Šis darbs ir tapis kā referentu tēzes Eiropas Savienības informācijas centra organizētā diskusiju cikla "Eiropas vakari" ietvaros 2001.gada 28.maijā notikušajam pasākumam.

1. Jēdziens "liberālā demokrātija" ir kļuvis par ikdienā plaši lietojamu terminu, un, kā vairums šādu terminu, to bieži izmanto, nedomājot par tā iespējamo saturu un apzīmējot ar to visdažādākās parādības. Vairumā gadījumu "liberālo demokrātiju" saprot kā sinonīmu tādiem jēdzieniem kā "modernā demokrātija", "mūsdienu demokrātija", "Rietumu demokrātija" utml.

2. Pašsaprotamais termina "liberālā demokrātija" lietojums izraisījis priekšstatu, ka jēdzieni "liberālisms" un "demokrātija" ir nešķirami. Ja šis uzskats ir pareizs, tad demokrātijai visās tās izpausmes formās būtu jābūt liberālai, bet savukārt liberālismam būtu jābūt demokrātiskam.

3. Taču mēģinot noskaidrot, kas ir liberālisms un kas ir demokrātija, atklājas ne tikai šo jēdzienu savstarpējais pretrunīgums, bet arī tie bieži var būt savstarpēji izslēdzoši.

a) Pirmkārt, ar jēdzienu demokrātija apraksta sabiedrības pārvaldes formu jeb politisko režīmu. Savukārt, jēdziens liberālisms raksturo priekšstatu un vērtību kopumu. Plašā izpratnē liberālismu varētu raksturot kā ideoloģiju, taču tam piemītošais racionālisms ir pretrunā ar ideoloģijas praktizējošā homo credens būtību.

b) Demokrātija kā "kopējās gribas" iemiesotāja var nonākt pretrunā ar liberālisma aizstāvēto individuālisma principu. Ja liberālisms manifestē brīvību, tad demokrātija - vienlīdzību. Mēģinājumi vienlaicīgi panākt abu minēto vērtību īstenošanu ir bijuši pamatā visiem lielajiem vēsturiskajiem konfliktiem.

4. Kā redzam, nepastāv nepieciešama saikne starp demokrātiju un liberālismu. Liberālisma pretstats ir totalitārisms, kamēr demokrātijas - autoritārisms, tādējādi, vismaz teorētiski, var pastāvēt "totalitāra demokrātija" un "liberāls autoritārisms".

5. Tiek apgalvots, ka liberālisma vērtības ir brīvība, tolerance, privātums, konstitucionālisms un likuma vara (pārstāvniecība un varas dalīšana). Ja brīvība ir liberālisma galvenā vērtība, tad ir jāatbild uz trim jautājumiem - Brīvība no kā? Brīvība uz ko? Brīvība kam?

a) "Brīvība no kā?" (negatīvā brīvība) - liberālismā izprot kā brīvību rīkoties bez ārējiem ierobežojumiem (Hobss) - bez valsts iejaukšanās indivīda darbībā.

b) "Brīvība uz ko?" (pozitīvā brīvība) - liberālismā ir mazāk uzsvērta, jo tā ir pakļauta resursu nevienlīdzīgai sadalei. Un konsekventa tās realizēšana ir iespējama tikai uz negatīvās brīvības ierobežošanas rēķina.

c) "Brīvība kam?" - liberālismā ir jautājums par pilsoņu kopumu. Klasiskais liberālisms runā tikai par brīvību indivīdiem, kas ir spējīgi pieņemt neatkarīgus un racionālus lēmumus, tas ir, tādiem indivīdiem, kas ir materiāli neatkarīgi no citiem indivīdiem. Šeit liberālismā izpaužas iespējamā demokrātiskuma nosacītais raksturs - demokrātija tikai dažiem.

6. Kapitālisma izraisītais ražošanas pieaugums ir novedis pie dzīves līmeņa kāpuma Rietumos. Tādējādi ir palielinājies šķietami materiāli neatkarīgo indivīdu skaits. Attīstoties ražošanai un pieaugot materiālajai labklājībai, Rietumu sabiedrība ir kļuvusi par izglītotu sabiedrību. Tas ir radījis indivīdu prasību un pašapziņas pieaugumu. Šī vēsturiskā procesa rezultātā Rietumos "pilsoņu kopums" ir paplašinājies aptverot visu sabiedrību.

