Par to, kā es mēdzu saukt sevi un kā mēdz saukt mani.

Tātad - stāsts par maniem daudzajiem vārdiņiem :) Cilvēka vārds atspoguļo viņa būtību, vai vismaz ietekmē to. Tā viš ir. :) Mans vārds Lāsma man ir paticis visos laikos, tikai vienā brīdi tas sāka likties pārāk smagnējs. Toreiz braukājām ar ģimeni Ivara Vīka organizētajās ekskursijās. Un tur kāda maza meitene nosauca mani par ... Lāsu! Ar to viss sākās. Klausījos savā vārdā un sevī, un atradu, ka vismaz zīmējumus parakstīt atbilstošāk ir nevis ar "Lāsma", bet ar "Lāsa". Tas skanēja vieglāk, plūstošāk un gaisīgāk, kā ziedu smarža, kā ūdens čala strautiņā...:))). Bet ne jau vienmēr tā jūtos. Citreiz arī Lāsa nav gana labi. Tad nāca citi vārdiņi. Piemēram, Lis. Tā ir rotaļīga būtne, pie tam ar astēm. Šoreiz ar vienu, mēreni luncinošos, dažreiz viņa ir ar daudzām astēm, kas visas luncinās un lokās, tas ir īpaši kustīgi rotaļīgā noskaņojumā un izskatās Lāsssss. (s daudzums, kā saproti, mainās) Lāsums - tā ir būtne bez astēm, nopietnāka, bet arī diezgan nepiezemēta, diezgan sapņaina, arī noslēgtāka), Lāssss bieži zīmē, Lis spēlējas, Lia sapņo un klaiņā pa mežiem, Lāsums tiekas ar draugiem. Ir vēl viens vārdiņš. Pavisam mīļš un pūkains. Bet par to es nestāstīšu, tas izrunājams tikai maniem mīļajiem cilvēciņiem. :)
Lāsma - šis vārds satur kopā visas iepriekšminētās būtnes, neļauj viņām saplēsties, pelna naudiņu, rūpējas par visu iepriekš minēto būtņu fizisko veselību, strādā vaiga sviedros un reizēm ļaujas, lai kāda no "tām tur" pārņem vadību... :)

Skaidro Gunars Treimanis:
Lāsma - nenoliedzama savdabība. Izsmalcinātība, vulkānisks temperaments, starojošs nemiers, garīga pašatklāsme, izaicinošs stils pret mietpilsonību. Samaitātas šķīstības pievilcība. Kā magnēts pievelk dzelzi, tā Lāsma meklē būvmateriālu garīgajai personībai. Lāsmas sirds sašķel tuvredzīgo cilvēku bangas un atrod sevi mīlā. Lāsma šūpojas starp dienu un nakti, starp gaismu un rītu, starp ego un sevis atdošanu otram un kļūst bagātāka arī caur zaudējumiem.