© 2000. Uģis Šulcs  

Kārļa  Ulmaņa  loma
1940. gada  notikumos  Latvijā

1. Ievads

Izvērtējot 1940.gada notikumus Latvijā, neizbēgami jānonāk pie jautājuma par Kārļa Ulmaņa lomu procesā, kurš noslēdzās ar Latvijas, kā neatkarīgas valsts, iznīcināšanu. Šis jautājums pašsaprotami izriet no pozīcijas, kuru ieņēma Ulmanis viņa autoritārā režīma varas struktūrā, kā pašpasludināts valsts prezidents un vienlaikus ministru prezidents, apstākļos, kad Saeima bija atlaista un Latvijas Satversmes darbība apturēta. 

Analizējot šo jautājumu, izšķirami divi aspekti:

1) kādu ietekmi uz notikumiem atstājusi Ulmaņa kā personības rīcība;

2) kādu ietekmi uz apstākļiem 1940.gadā, kā arī to priekšvakarā atstājis Ulmaņa iedibinātais režīms. 

Atbildes uz šiem jautājumiem nav tikai tīri akadēmiskas intereses priekšmets, bet ir svarīgas arī šodienas latviešu kā nācijas pašidentifikācijas problēmu kontekstā[1]. 

Iespējams, ka atbildes uz izvirzītajiem jautājumiem vēl svarīgākas ir tiesiskajā aspektā, izvērtējot problēmas, kas saistītas ar iespējamo leģitimitāti, kuru PSRS īstenotajai Latvijas valsts demontāžai un vēlākajai Latvijas aneksijai varētu būt piešķīris Ulmanis, turpinot atrasties prezidenta amatā līdz 1940.gada 24.jūlijam[2] un šajā laikā ar savu parakstu apstiprinot virkni tā sauktās Tautas valdības izdoto likumu. 

Savā darbā centīšos ieskicēt iespējamās atbildes uz izvirzītajiem jautājumiem par Ulmaņa un viņa režīma lomu 1940.gada notikumos, kā arī sniegt iespējamo šīs lomas interpretāciju gan no ētiskā, gan tiesiskā viedokļa. 

2. Vai bija nepieciešama Latvijas bruņota pretošanās 

Viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas izvirzāmi Ulmaņa lomas analīzē, ir jautājums kāpēc Latvija 1940.gadā vai pat 1939.gadā neizrādīja bruņotu pretestību PSRS. Ja vairuma autoru viedokļi sakrīt[3] jautājumā par iespējamās pretošanās militāro efektivitāti (respektīvi - tās neefektivitāti), tad jautājumā par nepretošanās ētiskajām un, īpaši, politiskajām sekām tie krasi dalās[4]. 

T. Jundzis atzīst, ka “...1939.gada rudenī Latvijas bruņotā pretestība būtu maziedarbīga, taču arī tad tai būtu jūtama politiskā nozīme, kura vismaz vēlāk varētu ietekmēt otrajā pasaules karā uzvarējušās lielvalstis atzīt un nodrošināt Baltijas valstu neatkarību. Savukārt, no morālā viedokļa nebūtu korekti runāt tikai par iespējamo kritušo un ievainoto skaitu pretošanās cīņās, ja to nesalīdzina ar padomju okupācijas laikā iznīcināto, represēto un nomocīto cilvēku daudzumu”[5]. 

Viennozīmīgi, bruņota pretošanās ne tikai ļautu, bet, domājams, paredzētu Latvijas valdības izveidi trimdā, kas savukārt mainītu Latvijas starptautisko un diplomātisko statusu otrā pasaules kara laikā, kā arī pēckara Eiropas izkārtojuma noregulēšanas periodā. 

Iespējams, ka 1940.gadā (un jo īpaši jau 1939.gadā) izrādītās eventuālās pretestības rezultātā Jaltas un Potsdamas konferenču kontekstā Baltijas valstu (respektīvi - arī Latvijas) vieta pēckara izkārtojumā būtu savādāka, un ja to pilnīgas neatkarības saglabāšana joprojām šķiet apšaubāma, to statuss vismaz līdzinātos tā dēvētajām tautas demokrātijām citur Austrumeiropā.