7. Rezultātā mēs iegūstam situāciju, kad visi sabiedrības locekļi ir "indivīdi" ar dabīgajām tiesībām. Šo dabīgo tiesību realizācijai un aizsardzībai "indivīdi" ir apveltīti ar politiskajām tiesībām. Šo stāvokli uzturošo politisko ietvaru aprakstot, tad arī parasti lieto terminu "liberālā demokrātija".

8. Rietumos pilsoņu kopumam aptverot visu sabiedrību, indivīdam piemītošās dabiskās tiesības ir transformējušās "cilvēka tiesībās". Dekolonizācijas procesa un bipolaritātes modeļa sabrukšanas rezultātā ir radusies ideja par vienotu "cilvēci" kā "pilsoņu kopumu".

9. Būtiska liberālismu raksturojoša vērtība ir arī tolerance. Politikā tā ir realizējusies kā vērtību neitralitātes princips - valsts "vienaldzība" pret indivīda uzskatiem, dzīves stilu utml. Minētās valsts neitralitātes saknes ir meklējamas Rietumu sabiedrības sekularizācijā - baznīcas atdalīšanā no valsts. Taču šī tolerance ir problemātiska:

a) ir sarežģīti nošķirt uzskatus no rīcības (piemēram, kurā brīdī rasistisku uzskatu paušana ir kvalificējama kā akts, kurš izraisījis sekas reālajā pasaulē, tas ir rīcība);

b) vai "vērtību neitralitāte" ir valsts "vienaldzība", vai arī tā ir sabiedrību veidojošo indivīdu nospiedošā vairākuma vienaldzība (piemēram, sekularizācija un tai sekojošā reliģiskā tolerance Rietumu modernitātes sākumā bija iespējama tikai saistībā ar racionālisma ideju izplatību un to izraisīto sabiedrības vienaldzības pieaugumu pret reliģiozitāti kā tādu);

c) ir pamats pieņēmumam, ka "vērtību neitralitāti" var attiecināt tikai uz jomām, kas no publiskās sfēras ir "izspiestas" privātajā sfērā, tas ir, tādiem procesiem, kuri ir zaudējuši "sabiedrisko novērtējumu", saglabājot vērtību tikai atsevišķu indivīdu vai indivīdu grupu acīs. Šīs vērtības nepieprasa speciālu valsts aizsardzību (piemēram, dažādas seksuālās prakses);

d) sabiedrībai vitāli svarīgos jautājumos "vērtību neitralitāte" ne tikai nav iespējama, bet ir arī jēdzienisks un loģisks nonsenss.

10. Privātums (privacy) koncepts ir radījis to sfēru, kur ir iespējams realizēt liberālisma proponētās "negatīvās brīvības". Sfēru, kurā cilvēks reāli var kļūt par indivīdu (pašpietiekamu būtni). Šis privātums ir ekskluzīva Rietumu sabiedrību raksturojoša sfēra.

11. Indivīda pašnepietiekamība publiskajā sfērā, nespēja eksistēt dabīgajā stāvoklī (neatkarīgi no šī stāvokļa interpretācijas dažādās tradīcijās), rada nepieciešamību pēc valsts. Savukārt liberāļu konstitucionālisms ir valsts institucionālais ietvars, kas radīts liberāļu postulēto vērtību nodrošināšanai. Tam piemīt tikai instrumentāls raksturs un pats par sevi tas nav vērtība.

II Situācijas apraksts

12. Kā zināms, pasaules resursi ir ierobežoti, ko nevarētu teikt par cilvēku vajadzībām. Kopš 1992. gadā Riodežaneiro notikušās ANO Vides konferences nevienam vairs nav noslēpums, ka, lai visiem planētas iedzīvotājiem nodrošinātu patreizējo bagāto valstu dzīves standartu būtu nepieciešami vismaz trīs zemesložu resursi. Tāpat visiem zināms fakts ir, ka 20% bagāto valstu izmanto apmēram 80% planētas resursu.

