© 2002. Uģis Šulcs

VALSTS KĀ STARPTAUTISKĀS POLITIKAS AKTIERA “RENESANSE” 

SATURA RĀDĪTĀJS 

I IEVADS

II VALSTS KONCEPTS STARPTAUTIKO ATTIECĪBU TEORIJĀ

III “VALSTS GALA” TEORIJAS

1. Valsts normatīvais noliegums

2. “Valsts norieta” empīriskās pazīmes

A. Teritorialitātes izzušana

B. Suverenitātes mazināšanās

C. Valstu autonomijas problēmas

3. Alternatīvas

IV “VALSTS GALA” TEORIJU KRITIKA

1. Empīriski fiksējamo faktu interpretācijas kritika

2. Normatīvo “valsts gala” uzstādījumu kritika

3. Valsts alternatīvu kritika

V NOBEIGUMS

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

ABSTRACT

I IEVADS 

Jau pirms Aukstā kara beigām atsevišķi starptautisko attiecību teorētiķi visai skeptiski raudzījās uz valsts nākotni[1], taču bipolārās pasaules sabrukums jautājumu par valsts nozīmi starptautiskajā politikā ne tikai aktualizēja, bet kā vienu no būtiskākajām debatējamajām problēmām izvirzīja politikas teorijas degpunktā. Ja sākotnēji valsts nākotnes apšaubīšana varēja rast iedvesmojumu tīri ideālistiskās konstrukcijās, kas izrietēja no vēstures gala koncepcijas[2] un bija saistītas ar priekšstatu, ka pēc Aukstā kara beigām lielā mērā starptautiskajā sistēmā izzuduši arī tradicionālie draudi, aizsardzība pret kuriem vienmēr starptautisko attiecību teorijā tikusi uzskatīta par valsts pamatfunkciju[3], tad kopš 90. gadu sākuma aizritējušā laika gaitā “valsts skeptiķi” it kā ir guvuši arvien vairāk apstiprinājumu saviem priekšstatiem reālajā pasaulē empīriski konstatējamajos procesos. 

Pie kam, apstiprinājums tēzei par valsts galu tiek gūts visai pretrunīgos novērojumos, kas izdarīti par starptautiskās sistēmas attīstību post–Aukstā kara periodā – no vienas puses, valsts demontāža tiek saskatīta globalizācijas procesu straujajā attīstībā un valstu savstarpējās atkarības pieaugumā, no otras puses, par to it kā liecina starptautiskās sistēmas fragmentācija, kas izpaužas etnisko un reliģisko konfliktu skaita un intensitātes pieaugumā, separātisko kustību arvien lielākajā izplatībā, cilvēku identitāšu un lojalitāšu diversifikācijā un multiplikācijā[4]. 

Kā savā ziņā emocionāla kvintesence 1996.gadā ASV militārajā žurnālā Parameters izskanēja Martina van Krevelda (Martin van Creveld) apgalvojums: “Valsts, kas kopš Vestfāles līguma (1648.) ir bijusi vissvarīgākā un visraksturīgākā modernā institūcija, mirst. Kur vien skatāmies, pastāvošās valstis vai nu apvienojas lielākās kopībās vai sabrūk; kur vien raugāmies, organizācijas, kas nav valstis, ieņem to vietu. Starptautiskajā līmenī mēs virzāmies no atsevišķu, suverēnu valstu sistēmas uz mazāk noteiktām, hierarhiskākām un daudzās izpausmēs sarežģītākām struktūrām. Šķiet, ka daudzas valstis savās robežās drīz vairs nespēs aizsargāt savu pilsoņu politisko, militāro, ekonomisko, sociālo un kulturālo dzīvi.”[5] 

Pat starptautisko attiecību teorijas reālisma paradigmas atbalstītājs Semjuels Hantingtons (Huntington) post–Aukstā kara pasaulē konstatē, ka, lai gan “valstis saglabājas kā galvenie pasaules notikumu aktieri, tās zaudē daļu savas suverenitātes, funkciju un varas. Starptautiskās institūcijas izvirza prasības pēc tiesībām vērtēt un spriest par to, ko valstis dara savā teritorijā. Atsevišķos gadījumos, īpaši Eiropā, starptautiskās organizācijas ir uzņēmušās svarīgas, agrāk valstu veiktas funkcijas, un ir radīta ietekmīga starptautiskā birokrātija, kas tieši iedarbojas uz konkrētiem pilsoņiem. Valstu valdībām pastāv globāla tendence zaudēt varu, nododot to subvalstiskiem, reģionāliem, provinciāliem un lokāliem politiskiem veidojumiem. Daudzās valstīs, ieskaitot arī attīstītās pasaules valstis, pastāv reģionālas kustības, kas veicina būtisku autonomiju vai atdalīšanos. Valstu valdības lielā mērā ir zaudējušas spēju uzraudzīt naudas plūsmu no un uz savu valsti, kā arī tām ir pieaugošas grūtības kontrolēt ideju, tehnoloģiju, preču un cilvēku plūsmas. […] Visas šīs izmaiņas daudziem liek saskatīt pakāpenisku […] stiprās “biljarda bumbas” valsts galu un daudzveidīgas, sarežģītas, daudzslāņainas, vairāk viduslaikus atgādinošas starptautiskās kārtības rašanos.”[6] 

Taču valsts nākotnes problēma nav tikai akadēmisku interesi rosinoša. Ja līdz 2001. gada 11. septembrim vairums cilvēku varbūt arī ikdienā neizjuta valsti kā nepieciešamu faktoru savas labklājības un drošības garantēšanai, tad tagad pat viņu ikdiena izvirza jautājumu par valsts pienākumiem pret saviem pilsoņiem, tās lomu starptautiskajā sistēmā, kā arī tās ietekmes sfēras robežām iekšpolitikā, aktualizējot mūžīgo dilemmu – vai realitāte ir tā, kas nosaka idejas, vai arī ideju pasaule “ir esamības mājas”. 

Izejot no apgalvojuma, kas jau kļuvis par triviālu frāzi, ka pasaule pēc 11. septembra ir radikāli mainījusies[7], un neskatoties uz citētajiem autoritatīvajiem viedokļiem, kā sava darba hipotēzi izvirzīšu apgalvojumu, ka valsts joprojām ir un turpmāk joprojām arī paliks starptautiskās politikas galvenais aktieris.

Hipotēzes pierādīšanai savā darbā mēģināšu apšaubīt tēzi par valsts norietu, gan analizējot empīriskos argumentus, no kuriem it kā izriet valsts lomas samazināšanās starptautiskajā politikā, gan kritiski apskatot piedāvātās iespējamās valsts institucionālās alternatīvas, cenšoties aizstāvēt pozīciju, ka daudzi priekšstati par starptautiskajām attiecībām izriet no normatīvās vai vēlmju domāšanas, kā arī no atsevišķu no konteksta izrautu vēsturisko faktu nepareizas interpretācijas[8]. 

Darba pirmajā nodaļā es apskatīšu termina “valsts” lietojumu starptautisko attiecību teorijā. Otrā nodaļa veltīta “valsts gala” teoriju apskatam. Šī nodaļa iedalīta trīs apakšnodaļās, no kurām pirmajā iztirzāti valsts nolieguma normatīvie aspekti, otrajā – pasaulē empīriski fiksējamie procesi, kas it kā liecina par valsts nozīmes samazināšanos, savukārt trešajā apakšnodaļā aprakstītas dažādu teorētiķu piedāvātās valsts alternatīvas. Darba trešā nodaļa atvēlēta “valsts gala” teoriju kritikai. Tās struktūra veidota atbilstoši otrās nodaļas izklāstam.

II VALSTS KONCEPTS STARPTAUTIKO ATTIECĪBU TEORIJĀ 

Katras sociālo zinātņu nozares un pat atsevišķu subdisciplīnu ietvaros ir attīstījies savs priekšstats par jēdzienu “valsts”, kurš vairumā gadījumu ir noderīgs tikai šauri definētu mērķu sasniegšanai un maz piemērots uzdevumiem, kas pārsniedz disciplinārās robežas.[9] Starptautisko attiecību teorija, kas radusies tikai divdesmitā gadsimta pirmajā pusē un kā politikas zinātnes apakšnozare īsti noformējusies tikai pēc Otrā pasaules kara, savu iekšdisciplināro mērķu sasniegšanai – modernitātes laikmeta starptautiskās sistēmas (tā sauktās Vestfāles sistēmas) aprakstīšanai un analizēšanai[10] – jēdziena “valsts” izpratni aprobežoja ar priekšstatu par moderno jeb tā saukto nacionālo valsti[11]. 

