Jāņi Lāsas gaumē...
vai
negaidīta piedalīšanās akcijā
"Izglāb draugu, neļauj braukt dzērumā"
vai
viss ir labs, kas labi beidzas

CETURTDIENA. Mētājamies ar Gintu pa veikaliem, meklējam telti un guļammaisu Gintam, sākumā visādos speciālos veikalos tūrismam, bet galu galā ņemam un kraujam gan telti, gan guļammaisu pārtikas produktu iepirkumu grozā, jo šīs lietas tiek iepirktas iekš RIMI... :DDD Uz vakarā iecerēto indiešu klasiskās mūzikas koncertu vienkārši nepaspēju... : ( Bet jutos pietiekoši nogurusi, lai par to īpaši neraudātu. Izlasu, ka Bauskā Nils Īle sadomājis kaut kādu uzvedumu rādīt 22.07. un šis pasākums tiek iekļauts mūsu brīvdienu grafikā, kurā galvenie notikumi ir rallija skatīšanās un sekojošā Jāņu sagaidīšana.

PIEKTDIENA. Līdz plkst. 12.02 finišējam ar brokastīm (manā uztverē ar vakariņām - cepti kartupeļi ar desām un sīpolu mērci un vēl kabačiem mīklā!!! 8 P - tādas brokastis tik agri gadiem ilgi mans vēders nav manījis). Tad braucam pakaļ Indulim (Ginta brālim) un dodamies. Rallijs paiet tīri braši, mašīnu nenoslīcinam, nesadauzam, nātres kājas pārlieku nesadzeļ, viss samērā mierīgi, par spīti nemierīgajiem "skatītāju rallijiem", kas rodas pārbraucienos no viena dopa skatāmās vietas uz nākošā dopu. Arī sportisti nekādus krašus nesarīko, pārvietojas daudz maz prātīgi. Laiks vienīgi savdabīgs - kad mākoņi - velc tik jaciņu mugurā, lai nav jāsalst, kad saule uzspīd, sāc sevi šaustīt, kāpēc neuzvilki peldkostīmu, jo cepina nežēlīgi...

SESTDIENA. Turpinās savdabīgie laika apstākļi. Atkal parastā skatīšanās rutīna, ja neskaita Ginta "mazliet" trako braukšanas stilu, pa visādiem neceļiem dragājot uz 90  km/h, pie tam apdzenot visādus rāpotājus, kas paliek šausmās muti satraukti vārstot... Vienreiz gan mēs bijām visai tuvu grāvja malai, bet... Viss beidzās pat bez izbīļa - no mūsu puses, tas autiņš, kuru tobrīd apdzinām, gan apstājās un vēl štukoja, vai vispār vērts atsākt braukt, jo, kā vēlāk izrādījās - tie bija kādi vietējie veči, kas lēnām grabina no mājas uz māju un par kaut kādu ralli bija pamanījušies vispār neko nezināt, ieraugot tādus trakos braucējus (pie tam ne vienu vien!!!) laikam sāka domāt, ka pasaules gals nav tālu un ļoti brīnījās, ka ceļš, kurš viņiem bija braukšanai paredzēts, izrādījās slēgts... : )))) Bet pārējie, kas tik neprātīgi dzinās uz priekšu, mierīgi glītā rindiņā pamet savus auto un kaut kur nesās ar K2, kaut kādiem hronometriem un lapām rokās, ūjina un plaukšķina kā mazi bērni, ieraugot kādu raibi sakrāsotu mašīnīti uz ceļa. Vispār bija vienā kartē nepareizi ceļi sazīmēti, kā rezultātā vienā lauku sētā nepārtraukti nesās iekšā satrakojušies rallijfani... Nabaga saimniece rokas vien plātīja un teica, ka mēs viņai jau kā 31 viesu mašīna... 8 / Ceļā sastaptie skaistumi - manījām lapsu un zaķi. : ))

Vakarā no Nītaures braucām uz Bausku, lai skatītos Īli. Aizbraucām, tur izrādījās itin glīts pilskalns, man tiešām patika! : ) Īles uzvedums - slikti nebij, bet ģeniāli arī ne - visumā iespaids tīri labs, garastāvoklis priecīgs un Jāņu noskaņa arī radīta, jo tur tika dziedātas visai autentiskas Līgo dziesmas kokļu, marimbas un afrikāņu bungu pavadījumā + vēl šādas tādas jaukas izdarības... Apskatījām Mūsas un Mēmeles satekas vietu, un ap 22 lasījāmies no turienes prom, lai tuvējā apkārtnē atrastu sev idillisku :D naktsmītni... Pirmo divu upīšu krastu apsekojumi nedeva cerētos rezultātus - pārapdzīvotība... :))) Tad uz dullo tika nolūkots kāds ezerelis it kā mežā, kurp mēs arī aizdzināmies un mēnesnīcā atzinām šo vietu par gana labu savai gulēšanai, uzslējām telti un kādu mirkli pavērojuši sikspārni, kas akurāt mums virs galvām bija izpidžinājis medībās, likāmies uz auss un gulējām, līdz.....

