Idiota sapnis jeb randiņš ar jūru naktī

Ar draudzenīti izplānojām pasākumu, nosaukums arī dabīgi radās - "Idiota sapnis". Pasākuma jēga - aizbraukt vakarā kaut kur pie jūras, peldēt, tad skaitīt zvaigznes, tad mēģināt pagulēt, ja nebūs jau pārāk auksts, bet telts mums nav un es arī patiesībā negribēju. Gribēju gulēt smiltīs un kaut arī salstot redzēt zvaigznes. Un tad no rīta tikties ar jūru un braukt mājup.

Ir 10.augusts. Un ir noskaidrojies, ka pasākums notiks!!! Daudzo darbu dēļ izbraucam jau tumsiņā. Šim pasākumam izvēlējos līdzi ņemt guļammaisu, silto džemperīti, bikses, dvielīti, un to kas jau bija mugurā. Aijai akurāt tas pats. Pirms iziešanas, nedaudz brīnīdamās kāpēc un kamdēļ (bet pieredze rāda, ka jāklausa tādām mistiskām tendencēm, tā bija arī šoreiz) vēl paķēru lielāko maisu, ko varēja atrast NMSā, kādu datortehnikas iepakojumu, un lietussargu. Tas bija viss... Tā nu mēs, Blondīnes, devāmies ceļā tikties ar jūru NAKTĪ.

Nez kāpēc doma par lietu manī neradīja sajūtu, ka būtu kaut kā no viņa jāslēpjas un ka visu nakti lietū un drēgnumā pavadīt varētu arī nebūt diez ko priecīgi. Nē, Blondīnes par tādiem SĪKUMIEM nedomā... Tās smiedamās un uzgavilēdamas tumšajiem mākoņiem dodas pretī Jūrai. Aizbraucām, mirdzošām acīm lūkojāmies fantastiskajos skatos ar lietus sienām tālumā, pie tam abās pusēs, un pat tad lāga nemāca sirdi doma par mūsu absolūto neaizsargātību.... Tik vien izdarījām, kā drēbītes savas sasviedām manā lielajā maisā un guļammaisus iebīdījām zem tā maisa un devāmies jūrā un klaiņājienā pa smiltīm.

Tumši, tumši mākoņi, sajaukti ar dažiem baltiem, arī dažādās nokrāsās mirgojoša debess, jūrā spoži sarkana saule kā prožektors, tumšās priedes, fantastiskā smilgu krāsa, vējš, viļņu dziesma, mēs reibām, smējāmies un skrējām... Līdz realitāte mūs panāca lietus izskatā... Laidāmies glābt savu mantību, aizskrējām, izķeksējām manu lietussargu, ko Aija pat bija atļāvusies apsmiet (nu kam gan tādi tehnokrātiski priekšmeti vajadzīgi!), un sākām tupēt zem šī brīnuma. Debesis jau bija vienkārši pelēkas un lija ne pa jokam. Blīkšķēdams. Kaut kur tālumā dzirdējām kā aizbrauc pēdējais vilciens māju virzienā...

Cik ilgi sēdēsi dvielītī ietinusies gandrīz plika naktī un lietū????? Tikai tad sākām apdomāt šo problēmu... Khmmmmm. Nu ja augumā būtu ~2x mazākas, tad varētu salīst tai manā maisā... Smējāmies, ka mūsu pašvērtība pārāk liela - neienāca prātā paņemt mums atbilstošu mājvietu - tādus labi lielus miskastmaisus... Vispār bijām lielisks pāris - Aijuks ar savu sarkano, mazāko guļammaisu, es ar zilo, lielāko (augumiem gan vairāk atbilstu otrādāks guļammaisu sadalījums), romantisks vakars tupot apskāvušamies zem lietussarga... Smējāmies aizrīdamās... Nu, iedomājoties, ka Aija ir puisis, uzreiz bija skaidrs, kā kompaktāk savietoties zem sarga... : ) Un vēl tas lietus sargs krīt un gāžas un vēl ilgas pēc drēbītēm kādām nebūt... Lietus pauzē nolēmām pārcelties maisos un maisā... : ) Guļammaisi pa tam izrādījās viegli cietuši, aiz bailēm laikam taču apslapinājušies... Nomierinājām tos, iebāzām lielajā plastikāta maisā. Izplānotā nakts gaita elementāra - gulēt guļammaisos līdz vidum plastikāta maisā un ar lietussargu pa grābienam. Kad nāk lietus, lekt sēdus, turēt plastikāta maisam malas uz augšu un sēdēt zem lietussarga... Idille... : ) Salāpījām vispirms plastikāta maisam atklātos divus caurumus (Dažreiz noder kāju beršanas problēma, vismaz ir leikoplasts Aijai bija līdzi...) un jutāmies gatavas lietiem... Ak... Tas tik bija humors! gulēt celofāna maisā... : ) Vai vēl labāk - iedomājies, tup divi skuķi celofāna maisā guļammaisos sēdus, mīlīgi saspiedušies zem lietussarga. Vajag tikai iedomāties to skatu.... Žēl. Nebija neviens cits, kas novērtētu... : ) : ) : ) Jautrība.... Un vēl. Tā bija retā reize, kad priecājāmies par odiem - Ahā, odi! Tātad nelīst! : ) Bet vispār labi. Sākām gulēt, klausoties viļņos, aizmigām... Naktī pamodos, noķēru pastaigāties aizgājušo lietussargu, priecājos, jo redzamas bija zvaigznes, mēness... Pasēdēju, pabaudīju, līdz saradās atkal mākoņi un jūra nemanot aizmidzināja. Kaut kad bija vēl viegli lijis, jo maisi tādi pamirkuši augšgalā likās, bet mēs nemanījām. Pamodos līdz ar sauli un varēja sākt vērot kaiju baru, kas izrādās bija apmeties akurāt mums iepretī. Daudz daudz Džonatanu Livingstonu, vai vienkārši kaiju, nezinu... Atkal fantastiskā smilgu krāsa lēcošās saules slīpajos staros. Biju pat nedaudz pārkarsusi savā siltajā maisā, likos ārā sveicināties ar jūru, ūdens likās jau stipri siltāks, kā iepriekšējā vakarā, bet vēl siltāks tas likās sestdienas vakarā, kad peldējos pēc Skumju Akmeņu koncerta Dubultos. Tur jau arī podi gadījās... Nu vakars tāds ar īpašu karstumu neizcēlās... Māsiņa ar vīru stāvēja krastā viegli drebinādamies, gaidīja, kamēr pabaudīšu jūru. Savas kurpītes biju nometusi akurāt pašā ūdens malā. Cilvēki esot gājuši garām, pamanījuši pamestos apavus, pirmkārt pētīja māsas un Ata apģērbtās kājas, tad samulsuši atkal pievērsās kurpītēm, bet tikai retam ienāca prātā palūkot, vai jūrā kāds nepiederošs ķermenis nemētājas. .. : )