Sākoties iepriekšējās tūkstošgades pēdējam gadam, mēs jau rakstījām par dažādiem "pasaules gala" paredzējumiem, saistot tos galvenokārt ar iespēju, ka Zeme varētu sadurties ar kādu lielāku (ar izmēru vairāk kā kilometrs) asteroīdu. Kā redzējām, vismaz līdz šim, neskatoties uz dažādajiem pareģojumiem, nekas tāds, ko varētu uzskatīt par globālu katastrofu, nav noticis. Taču, izrādās, pastardienas sludinātājus tas nebūt nekavē noteikt arvien jaunus tās iestāšanās termiņus. Un šoreiz runa jau vairs neiet par kaut kādu nieka dažu vai dažu desmit kilometru lielu asteroīdu – mazo planētu, kuras sadursmes sekas ar Zemi varētu izrādīties liktenīgas mūsu civilizācijai, bet gan par veselu "kārtīgu" planētu vai pat citā versijā tādu ne visai izdevušos zvaigzni. Un tā mūsu priekšā vēl divi pastardienas scenāriji.

Viss sākās, nu jau tālajā, 1976. gadā, kad no Krievijas uz Izraēlu izceļojušais (tagad dzīvo un strādā ASV) senatnes pētnieks amatieris Zaharijs Sitčins publicēja savu grāmatu "12. planēta". (Lasītājam droši vien vieglāk būs pieejams krievu tulkojums ko izdevusi izdevniecība "Нīвŕя планета" Maskavā, 1998. gadā, tiesa, tikai 5000 eksemplāru tirāžā). Saskaņā ar viņa hipotēzi, kura radusies pētot gan seno šumeru teiksmas un eposus gan Vecās Derības oriģinālos tekstus, Zemes civilizācija nav pašas Zemes "produkts", bet gan radusies ārpuszemes civilizācijas pārstāvju, ko tālaika Zemes iedzīvotāji uzskatīja par dieviem, darbības rezultātā. Ideja pati par sevi nav jauna, taču šoreiz "dievi" atradās uz mūsu pašu Saules sistēmas planētas. Bet labāk nedaudz pārlaposim Zahārija Sitčina grāmatu:

Sen senos laikos, kad Saules sistēma vēl bija "jauna un neiztaisīta", taču jau eksistēja lielākā daļa planētu, bet aiz Marsa vēl atradās planēta, kuru mēs tagad vairāk pazīstam kā Faetonu, bet senie šumeri kā Tiamatu, no kosmosa tālēm ieradās klejojoša planēta Marduks. Tā sagadījās, ka kāds no Marduka pavadoņiem, sadūrās ar Tiamatu, sašķeļot to gabalos un aizrāva kādu no šiem gabaliem uz jaunu orbītu, izveidojot sistēmu Zeme – Mēness. Pēc kāda laika Marduks atgriezās vēlreiz katastrofas vietā un šoreiz jau pats saplūda ar atlikušo Tiamata daļu, izveidojot jaunu planētu – Nibiru. Jaunizveidotās planētas orbīta izrādījās visai izstiepta elipse un rezultātā tā lielāko daļu laika pavada ārpus mums pierastajām Saules sistēmas robežām, atgriežoties Saules tuvumā reizi 3600 gados.

Laika gaitā, kā vēsta Z. Sitčins, uz Nibiru izveidojusies visai augsti attīstīta civilizācija un to apdzīvojusi, saskaņā ar šumeru ( precīzāk – Sitčina!) priekšstatiem nākamā dievu paaudze. Viss būtu labi, bet kādus 450 tūkstošu gadu pirms mūsdienām uz Nibiru radušās problēmas ar atmosfēru un dievi nolēmuši to papildināt mākslīgi, kā vienu no komponentēm izmantojot… zeltu, kuru vislabāk iegūt izrādījies uz Zemes. Brīdī, kad Nibiru atradies Saules sistēmas iekšienē no tās startējis kosmosa kuģis, kas licis pamatus dievu kolonijai uz Zemes Divupes rajonā. Vēl pēc kāda laika dieviem pašiem zeltu iegūt licies par grūtu un tie radījuši cilvēku, lai tas strādātu viņu vietā… Reizi 3600 gados, kad Nibiru kārtējo reizi atradies Saules sistēmas iekšienē, iegūtais zelts ticis nogādāts uz "metropoli". Savukārt 13 000 gadus atpakaļ vajadzība pēc zelta izbeigusies un dievi nolēmuši, nu jau nevajadzīgos, kalpus iznīcināt, radot Bībelē minētos grēku plūdus (vai arī nepakustinot ne pirkstiņu, lai novirzītu garām Zemei asteroīdu, kura sadursme ar Zemi šos plūdus varēja izraisīt). Tomēr cilvēce, varbūt pat ar kādas daļas dievu atbalstu, pamanījās izdzīvot – un te nu mēs esam.