Savukārt, runājot par iespējamo upuru skaitu, lai gan šādas spekulācijas varētu tikt apšaubītas no ētikas viedokļa (sic!), nevar neizteikt pieņēmumu, ka (lai arī cik neefektīva būtu pretošanās no militārā viedokļa) visas Latvijas teritorijas ieņemšana PSRS bruņotajiem spēkiem prasītu zināmu laiku. Tādējādi, zinām daļa potenciālo PSRS iestāžu upuru paspētu atstāt Latvijas teritoriju, kas, savukārt, ne tikai ļautu glābt viņu dzīvības, bet arī latviešu diasporas politiskā ietekme Rietumos, ņemot vērās tās izveidošanās tiesiskos apstākļus, būtu lielāka, salīdzinājumā ar tās diasporas bieži vien duālo situāciju, kura radās, bēgļiem nonākot Rietumos, otrā pasaules kara noslēgumā (skatīt iepriekš par iespējamo valdību trimdā)[6]. 

Tādējādi, jāatdzīst, ka ir vismaz pietiekams pamats apšaubīt lēmuma par nepretošanos pamatotību, ja ne viennozīmīgi apgalvot, ka bruņota pretošanās būtu bijusi ja ne obligāta, tad vēlama. 

Lēmumu par nepretošanos pamatotību ļauj apšaubīt 1934.gada Latvijā izveidotā autoritārā režīma raksturs. Šis Ulmaņa vienpersonīgi pieņemtais lēmums ne tikai nav saņēmis tautas (vai vismaz tās pārstāvju - Saeimas) apstiprinājumu, bet arī tā pieņemšanas gaitā nav ticis pakļauts birokrātijas (tajā skaitā militārās birokrātijas) ekspertīzei[7]. 

Ja lēmuma par nepretošanos PSRS pieņemšana būtu bijusi atkarīga no Saeimas, var izvirzīt pieņēmumus, ka:

1) 1939. (vai vismaz 1940.gadā) būtu pieņemts lēmums izrādīt militāru pretestību;

2) pieņemot lēmumu neizrādīt militāro pretestību, tajā tiktu ieviestas korekcijas:

a) 1939.gada līguma teksts un tā nosacījumi vairāk atbilstu Latvijas interesēm un Latvijas neatkarības garantiju tiesiskais formulējums būtu mazāk strīdīgs[8];

b) militārā nepretošanās neizslēgtu kādu pilsoniskās pretošanās formu pielietojumu;

c) papildus lēmumam par PSRS prasību pieņemšanu varētu tikt pieņemta virkne lēmumu par “tehniskiem” pasākumiem, kā, piemēram, apdraudēto personu evakuācija, attiecīga pilnvarojuma piešķiršana Latvijas sūtņiem ārvalstīs[9]; politisku deklarāciju pieņemšana (gan iekšpolitiskai, gan ārpolitiskai lietošanai) utml;

d) varētu tikt doti uzvedības priekšraksti sabiedrībai (gan tajā nozīmē, kā rīkoties amatpersonām, gan tajā nozīmē, kā rīkoties ierindas pilsoņiem). 

Ulmaņa režīma apstākļos sabiedrība bija ne tikai izolēta no lēmuma pieņemšanas procesa, bet arī pēc to pieņemšanas palika neinformēta par to raksturu un paredzamajām šo lēmumu sekām. Netika pieļauta arī pieņemto lēmumu kritika un publiska apspriešana. Vēl vairāk, sabiedrība nesaņēma arī nekādus reālus rīcības priekšrakstus un varētu pat apgalvot, ka tika apzināti maldināta par tai draudošajām eventuālajām briesmām[10]. 

3. Kāpēc bruņotā pretestība netika izrādīta 

Ja iepriekš esam apskatījuši Ulmaņa režīma pieņemtā lēmuma par nepretošanos saturu un tā iespējamās alternatīvas, tad joprojām saglabājas aktuāls jautājums par pieņemtā lēmuma motīviem. Nepretendējot uz pilnīgu motīvu analīzi pievērsīsimies tikai diviem, pēc manām domām, vissvarīgākajiem. 

A. Mīts par “labticību” 

Viens no izplatītajiem viedokļiem par Ulmaņa rīcības motīviem, atsakoties no bruņotas pretestības, ir apgalvojums par viņa “labo ticību” PSRS, t.i., cerībām, ka piekāpjoties PSRS prasībām būs iespējams vismaz daļēji saglabāt Latvijas neatkarību. 

Pirmais jautājums, kas uzdodams šajā sakarā, ir jautājums, vai Latvijas valdībai (respektīvi - Ulmanim), bija zināms par Ribentropa-Molotova paktam pievienotā slepenā protokola esamību. Šodien vairs nebūtu pamata apšaubīt, ka jau dažas dienas pēc minētā pakta parakstīšanas Latvijas valdības rīcībā bija visumā pilnīga informācija par paktam pievienotā slepenā protokola saturu[11]. 