SVĒTDIENA
līdz mūs sāka modināt agrīnie Jāņu svinību norises vietu meklētāji - pēc trešās mašīnas sapratām, ka laiks lasīties... : ))) Patiesībā nemaz ne tik lieliska tā vieta nebija - ezerā ūdens tāds, ka ne domāt par peldi un arī ainavas tuvumā varētu gribēt skaistākas. Noēdām tuvējās meža zemenes un krastā augošajam !ķirsim! aprijām gatavās ogas. : )) Braucām no Bārbeles apkārtnes (tur ļoooti glīta baznīciņa!!!) uz Neretu. Neretā paēdām, tad jau sāka lēnām līņāt. Aizgājām uz kapiem, uz Macītes kapavietu. Aizaugusi ar maijpuķītēm... Lija. Stipri un neatlaidīgi. Vēss... Jāmeklē vieta gaidāmajam Līgo vakaram... Atrodam kartē ezeru rindu. Jēkabpils rajons. Lielākā ezera apsekošana - kempings, skaļa sabiedrība lietū... : ((( Diez kas nav. Meklējam nākošos ezereļus - veseli divi cieši blakus. Tur izrādās dabas liegums - ezerrieksts augot... (Nākošajā dienā atpakaļ ceļā palūrējām, ka tie laikam tādi trīsturainām lapiņām augi, bet vēl jāpaskatās kādā enciklopēdijā). Attiecībā uz nometnes vietu paliek arvien bezcerīgāk ap sirdi. Līst arī nu gluži kā pa Jāņiem. Dodamies uz kādu maziņu, ceļu ieskautu ezereli, kam kartē pat nosaukums nav pierakstīts (kā izlasījām grāmatā, mājās "Ziedi" pie tā ezera esot dzīvojis A.Grīns). Apsekošana nedod rezultātus - pārapdzīvotība vai nepieejams krasts... Jau gandrīz prombraucot pamanām kādu nedaceltu māju, pamestu teritoriju, varbūt tur??? Lienam no mašīnas laukā lietū izlūkos... Viss aizaudzis, nātres un usnes, nemīlīgi, pie tam svešs īpašums. Gints aizbrien līdz ezera krastam. Atgriežas un vēsta, ka redzējis esot kaut ko pludmalei līdzīgu - baltām smiltiņām krastā... Mājas šajā galā nav manāmas, jāmeklē tā pludmale... Izbraucam atkal uz mazā ceļa gar ezeru, atstājam mašīnu un dodamies ekspotīcijā. Pirmās pamanītās mašīnas pamestās sliedes izrādās maldīgas - iziet atkal uz šoseju. Bet... Jāmeklē vēl. Pie kāda akmens ceļmalā tāds izbraukāts laukumiņš... Sāku to iepētīt un pēkšņi pamanu zālēs ieslēpušos taciņu... Sirds iepukstas straujāk... Brienam pa taciņu, šauru, bet lietotu. Līdz iznākam tiešām ezera krastā, kur smiltiņas, idille un lietus... :DDD Bet vieta tiešām lieliska - nevienam nepiederošs tīrs krasts, ar perfektu piekļūšanu lieliskā ezerā, lielisks skats uz apkārtni... Ja tik nelītu. Bet... Lēnām pārvācam visu savu iedzīvi no mašīnas uz ezerkrastu, diezgan liela staipīšanās (pat jālaipo pār vienu padziļu ūdenspilnu grāvi pa pārmestiem baļķēniem!), bet ir to vērts... : ))) Brīdī, kad jāstiepj malka, ņem un pārstāj līt un tā arī vairs netaisās atsākt! : )))))) Ir jau apmēram 21.00, kad esam puslīdz iekārtojušies. Uz nakti noskaidrojas pilnīgi un tumšākajā nakts laikā vienā mierā var pētīt zvaigznes. Atkal mūs apciemo sikspārnītis.