13. Globālā klimata maiņa, vides piesārņojums un ozona slāņa sagrūšana 90. gados ieguvusi nozīmīgu vietu starptautiskās politikas dienas kārtībā. To izraisītais apdraudējums ir pieaudzis tādā mērā, ka ir ieguvis vispārēju draudu raksturu. Cīņā ar šiem draudiem ir trīs iespējamie ceļi:

a) ierobežot šo apdraudējumu izraisošās cilvēku aktivitātes;

b) novērst vai mazināt šo apdraudējumu radīto kaitējumu;

c) esošā stāvokļa mākslīga atkalpietuvināšana lietu dabīgajam stāvoklim.

14. Visi šie ceļi prasīs vēl nebijušu resursu koncentrāciju. Šāda potenciāla resursu mobilizācija nenovēršami paredz, ka:

a) jebkāda resursu pārdale par labu nabadzīgajām valstīm ir izslēgta, jo "cilvēku altruisma spējas ir ierobežotas" (Dāvids Rikardo). Gluži otrādi, "bagātajiem" var rasties nepieciešamība atņemt 80% "nabago" viņu rīcībā vēl esošos apmēram 20% pasaules resursu;

b) ierobežojot apdraudējumu izraisošās cilvēku aktivitātes, visticamāk, pirmkārt ierobežos nabadzīgo valstu pilsoņu aktivitātes;

c) ekoloģiskā apdraudējuma radītais kaitējums tiks kompensēts tikai bagāto valstu pilsoņiem;

d) esošā stāvokļa mākslīga atkalpietuvināšana lietu dabīgajam stāvoklim, visticamāk, pirmkārt notiks bagātajās valstīs vai arī šo valstu pilsoņu interesēs.

15. Resursu nevienlīdzīgā sadale veicinās ar resursiem nabagākajās valstīs revizionistiskas starptautiskās politikas veidošanos, kas savukārt izraisīs daudz vairāk konfliktu kā pēdējā Aukstā kara laikā.

16. Gaidāmās resursu pārdales izraisītie asie konflikti veicinās nepieciešamību savējos nodalīt no svešajiem. Savukārt, resursu koncentrēšana un to izmantošana netradicionālo draudu novēršanai prasīs:

a) sabiedrības mobilizāciju;

b) atbilstošu vērtīborientieru nodrošināšanu;

c) attiecīgas efektivitātes un operativitātes panākšanu.

17. Bet, kurš starptautiskajā sistēmā figurējošais aktieris uzņemsies šo mobilizējošo lomu? Visticamāk - tās būs industriāli attīstītās lielvalstis. Tā kā beidzot ir sākusies ES pārtapšana no starpvalstu organizācijas vienotā valstī, viena no šīm lielvalstīm būs nākotnes ES.

18. Nav šaubu, ka lielvalstij uzņemoties šo mobilizējošo lomu:

a) no vienas puses, būs jākoriģē savs iekšpolitiskais režīms, lai varētu veiksmīgi realizēt jauno globālo misiju;

b) no otras puses, misijas veikšana pati par sevi koriģēs esošo politisko režīmu.

19. Paredzamajām korekcijām, visticamāk, vajadzētu veicināt intelektuālu refleksiju par Rietumos valdošo politisko režīmu un tā nākotni.

20. Diemžēl valdošais politkorektais diskurss ierobežo refleksiju gan ar definēto tēmu loku, gan ar piedāvātajiem konceptiem un terminoloģiju.

21. Jau šobrīd ES tiek apšaubīti vismaz trīs no liberālās demokrātijas institucionālajiem pamatprincipiem:

a) netiek ievērots varas dalīšanas princips (Eiropas parlamenta un Eiropas komisijas pilnvaru sadalījums);

b) netiek stingri ievērots pārstāvniecības princips (Eiropas parlamenta un Eiropas komisijas pārstāvju deleģēšanas mehānisms)

c) netiek respektētas mazākuma intereses (Haidera skandāls un Itālijai izteiktie draudi sakarā ar 2001.gada parlamenta vēlēšanu eventuālajiem rezultātiem).