Atliek jautājums par šim paktam pievienotā slepenā protokola interpretāciju, taču 1939.gada septembrī Vācijas un PSRS kopīgi realizētās agresijas pret Poliju kontekstā, protokolā minēto ietekmes sfēru[12] definīcijas satura iespējami plaša interpretācija nešķiet loģiska. 

Sarunu gaita pirms Latvijas un PSRS savstarpējā palīdzības pakta parakstīšanas 1939.gada oktobrī liecina, ka Ulmanim nevarēja rasties kaut mazākās ilūzijas nedz par PSRS patiesajiem nolūkiem iegūt tiesības brīvi rīkoties Latvijas teritorijā, pie kam nesaistot šo brīvību ne ar kādiem termiņiem, kuri varētu izrietēt no paredzamā kara beigām Eiropā, nedz par Latvijas valdības (respektīvi - Ulmaņa) iespējām reāli ietekmēt PSRS rīcību tās nolūku realizācijā, vai pat formālos šīs rīcības nosacījumus[13]. 

Vēl mazāka ticamība ir Ulmaņa “labajai ticībai” 1940.gada jūnijā. Saskaņā ar Anglijas sūtņa Latvijā Orda liecību, jau 4.jūlijā Orda atvadīšanās audiences laikā pie Ulmaņa pēdējais izteicies, ka Besarābijas iekļaušana Padomju Savienībā rādot, ka pamattendences mainās, ar ko Ords sapratis, ka esot iespējama arī Latvijas iekļaušana PSRS sastāvā[14]. 

Pat iepriekšējā īsā analīze dod pietiekamu pamatu apšaubīt Ulmaņa “labo ticību” Latvijas neatkarības (kaut ierobežotas) iespējamai saglabāšanai. Vienīgā “labās ticības” iespējamā interpretācija pieļaujama Ulmaņa režīma saglabāšanas kontekstā (pareizāk, kā paša Ulmaņa zināmas vietas nodrošināšana PSRS iecerētajā politiskajā izkārtojumā). 

B. Mīts par iespējamo upuru novēršanu 

Jau iepriekš esam norādījuši uz nepieciešamību, izvērtējot iespējamo bruņota pretošanās upuru skaitu vērtēt vēlāko Padomju režīma upuru skaita kontekstā. Taču šie apsvērumi izdarīti post factum, t.i., zinot to, kādus zaudējumus Latvijas sabiedrībai nesusi PSRS okupācija un tās teroristiski-totalitārais režīms, ko Ulmanis 1939. un 1940.gadā drošticami nevarēja zināt. Tanī pat laikā, nav nekāda pamata pieņemt, ka Ulmanim nebūtu pietiekamas vispārējas informācijas par PSRS politiskā režīma raksturu un tā potenciālajiem rīcības plāniem Latvijas teritorijā. 

Domāju, ka 10. zemsvītras piezīmē pieminētā Ulmaņa cenšanās nedot Latvijas pilsoņiem iespēju atstāt Latviju, dod pietiekamu pamatu apšaubīt nolūku novērst iespējamos upurus, kurus nestu bruņota pretošanās, vismaz kā dominējošu motīvu Ulmaņa rīcībai laika periodā no 1939.gada oktobra līdz 1940.gada jūlija otrajai pusei. 

4. Latvijas valsts demontāža 

Atsevišķs jautājums par Ulmaņa lomu 1940.gada notikumos ir viņa rīcība pēc 1940.gada 16.jūnija līdz pat 1940.gada 24.jūlijam, kad viņš savas prezidenta pilnvaras nodeva tā dēvētās Tautas Saeimas “izvēlētajam prezidentam” A. Kirhenšteinam. 

Turpinot formāli pildīt Latvijas prezidenta pienākumus, Ulmanis parakstīja virkni Kirhenšteina valdības izdoto likumu, kas tieši bija vērsti uz Latvijas valsts institucionālo demontāžu, kā arī uz Latvijas pilnīgas inkorporācijas PSRS sagatavošanu, t.sk., ar Ulmaņa parakstu tika publicēti 21.jūnija likums par amnestiju, 8.jūlija likums par politiskajiem vadītājiem armijā, 10.jūlija likums par aizsargu organizācijas likvidāciju u.c[15]. 