Scenārija turpinājums meklējams interneta saitā "Zeta talk" (tā krieviskais tulkojums atrodams pēc adreses: http://www.zetatalk.com/russia/zetahome.htm ), ko vada kāda sieviete vārdā Nensija Līdere ASV, un kura apgalvo, ka viņai esot "tiešais vads" ar zvaigznes Zeta Tīkliņa zvaigznājā (ir tāds zvaigznājs, mūsu platuma grādos tas nav redzams) planētu sistēmas iemītniekiem. Saskaņā ar viņai "paziņoto" Saules sistēmā ietilpstot planēta, kuras masa ir 23 reizes lielāka par Zemes masu, bet izmērs ir apmēram tikpat reizes lielāks par Zemes izmēru, cik Mēness ir mazāks par Zemi. Šī planēta "apciemojot" Saules sistēmas iekšējos apgabalus reiz 3567 gados un tieši 2003 gada pavasarī esot gaidāma tā kārtējā ierašanās. Pārējā laikā tā atrodoties tālu no Saules un arī ārpus Saules sistēmas plaknes – tās orbītas plakne stipri atšķiras no plaknes, kurā riņķo Saules sistēmas planētas. Brīdī, kad tā atradīšoties starp Zemi un Sauli, apmēram 25 miljonu kilometru attālumā no Zemes, Saules sistēmas plaknē planētas magnētiskais lauks "saāķēšoties" ar Zemes kādu stipri magnētisku Atlantijas okeāna dibena apgabalu un dienas laikā apstādināšot tās rotāciju. Kad "viešņa" atkal attālināšoties, Zemes rotācija atsākšoties – pretēji vispāratzītajām uzskatam, planētu rotāciju nenosakot vis vielas, no kuras izveidojās Saules sistēma, sākotnējā rotācija, bet gan sarežģīta šīs sistēmas ķermeņu savstarpējā mijiedarbība, kura Zemi atkal iegriezīšot. Noslēpumainās planētas magnētiskais lauks arī izraisīšot Zemes polu ģeogrāfiskās atrašanās vietas nobīdi pārbīdot Zemes cieto garozu attiecībā pret tās plastisko un šķidro iekšieni, kuras griešanās ass telpā saglabāšot iepriekšējo virzienu. Tas viss, protams, izsaukšot dažādas katastrofas un nelaimes, no kurām pašas būtiskākās varētu būt zemestrīces, plūdi un klimatisko joslu pārbīde kā rezultātā mēs, piemēram, pēkšņi varētu izrādīties nevis mērenajā joslā, bet gan polārajos apgabalos. Nensijas Līderes saņemtā "informācija" atrodama ne tikai interneta saitā, bet arī izdota vairākās grāmatās un videoprogramās. Savukārt viņas uzskatu piekritēji astronomus ir burtiski nomocījuši, lūdzot savos teleskopos pārbaudīt augšminētās ziņas vai arī darot zināmus atklātībai vairākus gadījumus, kad šī planēta it kā novērota un lūdzot šīs ziņas vai nu apstiprināt vai noliegt. Neieslīgstot detaļās, atliek vien piebilst, ka vismaz līdz šim, šo planētu, kurai nu jau vajadzētu būt pavisam tuvu (saskaņā ar Nensijas apgalvoto, sākot ar 2002. gada otro pusi, tātad kad jūsu rokās nonāks šis žurnāls, tā jau būšot novērojama pat ar neapbruņotu aci), to tā arī nav izdevies nofotografēt, bet sīkāk izpētot uzņēmumus, uz kuriem atsaucas šīs idejas piekritēji, izrādās, ka attēlā redzamais punktiņš ir kāds vecs, visiem zināms zvaigžņveida objekts, kurš vairāku gadu laikā savu atrašanās vietu pie debesīm nav mainījis. Tiesa, Nensija apgalvo, ka valdība, lai nepieļautu paniku, likusi astronomiem vecajos uzņēmumos, ar ko izdarīta salīdzināšana, objektu piezīmēt klāt, bet vienā otrā jaunākā attiecīgā debess apgabala uzņēmumā planētu X vienkārši izdzēst…

