Latvijas robežās un viņu pēcnācējiem", kā arī tā darbības termiņa iespējamo pagarināšanu, taču piedāvātais lēmuma projekts tika noraidīts.

Turpmāki grozījumi Latvijas Republikas pilsoņu loka apzināšanas kārtībā nav izdarīti.

2.3. LATVIJAS REPUBLIKAS PILS0ŅU LOKS SASKAŅĀ AR LIKUMU "PAR PILSONĪBU" .

1994.gada 2.jūnijā Latvijas Republikas 5.Saeima pieņēma un 1994.gada 11.augustā Latvijas Republikas Prezidents izsludināja "Pilsonības likumu".

"1) personas, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940.gada l7.jūnijā, kā arī šo personu pēcnācēji, kas reģistrējušies likumā noteiktajā kārtībā, izņemot personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija ieguvušas citas valsts pilsonību (pavalstniecību);

2) personas, kuras naturalizējušās vai citādi ieguvušas Latvijas pilsonību likumā noteiktajā kārtībā;

4) bērni, kuriem nav vecāku un kuri dzīvo Latvijas bērnunamā vai internātskolā;

5) bērni, kuriem viņu dzimšanas brīdī abi vecāki ir Latvijas pilsoņi, neatkarīgi no bērnu dzimšanas vietas."

Minētā likuma pārejas noteikumu 1.punkts paredz, ka "Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kuri laikā no 1940.gada 17.jūnija līdz 1990.gada 4.maijam glābdamies no PSRS un Vācijas okupācijas režīmiem ir atstājuši Latviju kā bēgļi, tikuši deportēti, vai minēto iemeslu dēļ nav varējuši atgriezties Latvijā un šajā laikā naturalizējušies ārvalstīs, saglabā tiesības reģistrēties Iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoņi un pēc reģistrācijas pilnā apjomā bauda pilsoņa tiesības un pilda pilsoņa pienākumus, ja reģistrācija notiek līdz 1995.gada 1.jūlijam. Ja šīs personas reģistrējas pēc 1995.gada 1.jūlija, tām jāatsakās no citas valsts pilsonības". Šī likuma norma, kā arī 2.panta 1.apakšpunkts, ir radījusi virkni kāzusa situāciju.

Likuma 2.pants nosaka, ka Latvijas pilsoņi ir tikai tās personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija nav ieguvušas citas valsts pilsonību, savukārt, saskaņā ar Augstākās Padomes 1991.gada 15.oktobra lēmumu "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem", kā Latvijas Republikas pilsoņi varēja reģistrēties personas, kuras citas valsts pilsonību bija ieguvušas līdz 1991.gada 21.augustam. Jautājums - vai persona, kura ieguvusi citas valsts pilsonību pēc 1990.gada 4.maija, bet pirms 1991.gada 21.augusta, un reģistrējusies kā Latvijas pilsonis līdz 1994.gada 11.augustam, ir atzīstama par Latvijas Republikas pilsoni, vai šādai personai pirms 1994.gada 11.augusta izsniegtā Latvijas pase ir anulējama, vai personai, kura ir reģistrējusies kā Latvijas pilsonis un pirms 1994.gada 11.augusta nav saņēmusi Latvijas pasi, šāda pase ir izsniedzama.

Kāzusa situācijas ir radījis arī likuma 24.panta 3.apakšpunkta nosacījumi. Minētais pants paredz, ka Latvijas pilsonību var atņemt ar Rīgas Apgabaltiesas lēmumu, ja persona, apliecinot savu piederību pie Latvijas pilsonības vai naturalizējoties ir sniegusi par sevi nepatiesas ziņas un tādējādi ir nepamatoti ieguvusi Latvijas pilsonību. Virknē gadījumu, kad personas, kuras nav Latvijas pilsoņi vai nu sniedzot apzināti nepatiesas ziņas, vai ar draudiem, vai piesolot atlīdzību veicinājušas amatpersonas pretlikumīgu rīcību, kā rezultātā saņēmušas Latvijas pasi, tiek kvalificētas kā personas, kurām atņemama Latvijas pilsonība 24.panta kārtībā (piemēram, Rīgas apgabaltiesas spriedums par pilsonības atņemšanu Ivanam Haritonovam). Šajā gadījumā nelikumīga Latvijas pases sanemšanna tiek pielīdzināta Latvijas pilsonības iegūšanai, lai gan "Pilsonības likuma" 2.pants paredz tikai pilsonības iegūšanu:

2) ar draudiem vai atlīdzības apsolījumu veicinot amatpersonu veikt pretlikumīgas darbības.