Šo Ulmaņa rīcību var raksturot kā tiešu kolaborāciju, jo tai nav nekādas loģiskas politiskas (nemaz nerunājot par ētisku) motivācijas[16]. Šī Ulmaņa rīcība atkal tikai var apstiprināt viņa “labo ticību” iespējai saglabāt zināmu vietu PSRS iecerētajā turpmākajā varas konstalācijā Latvijas teritorijā. 

5. Ulmaņa kā personības rīcība 

Sākotnēji jānorāda, ka Ulmaņa kā personības rīcība tieši izrietēja no viņa pozīcijas valsts politiskajā sistēmā un kopumā vērtējama tieši no šī sistēmiskā viedokļa. Taču tieši Latvijā pastāvošā autoritārā režīma sistēma predestinēja to lielo Ulmaņa kā personības rīcības ietekmi uz notikumiem. 

Absolūtā vara, kas bija koncentrēta Ulmaņa rokās, nosacīja arī viņa absolūto atbildību lēmumu pieņemšanā. Tādējādi, vēršot uzmanību uz iepriekš minētajiem viņa rīcības motīviem, t.i., vēlmi saglabāt, kaut nosacīti savu vietu varas konstalācijā (domājams, ka vienkāršoti personīgās drošības apsvērumi šeit spēlējuši mazāku lomu, jo galu galā vislielāko personīgo drošību varēja garantēt Ulmaņa došanās emigrācijā, bet mēģinājumus atstāt Latviju Ulmanis uzsāk tikai pēc 21.jūlija), papildus jānorāda arī uz dabīgām cilvēka bailēm no atbildības, kas Ulmaņa gadījumā, kad viņa rokās koncentrētā vara predestinēja arī absolūtu atbildību, krīzes situācijā radīja nespēju izšķirties par radikāliem lēmumiem, to piesedzot (droši vien arī sev) ar it kā skaidru un pragmātisku mazākā ļaunuma ceļu, kas patiesībā izvērtās par ļaušanos notikumu straumei, kura iegūst īpaši traģisku (un pat varbūt noziedzīgu) raksturu, ievērojot, ka straume nes ne tikai Ulmani, bet visu valsti un tās sabiedrību. 

Tādējādi absolūtā atbildība, kuru Ulmanis bija uzņēmies, arī padara viņu absolūti atbildīgu par tiem lēmumiem, kurus viņš pieņēmis Latvijas pilsoņu vārdā, kā arī par tiem upuriem un zaudējumiem, kuri radušies Latvijas valstij un sabiedrībai šo lēmumu pieņemšanas rezultātā, pie kam šo atbildību nemazina to upuru skaits, kuru rašanos eventuāli šie lēmumi ir novērsuši[17]. 

Jāpiekrīt E. Andersonam, ka, paliekot Valsts prezidenta amatā līdz 1940.gada 21.jūlijam (skatīt 2.zemsvītras piezīmi), Ulmanis faktiski sankcionēja padomju varas pārņemšanu Latvijā. Ulmanim bija jāgādā okupantiem juridisks aizsegs un jālikvidē viss, ko viņš bija uzbūvējis. Cenšoties ar servilu padevību neradīt sliktu iespaidu krievos viņš neizglāba ne sevi ne citus, bet atstāja sliktu iespaidu par sevi un Latviju citās zemēs, uzspiezdams savu atbalsta zīmogu visam, kas notika vēlāk[18].

6. Ulmaņa režīma ietekme 

Jau iepriekš norādīts uz iespējamām izmaiņām lēmumu saturā, ja to pieņemšanā būtu iesaistīta sabiedrība vai tās priekšstāvji - Saeima. Taču papildus jāpiemin vēl kāds Ulmaņa režīma ietekmes aspekts. 

Sešos sava pastāvēšanas gados režīms praktiski bija likvidējis visas neatkarīgās pilsoniskās sabiedrības institūcijas, tās aizstādams ar režīma ideoloģiju reproducējošiem veidojumiem (sākot ar kamerām un beidzot ar režīmam padevīgu presi). Tā rezultātā no vienas puses sabiedrība nebija vairs spējīga pašdarbīgai rīcībai (ne psiholoģiski ne institucionāli), no otras puses, sagrūstot režīmam PSRS invāzijas rezultātā, izveidojās politiskais vakuums, ko aizpildīt spēja tikai personas un organizācijas, kas sadarbojās ar PSRS. 