Papildus ierobežojumus nosacīja “darba dalīšana” starp vispārējo politikas teoriju un starptautisko attiecību teorijām (krass nošķīrums starp “teritoriāli ierobežotās nacionālās politikas “iekšējo pasauli” un diplomātisko, militāro un drošības jautājumu “ārējo pasauli””[12]), kas būtiski ietekmējusi abu subdisciplīnu skatījumu uz valsti.[13] Abstrahēšanās no iekšpolitiskās dimensijas, teoretizējot par starpvalstu attiecībām, kas varētu tikt atzīta par lietderīgu pētniecības metodi noteiktu rezultātu sasniegšanai noteiktā pētniecības jomā[14], ar laiku novedusi pie realitātes “aizmiršanas”, un jēdziens “valsts” starptautisko attiecību teorijā līdzīgi citām nozares abstrakcijām un konceptiem, par kuriem panākta savstarpēja iekšdisciplināra vienošanās[15], praktiskajā pielietojumā bieži saglabājis tikai savu metaforisko raksturu, valsts instrumentālo dimensiju atstājot ekskluzīvai vispārējās politikas teorijas kompetencei[16]. 

Starptautisko tiesību radītajā juridiskajā fikcijā balstīts ir arī trešais teoriju ierobežojošais faktors – priekšstats, ka visas valstis ir vienlīdzīgas, kas bieži tiek transformēts uzskatā, ka valstis ir ne tikai tiesiski vienlīdzīgas, bet savā “substancē” arī vienādas.[17] 

Plašāk disciplīnas ietvaros ir panākta vienošanās par Maksa Vēbera (Max Weber) klasisko valsts definīciju – veidojums, kas “spēj uzturēt pretenzijas uz vardarbības līdzekļu kontroles leģitīmu monopolu dotajā teritorijā”.[18] 

Šīs definīcijas ietvaros tiek fiksētas sekojošas valsts pamatpazīmes:

1)      teritorialitāte, tas ir noteikta teritorija ar skaidri definētām robežām, uz kuras pārvaldīšanu valsts pretendē, nosakot šīs teritorijas rezidentu loku;

2)      suverenitāte, kas nozīmē to, ka valsts ir augstākais varas nesējs dotajā teritorijā, kurš šajā teritorijā monopolizējis likumu izdošanu;

3)      autonomija, tas ir valsts reālā spēja neatkarīgi artikulēt un sasniegt politiskos mērķus, uzturēt savas teritorijas pārvaldīšanas vienotību un kontinuitāti, kā arī stāties attiecībās ar citām valstīm.[19] 

Visu trīs minēto būtiskāko valsts kvalitāšu – teritorialitātes, suverenitātes un autonomijas – iespējamība globalizācijas kontekstā tiek nopietni apšaubīta. Līdz ar to tiek arī apšaubīta ja ne valsts kā tādas turpmāka pastāvēšana, tad tās spēja būt par vienīgo nozīmīgo aktieri starptautiskajā sistēmā. 

Pagaidām abstrahējoties no empīriski fiksējamajām konkrētām parādībām, kas it kā liecina par norādīto valsts kvalitāšu vājināšanos vai pat izzušanu – tās tiks apskatītas turpmākajā izklāstā, jānorāda uz to, ka šādas šaubas lielā mērā izriet no jau iepriekš pieminētā metaforiskā priekšstata par valsti, kas raksturīgs starptautisko attiecību teorijai, proti, priekšstata par valsti, kā par unitāru, monolītu un savā ziņā pašpietiekamu veidojumu, tā saukto valsti kā “biljarda bumbu”. Atstājot novārtā valsts instrumentālo, būtību, tas ir priekšstatu par valsti kā cilvēku sadarbības formu, kas no citām sociālām grupām atšķiras ar tās nolūku – iedibināt kārtību un drošību – un tās metodēm – likumu un tā realizēšanu[20], tiek aizmirsts, ka valsts nav tikai abstrakta juridiska fikcija, ko izmanto starptautisko tiesību jomā, vai arī neatkarīgi operējošs birokrātiskai aparāts[21], bet gan instruments attiecīgās sabiedrības rokās savu vitālo interešu nodrošināšanai. Valsts kā “biljarda bumbas” metafora nav attiecināma tikai uz šo juridisko abstrakciju vai uz valdību, bet gan uz sabiedrību kopumā, iekļaujot šajā jēdzienā ne tikai institūcijas, bet arī sabiedrību veidojošo indivīdu kopumu. Līdz ar to par valsts izzušanu iespējams runāt tikai:

1)      paredzot sabiedrības kā cilvēku kopdzīves formas iziršanu;

2)      pieņemot par ticamu, ka iespējamas vispārējas izmaiņas cilvēka kā sociobioloģiskas būtnes “dabā”, no kā varētu izrietēt turpmāka institūtu nevajadzība, lai nodrošinātu cilvēku kā sugas izdzīvošanu;

3)      pieļaujot citu alternatīvu institūciju veidošanos, kas pārņemtu valsts funkciju realizēšanu. 

Ievērojot to, ka pirmā no piedāvātajām iespējām pārsniedz šā darba nospraustos apjomus, kā arī to, ka tā tieši neattiecas uz apskatāmo tematu, tā sīkāk netiks apskatīta. 

Savukārt otrā iespēja ir pārāk mazticama. Sīkāk neiedziļinoties šajā jautājumā, norādīšu uz franču sociologa Dominika Kolā (Dominique Colas) teikto, ka “instinkts un institūti ir divi dzīvo būtņu tieksmju apmierināšanas paņēmieni. Pirmais ir raksturīgs dzīvniekam, kamēr cilvēkam nekas nav instinktīvs, jo mehānismus, kas nodrošina cilvēku dzimuma saglabāšanos un atražošanos, kā arī organisma individuālo un sugas prasību apmierināšanas veidus, regulē mākslīga vide, ko radījis pats cilvēks.”[22]  

Lai gan trešās iespējamības analīze būs viena no turpmākā izklāsta sastāvdaļām, jau iepriekš jānorāda, ka nav saprotams, kāpēc šāda alternatīva institūcija nebūtu tā pati valsts. 

Pamatojoties uz augstāk minēto, var izvirzīt sākotnējo secinājumu, ka viens no tēzes par valsts norietu avotiem starptautisko attiecību teorijā slēpjas disciplīnas lietotajās abstrakcijās, kas protams pats par sevi nevar kalpot izvirzītās hipotēzes pamatošanai un neizslēdz to, ka pastāv empīrisks pamats apšaubīt turpmāko valsts eksistenci, kam arī tiks veltīts turpmākais izklāsts.

III “VALSTS GALA” TEORIJAS 

Starptautisko attiecību teorētiķu uzskatu atšķirību cēloņus var nosacīti iedalīt divās grupās – normatīvajos un empīriskajos. Par normatīvajiem cēloņiem atzīstami autoru uzskati un aizstāvētās vērtības, bet par empīriskajiem viņu darbu saturiskie aspekti, tas ir secinājumi, kas izriet no reālo faktu atspoguļojuma un to interpretācijas[23]. Arī valsts nākotnes nolieguma pamatā var saskatīt šos divus avotus. 