Neviens no Latvijas likumiem neparedz, ka Latvijas pilsonību var piešķirt kāds no Pilsonības un imigrācijas departamenta darbiniekiem, neatkarīgi no viņa rīcības motīviem. Tādējādi šādos gadījumos nebūtu pamats ierosināt lietu par pilsonības atņemšanu, bet gan par nepamatoti izsniegtu dokumentu anulēšanu.

1995.gada 23.martā stājās spēkā grozījumi "Pilsonības likuma" 2.pantā saskaņā ar kuriem par Latvijas Republikas pilsoņiem ipso facto tika atzīti:

1) latvieši un līvi, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā, kuri reģistrējušies likumā noteiktajā kārtībā līdz 1996.gada 3l.martam un kuriem nav citas valsts pilsonības (pavalstniecības) vai kuri ir saņēmuši iepriekšējās pilsonības (pavalstniecības) valsts ekspatriācijas atļauju, ja tādu paredz šīs valsts likumi;

2) sievietes, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuras saskaņā ar Latvijas Republikas 1919.gada 23.augusta "Likuma par pavalstniecību" 7. pantu bija zaudējušas Latvijas pavalstniecību, un viņu pēcnācēji, ja šīs personas reģistrējušās likumā noteiktajā kārtībā, izņemot personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija ieguvušas citas valsts pilsonību (pavalstniecību);

3) personas, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā, kuras reģistrējušās likumā noteiktajā kārtībā un apguvušas pilnu mācību kursu latviešu mācībvalodas vispārizglītojošās skolās vai divplūsmu vispārizglītojošo skolu latviešu plūsmā, iegūstot šajās skolās pamatizglītību vai vispārējo izglītību, ja šīm personām nav citas valsts pilsonības (pavalstniecības) vai tās ir saņēmušas iepriekšējās pilsonības (pavalstniecības) valsts ekspatriācijas atļauju, ja tādu paredz šīs valsts likumi."

1) ievērojot to, ka tie paplašina Latvijas pilsoņu kopumu ipso facto piešķirot pilsonību lielam skaitam personu, tos iespējams interpretēt kā Satversmes 2.panta satura izmaiņas, līdz ar to šādi grozījumi būtu nododami apstiprināšanai tautas nobalsojumā saskaņā ar Satversmes 77.pantu;

2) šie grozījumi ipso facto piešķir Latvijas valsts pilsonību lielam skaitam personu, neparedzot kaut vai minimālu caurskatīšanas procedūru, kā rezultātā Latvijas pilsonību var iegūt Latvijai nevēlamas vai pret Latvijas valsti klaji naidīgi noskaņotas personas;

3) šie grozījumi nav saskaņoti ar "Repatriācijas likuma" 2.pantu, kā rezultātā, ievērojot to, ka "Repatriācijas likuma" 2.pantā subjekta jēdziens (personas, kas ir šī likuma subjekti) ir daudz plašāks par "Pilsonības likuma" 2.panta 1.'apakšpunkta subjektu, rodas situācija, ka persona, kura saņem repatriācijas atļauju neiegūs un, iespējams, nekad neiegūst Latvijas pilsonību, kas ir pretrunā ar pašu repatriācijas jēdzienu;

4) šo grozījumu 2.panta 1.'apakšpunkta formulējums ir neprecīzs, kā rezultātā rodas sekojošas neskaidrības:

a) vai persona, kura ir latvietis vai līvs un kura uz 1995.gada 25.martu pastāvīgi dzīvoja Latvijas teritorijā un ziņas par kuru bija iekļautas Iedzīvotāju reģistrā, bet līdz 1996.gada 31.martam nav griezusies Pilsonības un imigrācijas departamentā, lai pārreģistrētos kā Latvijas pilsonis, ir atzīstama par Latvijas pilsoni, vai ieraksts par personas pilsonību Iedzīvotāju reģistrā nav maināms neatkarīgi no viņu gribas (ar administratīvu darbību)[1];

b) vai persona, kura ir latvietis vai līvs un repatriācijas ceļā atgriezusies uz pastāvīgu dzīvi Latvijas teritorijā, saņēmusi pastāvīgo uzturēšanos atļauju un ziņas par kuru iekļautas Iedzīvotāju reģistrā pirms 1996.gada 31.marta bet ekspatriācijas atļauju iesniegusi pēc minētā datuma, ir reģistrējama kā Latvijas pilsonis[2].

3. NOBEIGUMS

Ar šo ir izsmelta tēma par Latvijas pilsoņu kopuma tiesiko noteikšanu, apzināšanu un reģistrēšanu.