Ja arī neatkarīgās pilsoniskās sabiedrības struktūras nebūtu reāli spējušas ietekmēt faktisko notikumu gaitu pēc padomju invāzijas, gandrīz droši var apgalvot, ka, šīm struktūrām eksistējot, 1940.gada vasarā nebūtu radies vismaz ārēji vispārējās kolaborācijas iespaids. 

Pamats ir arī apgalvojumam, ka autoritārais režīms kolaborācijā iegrūda daļu kreiso aprindu pārstāvju (šajā gadījumā runa nav par komunistiem), kas pārmaiņas sākotnēji uztvēra kā režīma galu, neuztverot tās kā Latvijas neatkarības apdraudējumu[19]. 

Kā vēlāk notikumi parādīja, pašdarbīgai pretestības organizēšanai bija nepieciešams zināms laiks. Vienlaikus pretestības organizēšana jau okupācijas apstākļos salīdzinoši īsā laikā prasīja lielus upurus, kas iespējams būtu mazāki, ja:

1) jau okupācijai sākoties būtu pastāvējušas kādas organizatoriskas struktūras (kaut tikai no konspirācijas viedokļa tās būtu bijušas efektīvākas nekā stihiski izveidotās);

2) vēl pirms okupācijas būtu izstrādāti uzvedības modeļi un veikti attiecīgi tehniski-organizatoriski pasākumi (skatīt iepriekš). 

Šajā aspektā iespējams runāt arī par Ulmaņa režīma atbildību par tiem upuriem (īpaši skolu un augstskolu jaunatnes vidū), kurus nesa stihiskās pretestības kustības dalībnieki 1940.gada nogalē un 1941.gada pirmajā pusē. 

7. Vai Ulmaņa rīcība kādā veidā ir leģitimējusi PSRS veikto Latvijas aneksiju. 

Šim jautājumam izšķirami divi aspekti:

1) iekšpolitiskais;

2) starptautiski tiesiskai.

No iekšpolitiskā aspekta nav pamata Ulmaņa režīma darbības atzīt par likumīgām kopš 1934.gada 15.maija, kad, pārkāpjot Satversmi, tika atlaista Saeima un iedibināts autoritārs režīms. Gan ministru prezidenta, gan Valsts prezidenta amatus Ulmanis ieņēma nelikumīgi un jebkuri viņa parakstīti tiesiskie akti varēja iegūt likuma spēku tikai, ja tos post factum, atbilstoši Satversmē noteiktai procedūrai, akceptētu Latvijas pilsoņi vai to likumīgi ievēlēta priekštāvju institūcija - Saeima (piemēram, 1937.gada Civillikums, kura darbību atjaunoja 1993.gadā).

Taču no starptautisko tiesību viedokļa nav svarīgi cik likumīga no iekšējo likumu viedokļa ir valdība, kas efektīvi realizē varu valstī, un šīs valdības pieņemtie tiesiskie akti, kas skar starptautiskās attiecības tiek atdzīti par likumīgiem. 

No šī viedokļa šķirami divi Ulmaņa darbības periodi - līdz 1940.gada 17.jūnijam un pēc tam. Ulmaņa valdības piekrišana apmierināt PSRS 16.jūnija ultimātu var tikt atzīta par likumīgu no starptautisko tiesību viedokļa, kas kopā ar PSRS ultimātā ietvertajām prasībām veido intervences nolīgumu. Taču PSRS pēc ultimātā izvirzīto prasību apmierināšanas no Latvijas puses veica Latvijas teritorijā darbības, kas nebija paredzētas intervences nolīgumā. Līdz ar to, no vienas puses intervences nolīgumu var uzskatīt par tādu, kas vairs neuzliek saistības no Latvijai, no otras puses Ulmaņa darbības, kuras viņš veicis pēc 17.jūnija var tikt uzskatītas par tādām, kas veiktas piespiedu apstākļos un arī nav uzskatāmas par tādām, kas izraisa kādas saistības no Latvijas puses[20]. 

Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka Ulmaņa rīcība būtu izraisījusi kādas tiesiskas sekas, kas būtu uzskatāmas par saistošām Latvijas valstij vai tās pilsoņiem. Taču tas nemazina Ulmaņa darbības izraisītās politiskās, psiholoģiskās vai ētiskās sekas. 

