Lidot kāre
Bērnudārzā man patika! Jo mana māmiņa bija audzinātāja un es tur dzīvojos visu dienu. Vislabāk bija, kad visi aizlasījās, kad kluss. Un tad vēl ļoti patika runāties ar vēju! Es atceros, mēs ar to laiku draudzenīti Ieviņu, kad bijām divatā atstātas izslaucīt nojumi, pēc šī darbiņa izdarīšanas ar smalki izstrādāta rituāla palīdzību sēdāmies uz sava darbarīka - slotas un lidojām..... Vēl šodien atceros tās sajūtas..... Tiešām tā, it kā vējš gar ausīm svilpotu un zem kājām plestos nepārskatāmi plaši lauki.... Tas bija patiesi jautri un priecīgi:)))
Kad biju pavisam maziņa (zem pieciem gadiem) es dresēju vēju. Staigāju mammai pie rokas un runājos ar vēju - sak, esi tik jauks, pūt no muguras un nes mani uz priekšu!!! Nu, malacis, labs, pūt tāpat, tikai vēl stiprāk!!! Jocīgākais bija tas, ka man likās, ka vējš klausa! Galu galā es biju izstrādājusi dažādas pirkstu turēšanas kombinācijas, kas tāpat kā mašīnai stūre un pedāļi, vadīja vēju vajadzīgajā virzienā un ātrumā.

Tuvu citai pasaulei
Patiesībā bērnībā arī visbiežāk spēlējos viena. Lai arī tīri labi sadzīvoju ar citiem. Man patīk būt vienai. Un pūlis - tas ir patiesi briesmīgi... : (.Es arī daudz slimoju savulaik. Vienreiz jau gandrīz atvadījos no šīs dzīves. Tas bija vecāsmātes mājās Neretā. Pēkšņi sajutu bezgalīgu nespēku. Tādu vieglumu un jutu, ka sevi vairs nespēju kontrolēt. Viss sāka zaigot. Gāju līdz tuvākajam krēslam, kurā mamma sēdēja, kritu viņai klēpī, viņa dzina prom, sak, ej, apsēdies uz mazā ķeblīša... Es arī gāju, jo parunāt nespēju. Bet apsēsties arī nespēju, nosēdos garām.... Man pašai bija liels brīnums par to, smiekli nāca, un liels iekšējs vieglums un tā zaigošana sākās aktīvāk un pēdējais ko atceros ir - "Lāsma, Tev slikti...?!" un mammas izbiedētās acis. Bet pati jutos viegli un kā sapnī, nebūtībā. Tad man esot sākušies krampji, es esot raustījusies, baltas putas nākušas pa muti un seja zila. Ja pāri ielai nebūtu ātrā palīdzība, es te vairs nerakstītu. Un tad es atmodos no svešas sievietes uztraukta teksta - Tu mani dzirdi? Tu mani dzirdi? Redzēju, cik viņa izbiedēta, bet pašā tāds miers un labsajūta. Domāju - kāpēc lai es nedzirdētu? Jocīgākais, ka man nebija nekāda stresa par svešo vietu, kurā atrados, par to, kas notiek. Es jutos tā ļoti mierīgi.