Tātad, lai kādi arī nebūtu apgalvojumi par labu šim pasaules gala scenārijam, pats drošākais arguments pret to ir tas, ka šī planēta vienkārši līdz šim tā arī nav novērota, kaut arī Nensija Līdere ir devusi pat tās koordinātes. Bet vai kaut kas tāds ir iespējams pat principā? Uzreiz jāsaka, ka saskaņā ar katastrofas idejas autoru apgalvoto, noslēpumainā planēta varētu būt kaut kas vidējs starp Urānu un Neptūnu, kuru magnētiskais lauks ir pat nedaudz vājāks par Zemes magnētisko lauku un pat Jupiteram, kuram ir spēcīgākais magnētiskais lauks starp planētām tas ir tikai reizes 10 lielāks kā Zemei. Šādi magnētiskie lauki 25 miljonu kilometru attālumā, protams, nevar dienas laikā ne apstādināt Zemes griešanos ne nobīdīt tās polu stāvokli. Starp citu, saskaņā ar dažiem aprēķiniem, ja Zemes griešanās diennakts laikā tiktu apturēta, nāktos pielikt tādus spēkus, kas to visticamāk saraustītu gabalos. Arī pārlasot Z. Sitčina apgalvojumus šķiet, ka tie varētu būt visai tālu no īstenības. Vispirms, cik šī raksta autoram ir zināms, šumeru debess spīdekļu pētnieki un astrologi par Marduka mājvietu bija izvēlējušies nevis kādu klejojošu planētu, bet gan mums visiem labi zināmo Jupiteru. Otrkārt, nav visai saprotams, kā zelts varētu būt noderīgs, lai sintezētu kādas planētas atmosfēru. Un pat ja tas tā būtu, nav gluži skaidrs, kāpēc gan dievi būtu apmetušies uz tādas aukstas un nemīlīgas planētas, kādai vajadzētu būt Nibiru, kad tā atrodas tālu no Saules. Arī evolūcijas ceļā "no nulles" dzīvība un civilizācija šādos apstākļos rasties nevarēja. Piedevām astronomi apgalvo, ka planēta ar šādu orbītu katru reizi, kad tā šķērsotu Saules sistēmu, ne tikai ievestu jukas mums zināmo planētu orbītās, bet arī tiktu ietekmēta pati un rezultātā ilgākā laika posmā šī orbīta nemaz nebūtu stabila. Līdz ar to nenāktos runāt par ilglaicīgu 3600 gadu periodu. Bez tam, izrādās, ka no telpas apgabala, kurā Nensija sakās "atklājusi" Nibiru, tā nemaz tik ātri līdz Zemei (2003. gada pavasarim) nevarētu nonākt. Un visbeidzot pēdējais "piesitiens" – savā laikā Nensija paziņoja, ka Heila – Bopa komēta, nemaz neesot komēta, bet gan uzliesmojoša zvaigzne, kuru kāds (dievi?, citplanētieši?, valdība?) tur esot novietojis, lai neļautu novērot Planētu X…

Planētas X mēneši neriņķo ap to, kamēr tā atrodas kosmosā un pārvietojas, bet seko tai kā aste. Pie tam ne taisnā līnijā, bet riņķojot vienam ap otru, līdzīgi kā smerčā vai tornādo. Tādējādi novērojot planētu X, no sāniem varēs redzēt ne tikai pašu planētu bet arī tai sekojošos mēnešus. Bez tam planēta X ir ietinusies magnetizētas dzelzsrūdas putekļu mākonī, kurš arī atstaro gaismu. (…) Planēta būs redzama dienas, nevis nakts pusē, kad tā atradīsies vistuvāk Zemei (…) Līdz 2002. gada vidum droši vien būs vajadzīgi teleskopi, lai to novērotu. (…) Tiem, kas planētu novēros, tai ejot caur Saules sistēmu, tā liksies līdzīga lēni kustošamies sarkanam krustam, ne lielākam par Mēnesi.

 Bet šī ir pati Nensija Līdere…

Šoreiz viss sākās 1984. gadā, kad amerikāņu zinātnieki D. Raups un J. Sepkovskis pētot aizgājušo ģeoloģisko laikmetu atstātās fosilās atliekas, nāca pie secinājuma, ka pagātnē ir bijuši periodi, kad kādu katastrofisku parādību rezultātā uz Zemes ir gājis bojā liels daudzums dzīvās radības, pie kam šie periodi atkārtojas ar apskaužamu regularitāti – apmēram 26 miljonu gadu. Meklējot izskaidrojumu, tika pieņemts, ka acīm redzot, kāds faktors izsauc zemes pastiprinātu bombardēšanu ar meteorītiem, kas atkārtojas ar šo periodicitāti.