22. ES pastāvot kā starpvalstu organizācijai, tās institucionālā kārtība ir trausla, un tai ir pagaidu raksturs. Tā ir vai nu nolemta virzībai uz federālas Eiropas valsts izveidi, kas tiks apveltīta ar suverenitātes atribūtu, vai arī pretējā gadījumā - dezintegrēties, iegrūžot Eiropu kontrastējošu nacionālisma spēku radītajā haosā. Nepieciešamība saskaņot 15 suverēnu valstu viedokļus, no vienas puses, rada grūtības lēmumu pieņemšanā, no otras puses, padara apšaubāmu pieņemto lēmumu īstenošanu. Savukārt, apstāklis, ka ES lēmumi nerodas tradicionāla leģislatīva procesa rezultātā, rada atsvešinātību starp ES institūcijām un tās pilsoņiem.

23. Gerharda Šrēdera pēdējo mēnešu iniciatīvas it kā liecina par vēlmi pārveidot ES institucionālo modeli atbilstoši liberālās demokrātijas principiem:

a) likumdošanas varas deleģēšana divpalātu parlamentam un tās nošķiršana no izpildvaras - Eiropas komisijas, kas kļūs par nākotnes ES valdību;

b) parlamentam atbildīgas valdības (Eiropas komisijas) izveidošana.

c) parlamenta augšpalātas kā mazākuma (nacionālo valstu) interešu aizstāvības institūcijas izveidošana;

d) konstitucionālisma principa nodrošināšana, ieviešot vienoto ES konstitūciju.

24. Taču piedāvātie ES transformēšanas modeļi, visticamāk, liecina ne tik daudz par vēlmi nodrošināt (saglabāt) liberālās demokrātijas principus tās institūcijās, kā par mērķi ES no starpvalstu organizācijas pārveidot par Eiropas Supervalsti (ES').

25. Atskatoties Rietumu vēsturē, nosacīti varam izdalīt trīs periodus:

a) pirms imperiālo antīko valsti;

b) vēlo imperiālo antīko valsti, kā arī feodālo valsti;

c) nacionālo valsti.

26. Pamatojoties uz vēsturisko pieredzi, var izvirzīt pieņēmumu, ka demokrātijas pastāvēšana ir atkarīga no tā vai valsts, kā politiskas organizācijas, robeža sakrīt vai nesakrīt ar sabiedrības robežām (t.i., vai valsts aptver vienu vai vairākas sabiedrības). ES kļūstot par ES', valsts kā politiska organizācija aptvers vairākas sabiedrības.

27. Arī modernā politikas teorija ļauj apšaubīt iespējamību, ka ES' politiskais režīms būs demokrātisks līdzšinējā izpratnē. Ārends Lijpharts formulējis deviņus priekšnoteikumus kopienas [consociation] demokrātijas (jo klasiskas demokrātijas izveidošanās plurālās sabiedrībās esot mazticama) iedibināšanai plurālā sabiedrībā:

a) tāda segmenta (indivīdu kopumi, kas pārstāv organizētas vai neorganizētas grupas, kas atšķiras pēc lingvistiskām, reliģiskām, etniskām utt. pazīmēm vai arī pauž dažādus uzskatus, vai intereses), kurš veidotu absolūto vairākumu, neesamība;

b) sociāli-ekonomiskā vienlīdzība starp segmentiem;

c) aptuveni vienāds segmentu lielums, kas ļauj nodrošināt starp tiem spēku līdzsvaru;

d) grupu ierobežotais skaits, lai pārrunas starp tām nepārvērstos pārāk sarežģītā procesā;

e) salīdzinoši nelielais valsts izmērs, kas vienkāršo lēmumu pieņemšanas procesu;

f) ārējā apdraudējuma esamība, kas veicina iekšējās vienotības stiprināšanu;

g) kopīgu, visiem sabiedrības segmentiem vienotu orientāciju esamība, kas mīkstina atsevišķo segmentu īpašās orientācijas;

h) segmentus veidojošo iedzīvotāju grupu dzīvošana kompaktās vienībās, kas nepieciešamības gadījumā ļauj pievērsties federālismam, kā autonomiju nodrošinošai formai;

i) kompromisa un vienošanās panākšanas vēsturisko tradīciju esamība.

