Zibens

Man te ir atgadījies absolūti mazticams notikums. Nespēju īsti aptvert, kā tas viss un vai vispār tā varēja būt... Nu, bet tagad tā pamazītēm. Sižets vienkāršs. Braucu ar Gintu skatīties Kurzemes ralliju. Tā sākām blandīties pa tuvējo dabu gan ar mašīnu, gan riteņiem. Iepatikās, piegrābām vēl pirmdienu klāt un tanī pirmdienā vakarā sākām meklēt telts vietu kaut kur pie Ventas. Ieklīdām biezajos mežos un nojuka ceļi. Bija jau tumšs un šaujoties pa iebraukto sliedi starp milzonīgajām vecajām eglēm redzējām kā nepārtraukti zibens izgaismo debesis. Lietus vēl nelija. Brīdī, kad izbraucām nelielā klajumiņā netālu no pie kādas sen, sen būvēt aizsāktas mājas grausta paliekām (ceļš beidzās), sākās lietus un nolēmām to tāpat mašīnā arī pārlaist. Zibeņi nāca nepārtraukti. Sākumā vairāk vienā pamalē, tad lēnām jau otrā. Arī troksnis likās nāk jau no otras puses. Es tad nu jau sāku atslābt, pat pamāju atvadu sveicienu tālajiem zibeņiem un sāku krēslā dīdīties, paceļoties uz ceļiem mazliet augstāk un pagriežot galvu uz mašīnas pakaļgalu.

Un tad paceldama acis redzēju VIŅU. Zibeni. Attālums, manuprāt, kādi metri 10 - 15, ne vairāk, no manis. Troksnis baiss. Apdullinošs. Tas ko es redzēju izskatījās aptuveni tā, ja pareizi atceros - Pats zibens, šaura zigzagota līnija, dzeltena likās, tai apkārt blāvāka diezgan šaura caurule citā krāsā (likās it kā rozīga nedaudz), vēl tālāk tumšāks un tad balts. Tā kā vairs nesēdēju, bet tupēju uz ceļiem, redzēju zibens ceļu līdz zemei, un beidzās tas ar tādu apaļāku veidojumu galā, ieplacinātu mirdzošu bumbu, nelielu. Un viss. Vismaz es tā iedomājos, ka tā bija vieta pie zemes, cik var nojaust, pašu zemi es tajā mirklī vizuāli nefiksēju. Bet varbūt savādāk tas izskatījās, neesmu droša, jo jau nākamajā mirklī biju apžilbusi. Kad attapos, asaras tecēja no acīm, nezinu, cik šoka dēļ, cik apžilbuma dēļ. Jautrākais bija tas, ka Gints pa to laiku neatņemdamies skatījās akurāt uz pretējo pusi. Kā izrādījās ne bez iemesla. Viņš arī esot redzējis zibeni. Gan tuvāk kā es - kādus metrus 3 no mašīnas purna. Apžilbis tik ļoti, ka kādu laiku pēc tam neko nespējis redzēt. Arī nekādu īpašo struktūru neesot pamanījis - vienkārši balta gaisma. Tad iznāk, ka tās bijušas divas šautras, akurāt kā tilts pāri mašīnai, viena vienā, otra otrā pusē.

Kādas stundas divas biju tramīga un sarāvos pie katra niecīgākā uzplaiksnījuma. Bija lielas, lielas bailes. Tiešām milzīgas. Vajadzēja kādu stundu, kamēr sadūšojos izkāpt no mašīnas. Bet palikt viena nespēju. Viss apkārt likās ļoti draudīgs un spocīgs. Tumšs un nemīlīgs. Beidzot biju pavisam tuvu redzējusi dabas nežēlīgo spēku un sajutos maza, muļķīga un nenozīmīga knisle, kurai stihija var atņemt visu vienā milisekundē... Mašīna darbojās, nekas tai nekaitēja.

Kad no rīta devāmies ekspotīcijā pa mistiskajām zibeņu piezemēšanās vietām, neko neatradām. Absolūti neko. Vien abās pusēs aptuveni vajadzīgajā vietā pa svaigi raudošai eglei, abām gan notecējušo sveķu apakšgals bija jau paspējis sacietēt. Vienai bija stumbrs melns vietā pie sveķu rašanās (~ 20 cm diametra aplis) un pie saknēm, otrai gan nebija nekādu citu defektu. Citādi jau tur vide bija visai nepateicīga novērojumiem - krituši zari un izrakņātas sūnas. Traktora sliedes. Vietām gara zāle kumšķiem. Abi zibeņi šāva koku puduros, bet izskatījās, ka neviens kokā.

Un jokam piebilde - dzirdētas runas, ka tie, kam iesper zibens, iegūst īpašas spējas.... : ) Smejies vai nē, bet man tās izpaudās jau nākamajā dienā. Sagribēju apgriezt nadziņus, un rokās salūza manas mīļās šķērītes, t.i. nolūza viens no tiem kātiem, kuros caurums priekš pirksta. Kaut kāds murgs. Es ar viņām darbojos jau kādu trešo gadu. Un vispār. Man vēl nekad rokās nav lūzušas metāla šķēres..... : ). Julita smiedamās teica - nu ja Tev tādas spējas, tad otram kātam arī jānolūst! Un es joka pēc vārgi, pavisam maigi paliecu un absolūti bez kādas pretestības tas nolūza arī.... Jāpiezīmē, ka abi nolūza šaurākajā vietā. Brrrr.