Kā zināms, saskaņā ar mūsdienu zinātnes atziņām, aiz Plutona orbītas atrodas otrā asteroīdu josla, kura atšķirībā no tās, kas atrodas starp Marsu un Jupiteru, sastāv galvenokārt no milzīgiem ledus blāķiem, kuros iesaldēti atsevišķi klinšu bluķi. Viena tāda ķermeņa izmērs var sasniegt vairākus desmitus vai pat simtus kilometru. Daži lielākie šādi objekti, kas izdalās uz pārējo "sīkaļu" fona mūsdienās ir pat kataloģizēti un pretendē uz planētas nosaukumu. Taču šoreiz mums svarīgs ir kas cits: meklējot iespējamo šīs parādības cēloni, tika izvirzīta hipotēze, ka Saulei ir kompanjons – debess ķermenis, lielāks par Jupiteru, bet stipri mazāks par Sauli. Tā masa varētu būt pietiekama, lai kodolreakcijas tā dzīlēs gan varētu notikt, taču daudz mazāka mērā kā Saulē un enerģijas pietiktu tikai, lai objekta temperatūra būtu tāda, ka tas galvenokārt starotu infrasarkanajā unnedaudz sarkanajā spektra daļā un arī starojuma intensitāte nebūtu pārāk liela. Astrofiziķi šādus objektus sauc par sarkanajiem, brūnajiem vai pat melnajiem punduriem un tos iespējams atklāt, izmantojot kosmosā izvietotus infrasarkano staru teleskopus. Ja šī pundura orbīta būtu stipri eliptiska, tad lielāko daļu sava laika tas pavadītu tālu no mūsu planētu sistēmas (kā domā hipotēzes autori līdz pat kādiem 1.4 gaismas gadiem, gaismas gads ir attālums, kādu gaisma noiet vienā gadā), taču reizi apmēram 26 miljonos gadu tuvotos tai un ar savu pievilkšanas spēku izmanītu daudzu augstākminēto ledus asteroīdu orbītas tādējādi, ka tie nonāktu Saules sistēmas iekšienē, kur kāds lielāks, vismaz vairāku kilometru diametrā, varētu trāpīt arī Zemei, izsaucot visas tās katastrofas, par kurām mēs jau kādreiz rakstījām asteroīdu krišanas sakarā. Tā kā šī hipotētiskais objekts varētu būt saistīts ar tādām parādībām kā masveida dzīvo būtņu bojāeja, tam tā arī tika dots sengrieķu atriebes dieves vārds Nemezida. Šai informācijai izkļūstot no akadēmisko zinātnieku loka, kā tas bieži mēdz gadīties, tā apauga ar dažādām baumām un šausmu stāstiem. Sakarā ar dažām prognozēm tā tika gaidīta jau 1999. gadā, pie tam bez jebkāda pamatojuma tika uzskatīts, ka tā izsaukšot arī nebijušu Saules aktivitātes pacēlumu, nokļūšot planētu sistēmas iekšienē un izjaukšot visu planētu, tajā skaitā arī Zemes, kustību pa orbītu un tamlīdzīgi.

Šobrīd lielākā daļa astronomu šaubās par Nemezidas eksistenci. Attīstoties infrasarkanajai astronomijai, arvien vairāk arī infrasarkano objektu tiek kataloģizēts un pagaidām starp tiem vēl nav izdevies atrast nevienu drošu Nemezidas kandidātu. Protams, šādu objektu ir visai daudz, ap trīs tūkstošiem, un pilnīga analīze tā arī vēl joprojām nav veikta. Pasaulē ir dažas zinātnieku grupas, kas šo darbu neuzskata par bezcerīgu un pētījumus turpina. Kas attiecas uz periodiskajām dzīvās radības bojā ejas epizodēm, turpinās strīdi par šī perioda patiesumu, daudzi esošo statistiku uzskata par nepietiekamu. Galu galā, ka jau mēs rakstījām, lai reizi dažos desmitos miljonos gadus uz Zemes nokristu vismaz 10 kilometru liels meteorīts, Nemezida nemaz nav nepieciešama. Taču, ja šī hipotēze arī izrādītos patiesa, līdz Nemezidas kārtējai atnākšanai reizi 26 miljonos gadu patiesībā ir palicis visai daudz laika – kādi 15 miljoni gadu. Un arī planētu orbitālo kustību un Saules aktivitāti tā nez vai varētu ietekmēt pārāk būtiski – pat Saulei tuvākajā orbītas punktā tai būtu jāatrodas kādu 20 000 astronomisko vienību (1 astronomiskā vienība ir Zemes attālums līdz Saulei – 150 miljoni kilometru) attālumā. Salīdzinājumam minēsim, ka Plutona orbīta atrodas apmēram 40 astronomisko vienību attālumā no Saules. Tā ka kādu laiku vēl varam gulēt mierīgi. Vismaz Nemezidas dēļ.

.