Šajā darbā mēs apzināti īpaši neesam kavējušies pie tāda svarīga jautājuma, kā pilsonības iegūšana naturalizācijas un filiācijas ceļā, jo šo jautājumu iztirzāšana krietni pārsniedz paredzētos darba ietvarus un ir uzskatāma par autonoma darba cienīgu[3]. Par galveno mērlķi mēs bijām sprauduši apzināt Latvijas pilsonības institūta atjaunošanas pamatprincipus to vēsturiskajā un starptautiski tiesiskajā aspektā. Jau sākotnēji pavirša analīze dod pamatu apgalvot, ka, diemžēl, līdz šim, daudzviet jautājumos, kuri saistīti ar pilsonību, pārsvarā dominē šīs problēmas politiskie aspekti, otrā plānā atstājot to juridisko risinājumu. Vēlēšanās sasniegt iecerēto politisko mērķi bieži aizēno nepieciešamību juridiski korekti un precīzi formulēt normas, kuras šo mērķi nodrošinātu, kā rezultātā ne tikai netiek sasniegts vēlamais rezultāts, bet sasniegts diametriāli pretējais. Atjaunotās Latvijas valsts pastāvēšanas desmitā gada diena varētu kļūt par to punktu, kurā politiķi atteiktos no juridisko aktu izstrādāšanas, bet izšķirtos par vienu vai otru profesionāļu izstrādātā varianta apstiprināšanu vai noraidīšanu. Īpaši jāievēro, ka jautājumos, kas saistīti ar pilsonību, valsts iekšējā sakārtotība ir svarīga ne tikai no iekšpolitiskā, bet arī no ārpolitiskā viedokļa un mūsdienu trauslā līdzsvara pasaulē no tā var būt atkarīga Latvijas valsts pastāvēšana kā tāda.

IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS

Bojārs, J. Goda un cieņas lieta. Likuma projekta "Par Latvijas PSR pilsonību" komentārs. Cīņa. 1989. 27. jūlijs 3. lpp.

Cilvēka tiesības: Starptautisko dokumentu krājums. Red. Bojārs, J. Rīga: Zvaigzne, 1992. 191. lpp.

Dišlers, K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A. Gulbis, 1930. 211. lpp.

Dokumenti stāsta. Latvijas buržuāzijas nākšana pie varas. Rīga: Zinātne, 1988. 304. lpp.

Latvijas Republikas Satversme. Rīga: AFS, 1999. 52. lpp. Latvijas Senāta spriedumi (1918. -1940 .) . 1. sēj. : Senāta apvienotās sapulces spriedumi. Rīga: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, 1997. 402. lpp.

Okupācijas varu politika Latvijā 1939.-1991.: Dokumentu krājums. Rīga: Nordik, 1999. 590. lpp.

Straume, A. Pavalstniecības jautājums Latvijā (1919.-1940.). Latvijas vēsture. 1992. Nr.2 (5), 71.-75. lpp.

Švābe, A. (red.) Latvju enciklopēdija. Stokholma: Trīs zvaigznes, 1950. 2. burtn. 97.-192. lpp.

Tiesību aktu krājums (nejuridisko specialitāšu studentiem). Red. Načiščionis, J. Rīga: Mācību apgāds. 739. lpp.

Ziemele, I. Valsts nepārtrauktības un cilvēktiesību loma pilsonības kontekstā Baltijas valstīs. Grām.: Baltijas valstis Iikterņgriežos. Politiskas, ekonomiskas un tiesiskas starptautiskās sadarbības problēmas uz XXI gadu simteņa sliekšņa: Rakstu krājums. Red. Jundzis, T. Rīga, 1998.,235.-257. lpp.

Боярс, Юu. Гражданство государств мира. Рига: Мацибу грамата, 1993. 391. ст.

Законодательственые акты о гражданстве. Т. 1.: Страны Европы. Сост. Громушкин, П. Г. Москва: Terra-Terra, 1993. 430. ст.

[1] 1997.gada 6.februārī likumā izdarītie grozījumi atcēla domicila un reģistrācijas termiņa ierobežojumu personām, kuras ir latvieši vai līvi. Taču tas neatrisina izklāstīto nav problēmu, kas notiks ar personu, kura pārreģistrējusies kā Latvijas Republikas pilsonis.

[2] Ar 1997.gada 6.februāra izmaiņām arī šī problēma ir novērsta.

[3] Šajā darbā nav apskatīti arī jautājumi, kas saistīti ar pilsoņu kopuma paplašināšanu (1998.gada “Pilsonības likuma” grozījumi) nosakot pilsonības iegūšanu ārpusnaturalizācijas kārtībā Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem.