© 2001. Gatis Puriņs, Uģis Šulcs

JURI BOJĀRU PAR PREZIDENTU! [*]

Profesora Dr. Jur. Jura Bojāra Satversmes labojumu projekts un demokrātijas nākotne Latvijā.

Kopš 1. maija, kad LSDSP prezentēja Jura Bojāra radīto Satversmes labojumu projektu, ir pagājuši gandrīz trīs mēneši. Līdz šim minētais projekts Latvijas presē ir aprakstīts, galvenokārt pievēršot uzmanību tajā atrodamajām pretrunām un populistikajiem kurioziem, atstājot novārtā tajā ietvertās politiskās konsekvences. Lai arī projekta publiska apspriešana un tai paredzami sekojošas Satversmes labojumu projekta izmaiņas ir gaidāmas tikai rudenī, jau tagad, apzinoties jebkuru Satversmes labojumu nozīmīgumu, būtu lietderīgi noskaidrot, kādu nākotnes Latvijas politisko režīmu par labu esam ir iedomājies Bojārs.

Saeima

Līdz šim Latvija ir parlamentāra republika, kur Saeimas vēlētam Valsts prezidentam galvenokārt ir atvēlētas tikai reprezentatīvas funkcijas. Lai gan Bojāra projektā ir ietverts apgalvojums, ka arī turpmāk Latvija būs “… parlamentāra republika” (1.panta 2.daļa), taču plānotās izmaiņas Saeimas vēlēšanu kārtībā, visticamāk, to padarīs par rīcībmazspējīgu marioneti Valsts prezidenta rokās. Pirmkārt, projektā nav norādes uz procentu barjeru Saeimas vēlēšanās. Ja atceramies, ka Bojārs vienmēr ir apgalvojis, ka Saeimas vēlēšanu likumā fiksētā procentu barjera ir nekonstitucionāla, jo nav ietverta Satversmē, tad puslīdz droši var pieņemt, ka Bojāra projekts paredz atteikšanos no līdzšinējās prakses, kas nenovēršami veicinās Saeimas sadrumstalotību un neefektivitāti. Otrkārt, projektā paredzēta jauktā Saeimas vēlēšanu sistēma, kurā tikai 50 deputātus ievēlēs “proporcionālās vēlēšanās pēc partiju sarakstiem” (12.panta 2.daļa), bet “otrus 50 Saeimas deputātus ievēl pēc mažoritārās sistēmas pa vienam no katra pēc iedzīvotāju skaita vienāda teritoriālā apgabala un tikai no šī apgabala iedzīvotāju vidus” (12.panta 3.daļa). Šāda vēlēšanu sistēma paredz, ka uz politiskās skatuves paralēli nacionālā līmeņa partijām var parādīties arī šauri reģionāli politiski veidojumi. Turklāt mažoritārā vēlēšanu sistēma kombinācijā ar attiekšanos no procentu barjeras paver plašākas iespējas pie varas nokļūt individuāliem populistiem.

Ministru prezidents

Saskaņā ar projektu ministru prezidentu apstiprina Saeima. Bet, ja parlaments “trīs nedēļu laikā no Saeimas vēlēšanu rezultātu pasludināšanas vai iepriekšējā Ministru kabineta atlaišanas” (60.panta 7.daļa) nav spējis vienoties par ministru prezidentu, tā kandidatūru izvirza Valsts prezidents. Ja arī šo kandidātu neapstiprina trīs nedēļu laikā, tad “Saeima pati ir piekritusi savai atlaišanai” (60.pants 8.daļa). Kā jau iepriekš secināts, Saeimai būs grūti vienoties par savu kandidātu, tāpēc puslīdz droši var pieņemt, ka ministru prezidents būs Valsts prezidenta cilvēks.

Ir paredzēts, ka Saeima ministru prezidentu var atlaist “sakarā ar:

1) nespēju tikt galā ar saviem pienākumiem;

2) ilgstošu slimību, par ko tiek uzskatīta nespēja pildīt savus pienākumus vairāk nekā 100 dienas veselības stāvokļa dēļ;

3) Satversmes vai likumu rupju vai sistemātisku pārkāpšanu;

4) amorālu, zemisku rīcību;

5) atbalsta zaudēšanu Saeimā.” (63.panta 1.daļa)

“Ministru kabineta un ministru prezidenta atkāpšanos no amata var ierosināt valsts prezidents, Ministru prezidents un 30 Saeimas deputāti.” (63.panta 7.daļa) Savukārt jau minēto Satversmes vai likumu rupju un sistemātisku pārkāpšanu var konstatēt ar savu spriedumu Augstākās tiesas Senāts vai Satversmes tiesa. (63.panta 5.daļa) Sūdzību tiesā var iesniegt valsts prezidents vai 30 deputāti. (63.panta 6.daļa)

Zīmīgi, ka saskaņā ar projektu Augstākās tiesas priekšsēdētāju ieceļ Valsts prezidents (43.panta 2.daļas 20.punkts), kurš ieceļ arī 3 no 9 Satversmes tiesas tiesnešiem. Vēl 3 Satversmes tiesas tiesnešus ieceļ Augstākā tiesa (106.pants 1.daļa), kuras priekšsēdētāju uz četriem gadiem, kā jau minēts, ieceļ Valsts prezidents. No tā izriet, ka Valsts prezidenta rokās ir visi līdzekļi, lai vajadzības gadījumā atlaistu ministru prezidentu.

Būtiski ir tas, ka pēc premjera atlaišanas atkal sākas “spēlīte”, kas var beigties ar Saeimas atlaišanu. Tādējādi ministru prezidents saskaņā ar projektu būs ne tikai persona, kas realizēs valsts politiku saskaņā ar Valsts prezidenta norādījumiem, bet arī līdzeklis Saeimas atlaišanai.

Valsts prezidents

Projekts paredz, ka “Valsts prezidentu uz četriem gadiem pilsoņi ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un personālās vēlēšanās.” (44.panta 1.daļa) Visas tautas vēlēts prezidents būs apveltīs ar daudz plašākām pilnvarām kā līdz šim. Bez jau minētajām pilnvarām, Valsts prezidents var ne tikai apturēt likumu izsludināšanu un nodot tos atkārtotai caurlūkošanai Saeimai, bet arī nodot tos pārbaudei Satversmes tiesā, kurā prezidentam pieder vismaz 6 balsis no 9, vai arī tautas nobalsošanai, ja tie “pēc Valsts prezidenta domām, pieņemami tikai tautas nobalsošanā.” (48.panta 2.daļas 9.punkts) Turpmāk Saeimas sēdes sasauks Valsts prezidents, nevis Saeimas prezidijs (48.panta 2.daļas 12.punkts). Prezidents vienpersoniski iecels amatos augstākos spēka struktūru vadītājus, valsts cilvēka tiesību ombūdsmenu, valsts kontrolieri, Augstākās tiesas priekšsēdētāju (48.panta 2.daļa) un ģenerālprokuroru (103.panta 3.daļa). Turklāt, kā norādīts 48.panta 2.daļas 21.punktā, prezidents iecels “tās augstākās valsts amatpersonas, kuru iecelšanu ar Valsts prezidenta rīkojumu paredz īpaši likumi.”

Kā jau iepriekš aprakstīts, Valsts prezidentam ir ļoti plašas iespējas atlaist gan Saeimu, gan ministru prezidentu. Savukārt Valsts prezidenta no amata atstādināšanas iespējas ir visai ierobežotas. “Valsts prezidentu var atstādināt no amata pirms laika vienīgi, ja Valsts prezidents:

1) pastāvīgi nespēj pildīt savus pienākumus veselības stāvokļa dēļ (…);

2) nespēj pildīt savus pienākumus personīgo īpašību dēļ;

3) ir rupji pārkāpis Satversmi;

4) rupji pārkāpis Latvijas likumus.” (52.panta 1.daļa)

No minētajiem iemesliem pēdējos trīs var konstatēt tikai Austākās tiesas senāts (52. panta 3.daļa), kuras priekšsēdi, kā zināms, ieceļ prezidents, taču, ja Augstākā tiesa tomēr konstatē prezidenta neatbilstību amatam, tas vēl ir jāapstiprina 2/3 deputātu. (52.panta 5.daļa) Visai atstādināšanas procedūrai ir atvēlēti tikai divi mēneši. (52.panta 7.daļa)

Aplūkojot projektā paredzēto pilnvaru sadalījumu, droši var apgalvot, ka klasiskais varas dalīšanas princips tiks iznīcināts, jo Valsts prezidenta rokās būs koncentrēta gan likumdevēja, gan valdības, gan tiesu varas kontrole.