PIRMDIENA.
Tumsā dodamies peldēt un pēcāk žūstam pie ugunskura, dejojot ar to savdabīgas dejas, kuru nosaukums ir - slēpies no dūmiem! : ), savukārt dūmi ir neparasti acīgi un glābties var tikai nemitīgi riņķot ap uguni... : D Ezera krastā gan nemanīja nevienu citu ugunskuru... : ( Lēnām sākam miegoties un lienam migā... Saule lēca akurāt mūsu teltsloga priekšā... ;)))) Bet guļam vien sirsnīgi tālāk. Līdz...

Līdz teltsloga redzamības apgabalā iepeld šaubīga izskata indivīds, sauksim to par Ērgli, tupot laivas pakaļgalā, kuru airē jauns puisis, Ērglis nemitīgi izdveš moku pilnus (grūts rīts, jautra nakts bijusi...:), lēnīgi stieptus vārdus. Es skatos un šausminos, jo laivas pakaļgala augšējā mala ir aptuveni ūdens līmenī.... 8 | Cik var saprast no Ērgļa - varoņi devušies glābt tīklus, jo ezerā sacēlušies viļņi, vispār manāms stiprs, nemierīgs vējš. Puisis savukārt vērtējams kā nepraša airētājs. Laivai jau attālinoties no krasta, pēkšņi Ērglis atjēdzies, ka sēž ar visu pakaļu ūdenī un sāk bļaut puisim neprašam, lai airē uz krastu - SLĪKSTAM!!!!!!! Puisis ņem un airē arī, tomēr diezcik tālu netiek, jo laiva tiešām strauji grimst un mēs kā skatītāji sākam justies aizvien neomolīgāk... 8 ((((( Jaunais puisis ar lēcienu ir laukā no laivas un peld uz mūsu pusi ne aci nepametot uz pietempušos Ērgli, kas tik pat lēnīgi kā iepriekš runājis, izdveš, ka slīkstot!, izskatās, ka Ērglis tiešām nemāk peldēt... : (((( Es jau esmu gatava mesties ar visu džemperi ūdenī, jo domāju, ka tik tuvu varbūt paspētu aizpeldēt un izglābt to idiotu. Paldies Dievam, izrādījās, ka viņi ir pietiekoši tuvu krastam un pēc Ērgļa galvas pazušanas zem ūdens, tā ņem un parādās atkal virspusē, var redzēt, ka izklumpuros tomēr krastā... : ))))) Par abiem viņi piedabū arī apgāzto un galīgi sajukušo laivu tuvāk krastam, tad puisis ņem un ar galiem pazūd pa taciņu krūmos, galīgi nereaģējot uz to Ērgli, kas tup ar pakaļu un kājām ūdenī un murmulē, ka Brieža laiva esot jāaizdzen saimniekam. Paiet brīdis un Ērglis krūtis izriezis sēž laivā, kas jau līdz pusei ar ūdeni un nopietni irās atpakaļ ezerā. Nu mēs beidzam tēlot skatītājus, metamies ezerā, velkam laivu uz krastu un bļaujam uz Ērgli, kurš jūtas tīri nelaimīgs, jo laiva JAATDODOT ĪPAŠNIEKAM! Tā nu viņš sēž atkal ar pakaļu ūdenī un vāvuļo, līdz šo savāc vēl divi purni, kas ar savu kājminamo domāšanu aptvēruši, ka ar tādu laivu nevarēja laist tos abus ezerā un bažīgi nākuši kājām skatīties, kas notiek... Fūūu. HAPPY END. :D
Izsmēlu laivu, izgrūdām to puslīdz krastā, lai nenogrimst šai skaistajā ezerā, nopeldējos, pie reizes noskalojot baiļu sviedrus, un prātoju cik gan labi, ka nebija jāskatās, kā viens slīcējs izlaiž pēdējos burbuļus... 8 |

Atceļā lasīju karti, t.b. trenējos stūrmaņa pienākumu pildīšanā, diktējot pagriezienus un mērot kilometrus līdz nākošajam, lai maksimāli raita braukšana, lēnām sāku pierast pie kartēm un uztrenēties saprast kur jābrauc... : ))) Pa ceļam pamanām laikam takš ērgli planējam virs pļavas un dzenamies pakaļ kādam medījumam zālē (arī jāpapēta enciklopēdijā), tad kādā ceļmalā zemeņojoties iztraucējam garasti vāveri, kas aizliek pāri ceļam visai nikni atskatīdamās, tad izsakām līdzjūtību stārķim, kas tup uz plika skursteņa un štuko, ko nu darīt, kad ligzdu vējš nonesis nesasniedzamos dziļumos... Nokļuvuši pie Daugavas vēl pabraukājām ar riteņiem pa Vīgantes parku un tur apkārt, nogurums, mājas, slapjo drēbju žāvēšana, miegs... : )))

Jāņi beigušies... : ))))