1. Valsts normatīvais noliegums 

Valsts normatīvais noliegums nav nekas jauns un balstās radikālo liberāļu–internacionālistu un marksistu tradīcijās, kuri valsts izzušanu pareģoja jau XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā.[24] Liberāļi savā valsts normatīvajā kritikā koncentrējas uz ierobežojumiem, kurus valsts rada brīvajam tirgum un indivīda iniciatīvai, un pašreizējos globalizācijas procesos saskata iespēju radīt no robežām brīvu globālu tirgu, kura ietvaros brīvas starptautiskās tirdzniecības neierobežots pieaugums nodrošinās neierobežotu ekonomikas pieaugumu, kam savukārt vajadzētu izraisīt vispārēju labklājības pieaugumu. Vēl vairāk, liberāļi apgalvo, ka tirgus ekonomikas globalizācija implicīti paredz liberālās demokrātijas kā vienīgā dominējošā politiskā režīma globālu izplatību un universālu ekonomisku un politisku standartu nosacītas globālas civilizācijas rašanos.[25] 

Savukārt kreisie radikāļi vairāk akcentē valsts, kas tiek uzskatīta tikai par ekonomiski valdošo šķiru politisku instrumentu savas dominēšanas nodrošināšanai[26], negatīvo lomu starptautiskās vardarbības izraisīšanā un uzturēšanā, kā arī globālās ekonomiskās nevienlīdzības atražošanā. Sākot ar XX gadsimta septiņdesmitajiem gadiem radikāļu kritikā arvien lielāku lomu ieņēmuši arī ar ekoloģijas problēmām saistīti jautājumi, galveno grēkāža lomu paralēli uz maksimizētu peļņas iegūšanu centrētajai modernajai patērētāju sabiedrībai atvēlot valstij kā šo patērētāju sabiedrību uzturošajam birokrātiskajam aparātam. 

Ja abu ideoloģiju mūsdienu sekotāji joprojām vairāk vai mazāk ir vienoti šodienas starptautiskās sistēmas attīstības procesu aprakstīšanā, tad laikā, kad radikālie liberāļi “apsveic individuālās autonomijas triumfu”, neomarksisti uzskata, ka “globalizācija reprezentē despotiskā globālā kapitālisma uzvaru”.[27] Acīmredzot draudi labklājības valstij, kādus daudzi pētnieki saskata kapitāla, ražošanas un tirgus tā sauktajā transnacionalizācijā, likuši marksistiem ja ne atteikties no klasiskās Engelsa tēzes par nenovēršamo valsts izzušanu, izzūdot šķirām[28], tad vismaz daļēji mainīt savu valsts ētiski normatīvo vērtējumu. 

Apkopojot var norādīt uz sekojošiem Hedlija Bula (Hedley Bull) izdalītajiem valsts noliedzēju argumentiem:

1)      valsts “ir šķērslis mieram un drošībai”;

2)      valsts “stāv ceļā ekonomiskā un sociālā taisnīguma sekmēšanai pasaules sabiedrībā”;

3)      valsts traucē cilvēkam “dzīvot harmonijā ar viņa vidi”[29]. 

2. “Valsts norieta” empīriskās pazīmes 

Mūsdienās novērojamo politisko, ekonomisko un kultūras procesu, kurus vieno visai diskutablais globalizācijas apzīmējums, ietvaros daudzi teorētiķi saskata visu trīs iepriekšējā nodaļā minēto valsts kvalitāšu – teritorialitātes, suverenitātes un autonomijas – vājināšanos vai pat izzušanu. Apskatot procesus, kuri it kā liecina par valsts norietu, tie tiks sagrupēti atbilstoši uzskaitītajām valsts kvalitātēm. 

A. Teritorialitātes izzušana 

Tiek apgalvots, ka pēc Aukstā kara, izzūdot bipolārajam pasaules dalījumam un sabrūkot “Dzelzs priekškaram”, indivīdu sociālās attiecības ir kļuvušas mazāk piesaistītas konkrētai teritorijai un arvien lielākā apjomā iegūst suprateritoriālu raksturu. Jans Šolte (Jan Scholte) norāda uz suprateritorialitātes manifestāciju sekojošās jomās:

1)      komunikācija – gan ceļošanas iespējas, gan modernās komunikāciju un masu mediju tehnoloģijas ļauj jebkurai personai jebkurā pasaules vietā gandrīz momentāni kontaktēt ar jebkuru citu personu jebkurā citā pasaules vietā;

2)      organizācijas – arvien lielāku izplatību iegūst gan komerciālas, gan pilsoniskas organizācijas, kuru darbība nenotiek tikai kādas konkrētas valsts robežās[30];

3)      ražošana – ražošana arvien vairāk tiek pārcelta uz vietām, kur ir zemākās darbaspēka izmaksas, labvēlīgākās nodokļu likmes vai citi ražošanu regulējošie noteikumi;

4)      tirdzniecība – arvien vairāk preču tiek ražots nevis lokālam bet globālam tirgum;

5)      finanses – pateicoties modernajām tehnoloģijām un finansu tirgus liberalizācijai kapitāls var pārvietoties bez jebkādiem teritoriāliem ierobežojumiem neierobežotā ātrumā[31];

6)      ekoloģiskais apdraudējums – gan ekoloģisko problēmu cēloņi, gan to sekas nav teritoriāli ierobežoti;

7)      apziņa – arvien vairāk cilvēku pasauli uztver kā vienotu veselumu, vai arī saista sevi ar kopienām (kultūras, reliģiskām, etniskām, lingvistiskām utt.), kuras pārsniedz valstu teritoriālās robežas.[32] 

No vienas puses modernā ekonomiskā attīstība it kā padara teritoriālu valsti par nevajadzīgu, bet no otras puses preču, finanšu un indivīdu globālās plūsmas mazina valsts kontroli pār ekonomiskajiem, politiskajiem un kultūras procesiem pasaulē. 

B. Suverenitātes mazināšanās 

Suverenitāte ir cieši saistīta ar teritorialitāti, jo tā paredz augstākās varas leģitimitāti skaidri definētās teritoriālās robežās, kas balstās pretenzijā uz organizētās vardarbības monopolu šajā teritorijā.[33] Iepriekšējā apakšnodaļā apskatītā indivīdu sociālo attiecību deteritorializācija it kā sagrauj ierasto valsts suverenitātes ietvaru, jo var tikt apšaubīta valsts kā augstākās lēmējvaras spēja regulatīvi ietekmēt no telpas faktora atbrīvotos indivīdus un to izmantotos resursus. Savukārt indivīdu lojalitāšu dispersija it kā mazina pamatu, no indivīda pozīcijām skatoties, valsts pretenzijām uz tās teritorijas rezidentu pārvaldīšanas leģitimitāti. 

Saskaņā ar daudzu teorētiķu priekšstatiem no telpiskajiem ierobežojumiem atbrīvotais indivīds kļūst par citu, tas ir ne valsts, publisku vai privātu, globālu vai reģionālu varu objektu.[34] Šajā kontekstā par valsts suverenitātes izzušanu it kā liecina XX gadsimta otrajā pusē krasi pieaugušais starptautisko starpvaldību un nevalstisko organizāciju skaits, kā arī to ietekmes šķietamā palielināšanās un pretenzijas kļūt par patstāvīgiem aktieriem starptautiskajā sistēmā.[35] 

Attiecīgi suverenitātes ierobežojumi raduši atspoguļojumu arī starptautiskajās tiesībās. Pirmkārt, saskaņā ar ANO Hartas VII nodaļu suverenitāte nav šķērslis vardarbīgu akciju veikšanai pret valsti, ja tā radījusi draudus mieram. Otrkārt, valstu suverenitāti it kā ierobežojot no ieražu un līgumu normām izrietošās saistības. Treškārt, suverenitāte tiek saistīta ar valsts primāro uzdevumu aizsargāt personas un īpašumu tās teritorijā, tas ir – tiek pieļauta iejaukšanās valsts iekšējās lietās gadījumā, ja tās realizētā politika attiecībā pret saviem pilsoņiem neatbilst starptautiskajiem standartiem.[36] 

Tādējādi vispārējās cilvēktiesības ir viens no populārākajiem piemēriem, kurā tiek balstīta tēze par suverenitātes pārvietošanos no valsts uz starptautisko organizāciju līmeni.[37] Kā otru populārāko argumentu valsts suverenitātes mazināšanās atbalstītāji min Eiropas Savienību, kurā tiek saskatīta suverenitātes aizplūšana no valsts uz reģionālu starptautisku organizāciju. Tiek apgalvots, ka vairāku valstu konstitūcijas paredz pat suverenitātes cedēšanu pārnacionālajām organizācijām (piemēram, šādas normas esot Itālijas, Portugāles un Spānijas konstitūcijās attiecībā uz Eiropas Savienību).[38] 