Turpmākā varas koncentrācija

Izlasot sagatavoto projektu, var konstatēt, ka tas pilnībā neietver visus iecerētos revolucionāros jauninājumus. Izmantojot savas pilnvaras jebkuru likumprojektu nodot tautas nobalsošanai (77.panta 6.daļa) un kombinējot tās ar savām likumdošanas iniciatīvas tiesībām (72.pants), Valsts prezidents var nodrošināt sev vēlamu likumu pieņemšanu, tādējādi vēl vairāk koncentrējot varu savās rokās.

Acīmredzami šis Satversmes labojumu projekts ir tikai pirmais posms “ideālas valsts” konstruēšanā. Par to liecina arī projektā iestrādātās garantijas Valsts prezidenta atkārtotas ievēlēšanas nodrošināšanai. Pirmkārt, “otrajam termiņam pats sevi pārvēlēšanai var izvirzīt esošais Valsts prezidents…” (42.panta 6.daļa) Otrkārt, lai izvairītos no iespējamām nepatikšanām, kuras varētu radīt prezidenta vēlēšanu boikots, 44.panta 3.daļa paredz, ka “Valsts prezidenta vēlēšanas uzskatāmas par notikušām, ja tajās ir piedalījusies vismaz puse no vēlētājiem, kas piedalījušies iepriekšējās Saeimas vai Valsts prezidenta vēlēšanās.” (autoru izcēlums) Veicot aprēķinus, var iegūt teorētisku skaitli, kas nodrošinātu prezidenta atkārtotu ievēlēšanu. Ja pieņem, ka Saeimas vēlēšanās pirms attiecīgās personas pirmās prezidentūras termiņa piedalījušies 50% vēlētāju, tad pirmās prezidentūras nodrošināšanai pietiek ar 25% vēlētāju līdzdalību, savukārt otrās prezidentūras termiņa nodrošināšanai jau pietiks tikai ar 12,5% vēlētāju līdzdalību. Domājams, ka indivīds, kurš vienpersoniski ieceļ amatos visu spēka struktūru vadītājus, kontrolē Satversmes un Augstāko tiesu, kā arī ģenerālprokuratūru un, visticamāk, arī valdību, varēs panākt, lai, pirmkārt, visi citi nopietni ņemamie kandidāti uz prezidenta amatu tiktu atzīti par personām bez nevainojamas reputācijas vai ar atkarīgu raksturu (skatīt 43.panta 1.daļu, kurā ir atrunāti prezidenta kandidātu kritēriji - nevainojama reputācija, neatkarīgs raksturs utt.), un, otrkārt, nodrošinātu sev nepieciešamo vēlēšanu apmeklētību. Tuvojoties otrā termiņa beigām, valsts jaunbūves darbs būs pabeigts tik tālu, lai sekojot Nazarbajeva, Karimova vai Lukašenko piemēram, varētu sarīkot referendumu kārtējo “Satversmes labojumu” apstiprināšanai, kas nodrošinātu saules mūžu prezidentam… Sliktākajā gadījumā Valsts prezidents savu mērķu sasniegšanai varēs izmantot jaunās Satversmes 49.pantu par ārkārtas stāvokļa izsludināšanu.

Secinājumi

Līdz šim presē apsmietie Satversmes labojumos ietvertie populistiskie murgi varētu kalpot diviem mērķiem - lai pievilinātu vēlētājus un nodrošinātu projektam “plašu masu” atbalstu, vai arī, lai novērstu kritiķu uzmanību no būtiskākām projekta daļām, kurās ir apslēpta konsekventa vēlme sagrābt varu.

Ja Bojāra izstrādātais projekts šādā redakcijā nonāks līdz tautas nobalsošanai un tiks pieņemts, tad, pirmkārt, runāt par demokrātiju Latvijā, visticamāk, būs nevietā. Otrkārt, demokrātija arī nebūs vajadzīga. Kā liecina projekta ekonomiskās un citas sadaļas, politiskajām diskusijām nebūs pamata, jo LSDSP programma lielā mērā būs kļuvusi par valsts konstitūciju. Treškārt, apzinoties, ka jebkurš rakstu darbs atspoguļo tā autora priekšstatus par labo un ļauno, var pieņemt, ka Bojārs konstitūcijas labojumus ir rakstījis sev un savai prezidentūrai. Katrā ziņā profesora, Dr. Jur. Jura Bojāra projektā turpmāki ierobežojumi VDK bijušajiem štata darbiniekiem nav paredzēti.
____________________________________________________________________________

[*] Raksts publicēts laikraksta Diena 2001.gada 4.augusta numura 2.lapaspusē.

JH