8. Nobeigums 

Kopsavilkumā var norādīt, ka Ulmaņa un viņa režīma darbība ir atstājusi tiešu ietekmi uz 1940.gada notikumiem, kas atdzīstama par nelabvēlīgu gan no faktiskā viedokļa (t.i., notikumu gaita būtu bijusi Latvijas valstij un sabiedrībai labvēlīgāka, ja Ulmaņa režīma lēmumi un darbības būtu bijušas savādākas, vai arī 1940.gada notikumu priekšvakarā Latvijā būtu pastāvējis demokrātisks vai pat mazāk autoritārs režīms), gan no psiholoģiski ētiskā viedokļa (t.i., Latvijas sabiedrība protams būtu cietusi no PSRS okupācijas, bet tas nebūtu atstājis tik dziļas psiholoģiskas sekas un kompleksus, ko sabiedrībā radījusi gan sākotnējā nepretošanās PSRS okupācijai, gan vēlākā plašā kolaborācija ar okupācijas režīmiem). 

Lai gan no starptautisko tiesību viedokļa Ulmaņa režīma darbības nav atstājušas Latvijai tiesiski saistošas sekas, citāda režīma un Ulmaņa kā personības darbība būtu atvieglojusi Latvijai aizstāvēt savu valststiesisko doktrīnu par 1918.gada 18.novembrī pasludinātās Latvijas Republikas tiesisko kontinuitāti gan iekšpolitiski, gan starptautiskajās attiecībās. 

Bez tam, jānorāda, ka Ulmaņa un viņa režīma darbības analīze Latvijas valsts neatkarības iznīcināšanas kontekstā, var būt īpaši svarīga demokrātiska režīma pamatojumā, uzskatāmi parādot, ka autoritārs režīms var būt bīstams valsts drošībai un neatkarībai, gan objektīvi, gan autoritārā vadoņa subjektīvo īpašību kontekstā. Lai gan līdzšinējie akadēmiskie pētījumi visumā atsedz gan Ulmaņa, gan viņa režīma nepievilcīgo lomu 1940.gada procesos, publicistikā ne reti joprojām dominē Ulmaņa apoloģētika. Šī Ulmaņa  pozīcijas aizstāvēšana ir pietiekams pamats turpmāku pētījumu veikšanai šajā jomā, lai sniegtu sabiedrībai pilnīgu un objektīvu informāciju par apstākļiem kādos Latvija zaudēja savu neatkarību un personām, kuras aktīvi līdzdarbojās šajos procesos. 

Izmantotā literatūra* 

Andersons, E. četri prezidenti: Kārlis Ulmanis. Latvijas vēsture. 1993. 2(9), 18.-21.lpp.

Balodis, A. Baltijas republikas Lielā Tēvijas kara priekšvakarā. Stokholma: Zvaigzne, 1980. 118 lpp.

Dunsdorfs, E. Kārļa Ulmaņa dzīve. Rīga: Zinātne. 1992., 460 lpp.

Feldmanis, I., Stranga, A., Virsis, M. Latvijas ārpolitika un starptautiskais stāvoklis (30.gadu otrā puse). Rīga: Latvijas Ārpolitikas institūts, 1993. 435 lpp.

Gore, I., Stranga, A. Latvija: neatkarības mijkrēslis. Okupācija. Rīga: Izglītība, 1992. 289 lpp.

Jundzis, T. Drošības garantiju meklējumi (1920.-1940.). Latvijas vēsture. 1994. 3(14), 39.-48.lpp.

Jundzis, T. Latvijas drošība un aizsardzība. Rīga: Junda, 1995. 572 llp.

Latvijas okupācija un aneksija: Dokumenti un materiāli. Rīga, 1995. 606 lpp.

Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokoli. 1940.gada 16.jūnijs - 19.jūlijs. Rīga: Zinātne, 1991. 352 lpp.

Lēbers, D.A. Latvijas valsts bojāeja 1940.gadā. Starptautiski tiesiskie aspekti. Grām.: Latvijas valsts atjaunošana 1986.-1993. Rīga, 1993., 7.-41.lpp.

Kalniņš, B. Latvijas Sociāldemokrātijas 50 gadi. Stoholma: Memento, 1993. 247 lpp.

Ronis, I. Kārlis Ulmanis Latvijas brīvvalsts likteņa stundās un viņa golgātas ceļš: Eseja. Grām: Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā: Dokumenti un materiāli. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 1994., 11.-235.lpp.

Smits, E.D. Nacionālā identitāte. Rīga: AGB, 1997. 223 lpp.

Treiguts-Tāle, E. Latvieši karš ir sācies. Atmiņas par liktenīgajiem gadiem. Rīga: Zinātne, 1996. 469 lpp.