C. Valstu autonomijas problēmas 

Teorētiķi, kuri uztur tēzi par valsts norietu, moderno tehnoloģiju attīstībā un post–Aukstā kara starptautiskās sistēmas izmaiņās saskata vispārēju valsts rīcībspējas, tas ir – tās autonomijas, mazināšanos. Van Krevelds apraksta sekojošas valsts rīcībspējas mazināšanās pazīmes:

1)      Līdz šim par galveno valsts uzdevumu uzskatīja tās cīņu ar citām valstīm, kas varēja izpausties defensīvi, lai aizsargātu savas intereses, vai ofensīvi, lai paplašinātu savu interešu sfēru. Šī valsts spēja cīnīties ar citām valstīm samazinās[39], jo kodolieroči, nevis esot palielinājuši valsts varu (spēku), bet gan samazinājuši iespējas pielietot vardarbību starpvalstu attiecībās.[40]

2)      Moderno tehnoloģiju, ekonomikas un mēdiju ietekmē valstīm radusies nepieciešamība unificēt un internacionalizēt infrastruktūru, iesaistīties starptautiskajā tirdzniecībā un kapitāla kustībā, kā arī elektroniskajā informācijas apmaiņā.[41] Viss minētais mazina valsts spēju uz unilaterālu rīcību.

3)      Tiek atzīts, ka valstīm joprojām saglabājas funkcija aizsargāt savu integritāti pret iekšējām nekārtībām, taču tiek apšaubīta to spēja sekmīgi veikt šo uzdevumu. Šāds uzskats tiek balstīts dažādu separātisko kustību pieaugumā daudzu valstu iekšienē. Tēzes piekritēji atsaucas arī uz procesiem valstīs, kurās dominē tradicionālās sabiedrības un kuras raksturo vardarbības lietošanas tiesību izkliede. Šādās sabiedrībās kārtības uzturēšana koncentrēta ģimeņu galvu, cilšu vadoņu, feodālo augstmaņu rokās.[42] Tiek prognozēts, ka atsevišķās trešās pasaules valstīs valdošais haoss nākotnē varētu pārcelties arī uz bagātajām Rietumu valstīm.[43] Atsevišķi autori apgalvo, ka valsts iekšējās kārtības nodrošināšanas spējas mazināšanās esot radījusi militārās un policejiskās sfēras “privatizāciju”.[44]

4)      Valsts rīcībspējas mazināšanās tiek saskatīta arī globalizācijas procesu izraisītajā labklājības valsts krīzē. Sociālo subsīdiju “apcirpšana” tiek minēta kā viens no pilsoņu lojalitātes samazināšanās iemesliem.[45]

3. Alternatīvas 

Neskatoties uz plašo literatūru, kas veltīta valsts lomas un iespēju samazinājumam globalizācijas iespaidā, iespējamo valsti aizstājošo alternatīvu atainojums tajā ir visai pieticīgs, ko nenoliedz arī paši “valsts gala” apoloģēti.[46] 

Šai tēmai veltītajos darbos ir iespējams identificēt vismaz četrus sekojošos nākotnes starptautiskās politiskās sistēmas redzējumus:

1)      pasaules valdība;

2)      neomediveāla kārtība, kurā suverenitātes un jurisdikcijas pārklājas;

3)      izolētu vai daļēji izolētu kopienu sistēma;

4)      “bezvaldības pārvalde”. 

Runājot par “pasaules valdību” tiek apgalvots, ka, valstīm vājinot vai atsevišķos gadījumos pat atceļot līdzšinējos regulējošos ierobežojumus starptautiskajai tirdzniecībai, finansu plūsmām, indivīdu pārvietošanās iespējām un komunikācijai, it kā rodas vienota bezrobežu pasaule, kurā planetāras integrācijas rezultātā “nacionālās ekonomikas aizstās unitāra globāla ekonomika, nacionālās valdības nomainīs globāla valdība, dažādās lokālās kultūras aizvietos globālā kultūra un indivīdu nacionālās lojalitātes pārvērtīsies uzticībā globālajai kopienai”.[47] 

Savukārt citu autoru nākotnes vīzija ir pasaule, kurā “valdības zaudē varu, [nododot] to organizācijām, kas nav suverēnas un nav valstis. Dažas no šīm organizācijām atrodas virs valsts, piemēram, Eiropas Kopējais Tirgus, Rietumeiropas Savienība un, pāri visam, Apvienotās Nācijas, kas kopš Līča kara sākušas spēlēt līdzīgu lomu viduslaiku pāvestiem, atļaujot vai aizliedzot valstij vest starptautisku karu. Citām, kā starptautiskām organizācijām, multinacionālajām korporācijām, mēdijiem un dažādām teroristiskām organizācijām, dažas no kurām ir grūti atšķirt no parastu noziedznieku bandām, ir pilnīgi atšķirīgs raksturs. [Taču] visām tām ir kopīgs tas, ka tās vai nu uzņemas dažas valsts funkcijas, vai arī spēj izvairīties no tās [valsts] kontroles.”[48] Šajā iedomātajā pasaulē “valstu sistēma […] dod vietu viduslaiku Kristīgās pasaules pārklājošās vai segmentētās varas sistēmas sekulārai reinkarnācijai.”[49] Daži autori jau pašlaik saskata liecības tam, “ka pasaule tiek pārvaldīta neomideviāli. Karaļu, feodālo kungu, baznīcas un ģilžu vietu tagad aizņem valstis, starptautiskās organizācijas, industriālās asociācijas […]”[50], un tāpat kā “viduslaiku Eiropā pastāv plašas un nozīmīgas anarhijai [pakļautas] teritorijas, kurās tiek realizēta vai nu minimāla pārvalde, vai tās nav vispār.”[51] 

Savukārt modernā cilvēka arvien vājākā piesaiste konkrētai ģeogrāfiskai vietai nosaka arī indivīda interešu kopības dispersiju telpā. Pensilvānijas Universitātes profesors Džons Dikmans (John Dickman) vēl 1961.gadā ir norādījis, ka “daudziem ir vājāk izteikta uzticība pilsētai vai valstij, nekā uzticība korporācijai, profesijai vai brīvprātīgai apvienībai.”[52] Ir novērojama atsevišķu sociālo grupu, kā arī interešu kopību teritoriāla pašnorobežošanās. Par hrestomātisku piemēru varētu kalpot Alfavilla Sanktpaulu piepilsētā. Šo “apdzīvoto vietu” raksturo vairākus metrus augsti mūri, elektroniskās drošības ierīces, sargtorņi un bruņota apsardze, kurai ir tiesības šaut uz nevēlamiem “viesiem”. Turklāt valsts nefinansē un nevada šīs pilsētiņas drošības spēkus.[53] Līdzīgas attīstības iedīgļus ASV ir novērojis Roberts Kaplans (Robert Kaplan), aprakstot virkni teritoriāli norobežotas kopienas Kalifornijā, kuru interese par federālajām institūcijām ir daudz mazāka nekā par saviem biznesa partneriem Klusā okeāna salās. Viņš saskata arī veselu pilsētu arvien lielāku autonomizāciju.[54] Daži pētnieki, piemēram, Džeina Jakobsa (Jane Jacobs) uzskata, ka pilsētas ir progresa lokomotīves, kamēr lauku teritorijas ir pagrimuma aģenti. Atšķeļot pilsētas no to apkārtnes un atbrīvojot tās no iracionālās valsts jurisdikcijas, to pārvaldītājiem tiktu dota iespēja efektivizēt savu ekonomiku.[55] Šādas attīstības tendences, kā arī šādi normatīvie priekšstati atsevišķiem autoriem ļauj nosaukt pilsētvalsti kā iespējamo valsts aizstājēju.[56] 