28. No augstāk minētajiem faktoriem ES' piemitīs tikai pēdējie četri. Taču ievērojot to, ka faktoru uzskaitījums ir dots dilstošā secībā no svarīgākā uz mazsvarīgāko, var apgalvot, ka ES' nepastāvēs svarīgākie priekšnoteikumi kopienas demokrātijas veidošanai.

29. Kāds tad būs supervalsts politiskais režīms? Minētie iemesli (dažādie draudi; sabiedrības konsolidācijas nepieciešamība; resursu mobilizācijas nepieciešamība; nepieciešamība palielināt institucionālo kapacitāti) pieprasa radīt efektīvu un vienlaikus pietiekami leģitīmu sabiedrības pārvaldes modeli.

30. Šāds modelis varētu sevī apvienot totalitārismam raksturīgo lēmumpieņemšanas un realizācijas efektivitāti un universālismu ar demokrātijai raksturīgo leģitimitātes nodrošināšanas procedūru un īstenotās politikas sabiedrisku post factum "ekspertīzi".

31. Valsts, kā politiska instrumenta, uzdevums ir nodrošināt, aizsargāt un vairot tās pilsoņu dzīves kvalitāti, ko veido indivīda pozitīvo identitāšu kopums. Kāda vieta tiks saglabāta liberālisma paustajām vērtībām, kas šobrīd kļuvušas par neatņemamu "Rietumu cilvēka" identitātes sastāvdaļu?

32. Acīmredzot, turpināsies jau tagad novērojamā liberālisma atkāpšanās privātajā sfērā. Lai arī, ES' pilsoņu kopumam, visticamāk, būs jāatsakās no daļas savas suverenitātes, kas skar tā dēvēto "augsto" [high] politiku - ārpolitiku, drošību un makroekonomiku -, "zemās" [low] politikas līmenī saglabāsies līdzšinējās pilsoniskās brīvības. Virknē sfēru valsts kontrole pat mazināsies. Šo procesu varētu dēvēt par "plašo sekularizāciju". Līdzīgi baznīcas šķiršanai no valsts, indivīda pilnīgai paškontrolei tiks nodota viņa etniskā piederība, seksuālās prakses (tas neizslēdz reproduktīvo funkciju pārnešanu publiskajā sfērā), sevis bioloģiskā uzturēšana (eitanāzija, narkotisko vielu lietošana utt.) utml.

33. Liberālisma lomas samazināšanās publiskajā sfērā loģiski izriet no paredzamās privātīpašuma lomas samazināšanās:

a) vēlmju realizācijas procesam virtualizējoties, atsevišķam indivīdam nepieciešamo resursu apjoms samazināsies;

b) savukārt sadārdzinoties reālitātei, kā mums liek domāt izvēles racionalitātes teorijas, vairums indivīdu izvēlēsies lētāko iespēju realizēt savas vēlmes.

34. Šodienas labklājības valsti, kas gan drīzāk ir sakņota Ruso nevis anglosakšu liberāļu iedibinātajā tradīcijā, nomainīs jauna sociālā politika, kas būs balstīta ne tik daudz sociālo labumu pārdalē, kā jauno tehnoloģiju attīstībā.

35. Jaunais politiskais režīms tēlaini būtu nosaucams par jauno sabiedrisko līgumu, ko indivīdi savstarpēji noslēguši apstākļos, kad "pilsoņu kopuma" neierobežota paplašināšanās un cilvēktiesību transcendentalizēšanās ir atkal novedusi pie dabīgā stāvokļa - visu kara pret visiem.

36. Protams, izklāstītajās idejās ir daudz pretrunu. Taču šis ir tikai viens no mēģinājumiem paskatīties uz nākotnes politiskajiem procesiem ar politkorektuma neapmiglotu skatienu. Galu galā diskusijas mērķis ir nevis kādu par kaut ko pārliecināt, bet gan veicināt domu apmaiņu un rosināt turpmāku refleksiju…