Kā vēl viena no nākotnes iespējām tiek minēta arī tā sauktā “bezvaldības pārvalde” (governance without government). Šī koncepta piekritēji uzskata, ka starptautisko vidi regulē ne tikai valdības, kas apveltītas ar formālu varu un policejiskiem spēkiem, bet arī normas, kas izriet no kopējiem mērķiem, kas, iespējams, formāli nemaz nav fiksēti, kuru nodrošināšanai policejisks atbalsts nav nepieciešams priekšnoteikums.[57] Citiem vārdiem sakot ar šo jēdzienu tiek saprasts, ka pārvaldes procesā piedalās ne tikai formālās institūcijas un organizācijas caur kurām tiek radīti un uzturēti pasaules kārtību regulējošie noteikumi un normas (valstis un starpvaldību organizācijas), bet arī tās organizācijas un spiedienu grupas (sākot ar transnacionālajām korporācijām, transnacionālajām sociālajām kustībām līdz neskaitāmām nevalstiskajām organizācijām), kas spēj būtiski ietekmēt starptautiskās pārvaldes un varas sistēmas.[58]

IV “VALSTS GALA” TEORIJU KRITIKA 

Desmitgadi, kas pagājusi kopš Aukstā kara beigām, ir jāuzskata par tranzītperiodu no starptautiskās sistēmas stāvokļa, kuru noteica bipolārais spēka līdzsvars, uz kādu citu, jaunu sistēmas stāvokli. Tādējādi nav pamata a priori pieņemt, ka pārejas periodā novērojamās atkāpes starptautiskajās attiecībās no līdzšinējās prakses būtu jauno sistēmas stāvokli raksturojošas pazīmes. Tranzītperiodam vajadzētu noslēgties vai nu ar sistēmas pašstabilizāciju vai ar tās sabrukumu. Ievērojot to, ka iespējamais sistēmas sabrukums nav šī darba tēma, šai varbūtībai netiks veltīta atsevišķa uzmanība. Saistībā ar otru iespēju, manuprāt, ir maz ticams, ka, sistēmai stabilizējoties, būs notikušas kvalitatīvas izmaiņas tās elementos vai to attiecībās. Līdz ar to ir pāragri zināmas problēmas, kas radušās valstij kā institūcijai, uztvert kā tās “galu”. Visā cilvēces vēstures gaitā gan atsevišķu valstu kā tādu, gan valsts kā institūcijas pastāvēšana ir tikusi apšaubīta, taču, ja ne atsevišķas valstis, tad valsts kā universāla cilvēku kopdzīves forma ir “pārvarējusi” īslaicīgās grūtības. 

1. Empīriski fiksējamo faktu interpretācijas kritika 

Vairums parādību, kuras tagad identificē ar valsts lomas un spēju samazināšanos nav nekas unikāls un pirmreizējs cilvēces vēsturē. Līdz ar to daudzi statistikas dati, kurus plaši izmanto, lai pamatotu globālās integrācijas procesus nebūt nav vērtējami viennozīmīgi. Piemēram, starptautiskās tirdzniecības un tiešo ārzemju investīciju apjoms XX gadsimta 90. gados, neskatoties uz it kā straujo pieaugumu, pēc Aukstā kara beigām, salīdzinot ar pasaules kopprodukta apjomu, proporcionāli nepārsniedz 1913. gada līmeni.[59] Jau 1909.gadā N. Eindžels (N. Angel) izdeva grāmatu “Lielā ilūzija”, kurā, pamatojoties uz valstu savstarpējo atkarību, noliedza lielu militāru konfliktu iespējamību. Tajā laikā Lielbritānija un Vācija viena otrai bija svarīgākie tirdzniecības partneri (ārējā tirdzniecība veidoja attiecīgi 52% un 38% no Lielbritānijas un Vācijas IKP).[60] Kā labi zināms, jau 1914.gadā sākās Pirmais pasaules karš kam sekoja starpkaru perioda “lielā autarķija”. Līdz ar to nav pamata uzskatīt, ka starptautiskā tirgus liberalizācija ir neatgriezeniska un atrodas ārpus valsts kontroles. 

Runājot par tā saucamo globālo ekonomiku un vienoto pasaules tirgu, būtiski ir apzināties, ka 84,2% no pasaules starptautiskās tirdzniecības norisinās 1/5 pasaules bagātāko valstu starpā.[61] Ja ASV, Japānu un ES uzskata par kopīgu tirgus vienību, tad to eksports veido tikai 12% no šo valstu IKP. Piemēram, ASV 82% no iedzīvotājiem ir nodarbināti saimniecības nozarēs, kas apkalpo iekšējo tirgu. Īstenībā ASV, ko uzskata par globalizācijas dzinējspēku, ir ekonomika, kas 90% preču un pakalpojumu ražo iekšējam patēriņam.[62] Tirgus suprateritorializācija ir nosacīta, jo tā reāli norisinās tikai Rietumu civilizācijas ietvaros. 

Bez tam, pretēji liberāļu pieņēmumiem, ka transnacionālais tirgus varētu iztikt bez valsts arbitrāžas, valsts ir tā, kas ne tikai izdod regulējošus noteikumus, bet arī nodrošina fizisku spēku šo normu iedzīvināšanai un uzturēšanai. Tieši valstis ir radījušas un uztur transnacionālajam kapitālam nepieciešamo regulējošo vidi, kas sevī ietver īpašuma drošības garantijas, investīciju noteikumus, nodokļu režīmus, darba likumdošanu un policejisko aizsardzību.[63] 

Arī globālajam finansu tirgum, kas pēdējo gadu laikā it kā ir kļuvis pilnīgi neatkarīgs no jebkādas valsts pārraudzības, valsts piedāvātās drošības garantijas ir vitāli nepieciešamas. Līdz ko nekontrolēto kapitāla plūsmu rezultātā izraisīto krīžu sekas skar pašus finansu magnātus, tā viņi valsti aicina palīgā, lai stabilizētu finansu tirgus, kas liecina par kontroles atjaunošanas nepieciešamību. Jau kopš 1970. gada pašas valstis mērķtiecīgi ir atteikušās no kapitāla plūsmas kontroles[64], kas savukārt liecina par kontroles atjaunošanas iespējamību nepieciešamības gadījumā. Piemēram, kopš XX gadsimta 80. gadiem ASV valdība ir piespiedusi Karību salu ārzonu centrus akceptēt tā saucamos Savstarpējās tiesiskās palīdzības līgumus, kas dod iespēju Vašingtonai pieprasīt informāciju par noguldījumiem gadījumos, kad pastāv aizdomas par kriminālām darbībām.[65] 

Ja priekšstats par vienotu globālu tirgu ir apšaubāms, tad vēl jo vairāk ir apšaubāma ideja par vienotas civilizācijas veidošanos. Šīs idejas avots ir pieņēmums, “ka likvidējot valstis atdalošās barjeras, tas būs mūsu [Rietumu] dzīves veids, bet ne kāds cits, kas tiks universāli celts tronī. […] Mēs pieņemam, ka, ja pasaules dalījums atsevišķās valstīs beigsies un būs ļauts veidoties globālai ekonomikai, sabiedrībai un politikai, tā būs mūsu ekonomika, mūsu lietu kārtošanas veids, mūsu sociālie paradumi, idejas un cilvēktiesību koncepti, mūsu pārstāvētie modernizācijas spēki, kas prevalēs.”[66] Šāds priekšstats ir koloniālās ēras diktētā eiropocentrisma mantojums, taču maz ticams, ka “mūsu iespaids uz pārējo pasauli nav galvenokārt atkarīgs no valsts varas īstenošanas.”[67] 

No otras puses modernais multikulturālisms, kas priekšstatu par vienotu civilizāciju balsta dažādu kultūru mierīgā līdzāspastāvēšanā vienas sabiedrības ietvaros, var izrādīties nesavienojams ar vērtībām kurās sakņojas Rietumu sabiedrība un tās liberāli demokrātiskais politiskais režīms.[68] 

Līdz ar to nav pamata, vismaz tuvākajā nākotnē, runāt par globālas valsts izveidi, jo apgalvojumi par vienotu globālu tirgu un kultūru ir mīts vai labākajā gadījumā pārspīlējums. “Vairums cilvēku joprojām uzskata, ka pašu valsts labklājība stāv pāri visam, ieskaitot pasaules valsts intereses […]. Pasaules tautas nav gatavas […] gāzt no postamenta nāciju un tās vietā uzcelt […] kādu politisku organizāciju vai cilvēci.”[69] Tādējādi, ja arī tiktu izveidots šādas hipotētiskas globālas valsts institucionālais pamats, tad pilnībā trūktu gan šādas valsts materiālā pamata, gan arī attiecīgas šādas valsts idejas.[70] Valsts idejas nepieciešamība paredz arī nacionālo interešu klātbūtni, bet tās nav iedomājamas bez aizsardzības. Savukārt aizsardzība pieprasa “atgriešanos” telpā. Līdz ar to uzskatu, ka pirmā no valsts kvalitātēm – teritorialitāte – joprojām ir aktuāla un klātesoša. 

Priekšstats par suverenitātes pārvietošanos no valsts līmeņa gan uz augstāko starptautisko organizāciju, gan uz zemāko lokālo līmeni ir kārtējais mīts. Suverenitāte nozīmē galīgo absolūto autoritāti konkrētajā teritorijā. Taču realitātē nekad nav pastāvējis šāds ideāls modelis. Vienmēr, pat absolūtā tirānijā pastāvējusi varas dispersija – gan valsts iekšienē, gan starptautiskajā sistēmā.[71] Taču kādas parādības pilnīga nesakritība ar ideālo tipu neliecina par šīs parādības neesamību. 

Starptautiskās organizācijas ir pašu valstu veidots instruments savu interešu realizācijai. Šādas organizācijas rodas divējādi:

1)      savstarpēji izdevīgu interešu realizācijai vienojoties ar vairāk vai mazāk salīdzināmiem varas resursiem apveltītām valstīm;

2)      spēcīgākajām valstīm uzspiežot vājākajām institucionālu ietvaru savu nacionālo interešu aizstāvībai un attiecīgas starptautiskās vides veidošanai un uzturēšanai. 

Kā teicis viens no starptautisko attiecību teorijas pamatlicējiem Edvards Kārs (Edward Carr): “Starptautiskā kārtība un “starptautiskā solidaritāte” vienmēr būs to lozungs, kuri jūtas pietiekami stipri, lai to uzspiestu citiem”[72] Savukārt Stefens Krasners (Stephen Krasner) uzver, ka “nedaudzos gadījumos valstis brīvprātīgi ir pieņēmušas starptautisku uzraudzību, bet parasti vājie piekrīt stipro izvēlei.”[73] 

Apgalvojums, ka Eiropas Savienība esot virsvalstiskas suverenitātes piemērs, ir vismaz nekorekts, jo, ja Eiropas Savienību uztver kā starptautisku organizāciju, tad tā savas funkcijas realizē pamatojoties uz dalībvalstu attiecīgu pilnvarojumu (nevis cesiju[74]), kas jebkurā brīdī var tikt atsaukts vai anulēts. Šādā gadījumā suverenitāte, tas ir – augstākā vara attiecīgajā teritorijā, saglabājas Eiropas Savienību veidojošo valdību rokās. Vienlaikus protams joprojām darbojas augstāk aprakstītais stiprāko diktāts vājākajiem. 

Ja Eiropas Savienībā mēs saskatām jaunas federatīvas valsts iedīgļus, tad suverenitātes pārcelšanās uz savienības līmeni ir tikai loģiska un nekādā ziņā neliecina par valsts kā institūcijas norietu vai vājināšanos. Pašreiz iespējami novērojamā suverenitāšu “pārklāšanās” varētu būt tikai pārejas periodu raksturojoša parādība. “Jau no sākuma Eiropas integrācijas ideja izrietēja no koncepcijas, ka procesa gala mērķis ir Eiropas supervalsts, kontinentālu Eiropas Savienoto valstu radīšana, koncepcijas, kas tikai apstiprina “etatistu” premisu ilgstošo vitalitāti.”[75] 

Vēl mazāk pamata saskatīt valsts kā institūcijas noliegumu ir nacionālisma un separātisma pieaugumā pēc Aukstā kara. “Nav daudz liecību, ka nacionālistisko separātistu grupu mēģinājumi dezintegrēt pastāvošās valstis […] saturētu nopietnus draudus valstij kā institūcijai. […] Ja mēs jautājam, kādi ir separātistu mērķi, […] atbilde ir, ka viņi cenšas radīt jaunu valsti.”[76] “Apspiestais nacionālisms meklē valstiskumu. Armēnim, kurdam, palestīnietim, sikham, tamilam nacionalitāte ir nepietiekami sargājoša. Tikai pilsonība sniedz izredzes uz drošību.”[77] 

Tādējādi realitāte piedāvā maz apliecinājumu tēzei, ka suverenitāte aizplūstu no valsts. Mēs esam liecinieki tikai jaunu valstu veidošanās procesam, vai nu apvienojoties esošajām nacionālajām valstīm, vai arī tām sabrūkot. “Kaut arī reģionālie integrētāji cenšas samazināt valstu skaitu pasaulē, un nacionālistiskie separātisti cenšas to palielināt, abi ir tikpat uzticami valsts kā institūcijas ilgstamībai, kā viņu apkaroto valstu aizstāvji.”[78] 

Tēze par valsts autonomijas vai tās rīcībspējas izzušanu, manuprāt, ir normatīvos apsvērumos balstītām teorijām mākslīgi pielāgots arguments. Paši šīs tēzes piekritēji neslēpj, ka tās apstiprinājumu viņi pirmām kārtām meklē trešās pasaules valstīs.[79] Uz šā pamata izdarīto novērojumu attiecināmība uz attīstītajām valstīm šķiet visai apšaubāma. Šādu principiāli atšķirīgu politisku veidojumu salīdzināšana acīmredzot ir iepriekš aprakstītās juridiskās fikcijas, kas paredz valstu savstarpēju vienlīdzību, manifestācija. Savukārt citi autori apšauba valsts kategorijas piemērojamību tā sauktajām “bankrotējušajām valstīm”, jo tām trūkst tradicionālo valstu institucionālo īpašību, tai skaitā līdzekļu, lai apmierinātu savu pilsoņu sociālekonomiskās vajadzības. Šādas valstis Roberts Džeksons (Robert Jackson) piedāvā saukt par “kvazivalstīm”.[80] 

Savukārt attīstītajās valstīs novērojamās tendences liecina par gluži pretējo. “Kopš piecdesmitajiem gadiem valdības aktivitātes kopumā, kā to liecina nodokļu un valdības izdevumu procentuālā daļa no nacionālā ienākuma, ekonomiski visattīstītākajās valstīs ir pieaugušas.”[81] Vairums valstu, tai skaitā tās, kurās neoliberāļu valdības krasi samazinājušas publisko sektoru, XX gadsimta beigās ir palielinājušas savu budžetu. “Atkāpšanās” notikusi tikai valsts īpašumtiesību jomā uz ražošanas līdzekļiem, ko lielā mērā atsver valsts ekspansija citās jomās.[82] “Pārvaldītāji ir sapratuši, ka viņu kontroles spējas pieaugs, ja viņi novērsīsies no problēmām, ko nevar atrisināt. Piemēram, kopš Vestfāles miera līguma, līderi izvēlējās atteikties no kontroles pār reliģiju, jo tā izrādījās pārāk gaistoša.”[83] 

Tādējādi praksē, ja mēs skatāmies uz attīstītajām valstīm un abstrahējamies no tā sauktajām kvazivalstīm, nav rodams pamatojums apgalvojumam, ka valstu rīcībspēja jeb autonomija būtu iedragāta. 

2. Normatīvo “valsts gala” uzstādījumu kritika 

Valsts rašanās cēlonis neatkarīgi no teorētiskās pieejas vienmēr ticis saistīts ar drošības un kārtības uzturēšanu. Nenoliedzami viens no valsts kā instrumenta attiecīgās sabiedrības rokās uzdevumiem ir bijis izplatīt savu interešu sfēru uz citu sabiedrību rēķina, ja nepieciešams izmantojot arī vardarbīgus līdzekļus. Taču ievērojot to, ka valstis nedarbojas vakuumā un katra rīcība izraisa atbildes reakciju, ir bijusi iespējama tāda relatīvu stabilitāti nodrošinoša instrumenta kā spēka līdzsvars pastāvēšana. Spēka līdzsvaru starptautiskajā sistēmā var panākt un nodrošināt tikai valsts, “bet ideja, ka, atceļot valsti, karš tiktu likvidēts, tiek balstīta verbāli sajaucot karu plašā nozīmē kā konfliktu starp politiskām grupām un karu šaurā izpratnē kā bruņotu sadursmi starp suverēnām valstīm.”[84] Līdz ar to cerības uz mieru neinstitucionalizētā pasaulē ir iluzoras, jo “galvenā nozīme, ko varam piešķirt pasaules kārtības konceptam, ir vienkārši lokālo teritoriju, kurās valstis kolektīvi nodrošina kārtību, summa.”[85] 

Apgalvojums, ka valsts ir galvenais pasaulē pastāvošās ekonomiskās nevienlīdzības uzturētājs ir patiesībai neatbilstošs, jo jau kopš 1972. gada Romas Kluba ziņojuma “Izaugsmes ierobežojumi” nav noslēpums, ka pasaules ekonomikas sistēmai vajadzētu sabrukt nekontrolēta iedzīvotāju un ražošanas pieauguma rezultātā.[86] Savukārt 1992. gadā Riodežaneiro notikušās ANO Apkārtējās vides konferences dati liecina, ka 20% bagāto valstu izmanto 85% pasaules koksnes, 75% apstrādāto metālu un 70% enerģijas. Tas nozīmē, ka, lai visiem planētas iedzīvotājiem nodrošinātu patreizējo bagāto valstu dzīves standartu būtu nepieciešami vismaz trīs zemesložu resursi.[87] Maz ticams, ka Rietumu valstu pilsoņi (pat, ja tas būtu tehniski iespējams) būtu gatavi atteikties vismaz no 2/3 savu ienākumu un patēriņa, lai paaugstinātu pārējās pasaules iedzīvotāju dzīves līmeni. No tā izriet, ka vienīgā būtiskā resursu pārdale būtu realizējama tikai vardarbīgā ceļā. Iespējamos konfliktus starp “nabagiem” un “bagātajiem”, kā ārpus tā arī iekšpus valsts robežām, spēj ierobežot un novērst tikai teritoriāla valsts, jo tā vienīgā ir stratēģiski aizsargājama teritorija. 

Savukārt uzskatīt valsti par galveno šķērsli cilvēka spējai dzīvot nepiesārņotā un drošā vidē ir ne tikai nevietā, bet arī bīstami. Šobrīd ekoloģiskais apdraudējums ir pieaudzis tādā mērā, ka ir ieguvis vispārēju draudu raksturu. Cīņā ar šiem draudiem ir trīs iespējamie ceļi:

1)      ierobežot šo apdraudējumu izraisošās cilvēku aktivitātes;

2)      novērst vai mazināt šo apdraudējumu radīto kaitējumu;

3)      esošā stāvokļa mākslīga atkalpietuvināšana lietu dabīgajam stāvoklim. 

Visi šie ceļi prasīs vēl nebijušu resursu koncentrāciju. Šāda potenciāla resursu mobilizāciju spēj veikt tikai valsts.[88] 

3. Valsts alternatīvu kritika 

Kā norādīts jau iepriekš – vienota pasaule nepastāv un nav pamata uzskatīt, ka tāda radīsies tuvākajā nākotnē. Tādējādi nav iespējama arī globāla valdība. Starptautisko attiecību angļu skolas pārstāvju piedāvātā ideja par “Rietumu valsti” kā globālās valsts aizmetni drīzāk uztverama kā alegorija[89], un patiesībai atbilstošāks šķiet Hantingtona piedāvātais uni–multipolārais pasaules modelis, kurā līdzās globālā mērogā dominējošajām ASV pastāv reģionālās lielvalstis.[90] 

Atsevišķas izolētas kopienas nespētu pastāvēt anarhiskā vidē ar tādu resursu izkliedes nevienlīdzību bez virs tās esošās valsts aizsardzības. Alfavilla droši vien nesagaidītu nākamo rītausmu pēc Braziljas valdības likvidācijas. 

Savukārt neomideviālisms arī uztverams tikai kā alegorija, kas radīta, lai raksturotu sistēmas stāvokli tranzīta periodā. 

Jau pats termins “bezvaldības pārvalde” pēc manām domām ir neloģisks. Nevalstiskās organizācijas, kas kā jauni neatkarīgi starptautisko attiecību aktieri it kā metot izaicinājumu valstij, profitē izmantojot tranzīta perioda radīto apjukumu un atsevišķos gadījumos varas vakuumu. Taču ilgākā laika periodā nevalstisko organizāciju nozīme un spēja ietekmēt starptautisko vidi ir apšaubāma:

1)      nevalstiskās organizācijas ir radītas kā instrumenti, lai ietekmētu valsti atsevišķās jomās. Lēmumus pieņem un patiesās darbības joprojām veic valsts;

2)      nevienai nevalstiskai organizācijai nevar tikt deleģēta institucionalizētas vardarbības pielietošana, jo to dibināšana nav balstīta sabiedriskajā līgumā un tās neatbilst pārstāvniecības principu prasībām;

3)      nevalstisko organizāciju dienas kārtība ir ļoti ierobežota un vairumā gadījumu to dalībnieki šo dienas kārtību uztver ļoti šauri. 

Rezumējot var apgalvot, ka kāda organizācija iegūst starptautisko attiecību aktiera īpašības par tik, par cik tā iegūst valsts īpašības.

V NOBEIGUMS 

Visā vēstures gaitā pēckaru periodos valstsvīri un teorētiķi ir sludinājuši “jaunās pasaules kārtības”, sākot ar “brīvību, vienlīdzību, brālību” un beidzot ar “tautu pašnoteikšanos”, lai reaģētu uz karu atstāto sajukumu.[91] Situācija pēc Aukstā kara nav izņēmums, nomainīts ir tikai lozungs – “vienotā pasaule”. Diemžēl tāpat kā “brīvība, vienlīdzība, brālība” un “tautu pašnoteikšanās” arī “vienotā pasaule” “iestājusies” tikai dažiem. Šādā dalītā pasaulē, lai novērstu neizbēgamo haosu valsts ir nepieciešama un domājams arī pietiekama, un par tās norietu runāt ir pāragri. 

To apliecina arī darba gaitā konstatētais:

1)      viens no tēzes par valsts norietu avotiem starptautisko attiecību teorijā slēpjas disciplīnas lietotajās abstrakcijās;

2)      zināmas problēmas, kas radušās valstij kā institūcijai, uztveramas kā pārejas perioda parādības;

3)      tirgus un kultūras suprateritorializācija ir nosacīta, jo tā reāli norisinās tikai Rietumu civilizācijas ietvaros, līdz ar to nav pamata mazināt teritorialitātes nozīmi starptautiskajā politikā;

4)      realitāte piedāvā maz apliecinājumu tēzei, ka suverenitāte aizplūstu no valsts. Mēs esam liecinieki tikai jaunu valstu veidošanās procesam, vai nu apvienojoties esošajām nacionālajām valstīm, vai arī tām sabrūkot;

5)      praksē, ja mēs skatāmies uz attīstītajām valstīm un abstrahējamies no tā sauktajām kvazivalstīm, nav rodams pamatojums apgalvojumam, ka valstu rīcībspēja jeb autonomija būtu iedragāta;

6)      valsts joprojām ir vienīgais instruments ar kura palīdzību  iespējams uzturēt relatīvu kārtību dalītajā pasaulē un novērst vispārēja haosa iestāšanos;

7)      valsts ir vienīgā institūcija, kas spēj mobilizēt cilvēkus un resursus, lai:

a)      ierobežotu iespējamos tradicionālos draudus, novēršot konfliktus starp “nabagiem” un “bagātajiem”, kā ārpus tā arī iekšpus valsts robežām;

b)     cīnītos ar netradicionālajiem draudiem – ekoloģiskās katastrofām, terorismu utt.;

8)      jebkura organizācija var iegūt starptautisko attiecību aktiera īpašības par tik, par cik tā iegūst valsts īpašības. 

Ņemot vērā darba gaitā secināto, uzskatu, ka mana darba hipotēze – valsts joprojām ir un turpmāk joprojām arī paliks starptautiskās politikas galvenais aktieris – ir apstiprinājusies. 

Noslēgumā es gribētu vēlreiz citēt Hedleju Bulu (Hedley Bull): “Ir kļūdaini, kā to dara valstu sistēmas kritiķi, sākt ar “mērķu” vai “atbilstošu utopiju” sīku izstrādāšanu un to sasniegšanas plānu izveidi. […] Labāk sākt ar pasaules kārtības elementiem, kuri reāli eksistē, un apsvērt kā tos varētu attīstīt. Tam mūs ir jānoved pie valsts un valstu sistēmas, bez kurām vispār nebūtu nekādas kārtības.”[92]

IZMANTOTĀ LITERATŪRA

Bruce D.Poter, War and the Rise of the State: The Military Foundations of Modern Politics. New York: Free Press, 1994, xx, 380 p.

Bull, H. The State’s Positive Role in World Politics. World Politics Debated: A Reader in Contemporary Issues. New York: McGraw-Hill Book Company, 1989, pp. 24-35.

Buzans, B. Cilvēki, valstis un bailes. Problēmas, kas saistītas ar starptautiskās drošības izpēti periodā pēc aukstā kara. Rīga: AGB, 2000., 375 lpp.

Carr, E. H. The Twenty Years Crisis 1919 – 1939. An Introduction to the Study of International Relations. London: Papermac, 1981, xiv, 236 p.

Creveld, M. v. The Fate of the State. Parameters. Vol. XXVI, Spring, 1996, pp. 4–18.

Davies, N. Europe. A History. London: PIMILICO, 1997, xix, 1365 p.

Del Roso, S.J. Jr. The Insecure State (What Future for the State?). Deadalus, Vol. 124, no. 2, Spring 1995.

Eayrs, J. The Outlook for Statehood. World Politics Debated: A Reader in Contemporary Issues. New York: McGraw-Hill Book Company, 1989, pp. 16-23.

Engelss, F. Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās. Sakarā ar Ljuisa H. Morgana pētījumiem. Rīga: Liesma, 1970., 285 lpp.

Fukuyama, F. Are we at the end of history? Fortune, Vol. 121, no. 2, 1990, pp. 75–78.

Global Politics in a Changing World: A Reader. Ed. Mansbach, R. W. & Rhodes, E. Boston/New York: Houghton Mifflin Company, 2000, xiii, 471 p.

Hall, J. A. State. The Oxford Companion to Politics of the World. Ed. Krieger, J. Oxford University Press, 1993, pp. 878–879.

Held, D. & McGrew, A., Goldblatt D. & Perraton, J. Global Transformations. Politics, Economics and Culture. Oxford: Polity Press, 1999, xxiv, 515 p.

Huntington, S.P. The Clash of Civilizations and the Remaking of World Order. New York: Simon and Schuster, 1996, 367 p.

Huntington, S.P. The Lonely Superpower. (US military and cultural hegemony resented by other powers). Foreign Affairs, March 1999, pp. 8-25.

Jacobs, J. Cities and the Wealth of Nations. Principles of Economic Life. New York: Random House, 1984, ix, 257 p.

Kaplan, R. D. The Coming Anarchy: How Scarcity, Crime, Overpopulation, Tribalism, and Disease are Rapidly Destroying the Social Fabric of Our Planet. The Atlantic Monthly. Vol. 273, no. 2, 1994, February, pp. 44–65.

Kaplan, R. Travels into America's Future. The Atlantic Monthly. Vol. 277, no. 7–8, 1998, July–August.

Krasner, S.D. Sovereignty. Foreign Policy. 2001, February.

LaFeber, W. America, Russia, and the Cold War, 1945–1996. New York: McGraw–Hill, 1997, xiii, 408 p.

Morgenthau, H. J. Politics among nations: The Struggle for Power and Peace. New York: Alfred A. Knopf, 1985, xiv, 688 p.

Puriņš, G., Šulcs, U. Liberālā demokrātija un nākotne. Eiropas dialogi. Rīga: Eiropas Komisijas Delegācija Latvijā, 2001., 54.–57. lpp.

Rosenau, J.N., Governance, Order, and Change in World Politics. Governance Without Government: Order and Change in World Politics. Ed. Rosenau, J.N., Czempiel, E.O. Cambridge University Press, 1992, pp. 1–29.

Shaw, M. The State of Globalization: towards a theory od state transformation. Rewiew of International Political Economy. Vol. 4, no. 3, 1999, pp 497–513.

Scholte, J. A. Global Capitalism and the State. International Affairs. Vol. 73, no. 3, July 1997, pp. 427–452.

States of Disarray. The Social Effects of Globalization. UNRISD and Banson, 1995, 172 p.

Strange, S. The Study of Transnational Relations. International Affairs. vol. 52, No.3, July 1976, pp. 333–334.

The Globalization of World Politics. An Introduction to international relations. Ed. Baylis, J. & Smith, S. Second edition. Oxford: Oxford University Press, 2001, xxx, 690 p.

The Responsibility to Protect: Research, Bibliography, Background. Ottawa: International Development Research Centre, 2001, 410 p.

Uchitelle, L. World Economy is as Interconnected Today as in 1913. New York Times, April 30, 1998.

Viotti, P. R.; Kauppi, M. V. International Relations Theory. Realism, Pluralism, Globalism. New York Macmillan publishing company, 1993, xii, 606 p.

Walker, R.B.J. Inside/Outside: International Relations as Political Theory. Cambridge University Press, 1995, xii, 234 p.

Waltz, K. N. Globalization and Governance. PS: Political Science and Politics. December 1999.

Waltz, K. N. Globalization and American Power. The National Interests. Vol. 59, Spring 2000, pp. 46 – 56.

Wæver, O. Figures of International Thought: Introducing Persons Instead of Paradigms. The Future of International Relations. Masters in the Making. Ed. Neumann, I. B.; Wæver, O. London: Routlege, 1997, pp. 1–29.

Кола, Д. Политическая социология. Москва: Весь Мир, 2001, xxii, 405 ст.

Мартин, Г. П., Шуманн, Х. Западня Глобализации. Атака на процветание и демократию. Москва: Альпина, 2001, 330 ст.

Политическая наука: новые направления. Ред. Р.Гудин, Х.Д.Клингеманн. Москва: Вече 1999, 815 ст.

Тоффлер, Э. Шок будущего. Москва: АСТ, 2001, 558 ст.

Уткин. А.И. Глобализация: процесс и осмысление. Москва: Логос, 2001, 254 ст.

Фуkуямa, Ф. Конец истории. Вопросы Философии, 1990, N^o.3, ст. 134–148.

Encyclopedia Britannica. www.britannica.com.

Hirst, P. Politics: territorial or non-territorial? www.theglobalsite.ac.uk/press, 2001.

Roberts, J. Introduction to International Relations: Lecture Notes. Towson University, 1998. www.towson.edu/~roberts.

ABSTRACT 

In the post-Cold war literature it is widely assumed, that there is no future for the state as an institution. It is argued that the main qualities of the state, such as territoriality, sovereignty  and autonomy, are disappearing. However, the hypothesis of this paper is, that the state still is and will continue to be the primary actor in international politics. To support this thesis, this paper argues that one of the reasons for the assumption of the declining role of the state is the disciplinary abstraction of international relations. Further it is demonstrated that (1) the role of the state as an institution is mainly questioned during a transition period; (2) the supraterritorialization of markets and culture is uncertain and in real terms it is occurring exclusively within the boundaries of the Western civilization; (3) during the processes of the coalescence or collapsing of existent national states we are witnessing the origination of new states; (4) if we look at developed states ignoring so-called quasi-states, there is little evidence for a declining autonomy of the states; (5) the state is the only instrument to provide relative order in a divided world; (6) the state is only an institution to mobilize people and resources, to limit traditional threats and to combat untraditional ones. Finally it is concluded, that any organization could obtain the qualities of an actor in international relations on the scale, on which it obtains the qualities of a state.

JH